Lietuviešu un latviešu draudzības dīvainības (3)

Saruna ar Alvīdu Butku, nobeigums 

sākums - Lietuviešu un latviešu draudzības dīvainības (1) 

1.turpinājums - Lietuviešu un latviešu draudzības dīvainības (2) 

Ar ko Latvija ir pievilcīga tūristiem?

Latvijā ir daudz apmeklējamu vietu, pat ja nerunājam par Rīgu. Jo īpaši – Lietuvas tūristiem. Tiesa, kad latvieši rāda savas pilis, viņiem nākas sacīt, ka tās ir vācu ordeņa pilis, kas uzceltas kādreizējo baltu piļu vietā. Toties Lietuvā pilis tā arī palika lietuviešu pilis – neuzvarētas pilis. Latvijas pilis ir sveštautiešu mantojums. Bet arī Latvijā esošās pilis ir skaistām teiksmām apvītas. [Starp citu, latvieši ar vārdu “pils” apzīmē gan nocietinājuma tipa būves, ko par pilīm (“pilis”) sauc arī lietuvieši, gan arī reprezentācijai paredzētās celtnes, piemēram, Rundāles pili, ko lietuvieši dēvē par “rūmai” (“Rundalės rūmai”), - tulkot.piez.].

Brīnišķīgs pilskalns un bagāts arheoloģijas muzejs ir Tērvetē. Tālāk uz ziemeļiem varam aplūkot Siguldas, Turaidas. Cēsu pilis. Austrumos no Daugavpils pie Naujenes atrodas Dinaburgas pilsdrupas un šīs pils makets. Latvieši lepojas ar savu “Šveici” – Gaujas upes ieleju un brīvdabas zooloģisko dārzu Līgatnē.

Interesants ir latviešu katoļu centrs Aglonā. Leģenda stāsta, ka tieši tur esot gājis bojā un ir apglabāts mūsu karalis Mindaugs. Par godu mūsu valdniekam latvieši nolēma uzcelt karalim Mindaugam pieminekli. Pieminekļa celtniecības iniciatori bija latvieši, bet konkursā uzvarēja lietuviešu arhitekti un tēlnieki. Interesants ir Rāznas ezers. Tam blakus Mākoņkalnā kādreiz slējās krustnešu pils, kuru Ķēstuta un Alģirda laikā sagrāva lietuvieši.

Latvijā ir, ko redzēt, ir, ko darīt – visu te nespēju nosaukt. Ir tikai jāsāk interesēties, ir jāiemīl, un Latvija nepievils pat visizvēlīgākos tūristus.

Arī klusumu mīlošie lietuviešu atpūtnieki vasarā Latvijas jūrmalā var atpūsties ne sliktāk kā Lietuvā. Jūra un smilšu kāpas tur ir tādas pašas. Tomēr lietuviešu un latviešu jūrmala atšķiras.  Proti, lietuviešu jūrmala nav tik gara kā Latvijas jūrmala. Tāpēc vasarā mūsu puse ir pārpildīta: ļaužu pūļi, drūzma, pastāvīgs troksnis... Mieru un klusumu mīlošajiem atpūtniekiem vajadzētu braukt tieši uz Latviju, jo mūsu brāļu jūrmala ir kā neapdzīvotas salas krasts. Izstiepts, gandrīz bez cilvēkiem. Tur tiešām nav tik biezs kā Palangā vai Nidā. Lietuvieši jau ir atraduši atpūtas iespējas ne tikai Jūrmalā, bet arī Ventspilī un Liepājas piekrastē.

Un Jūrmalas humora festivāli, kas sapulcē krievu aktierus, dziedātājus un humoristus – vai tie ir Latvijas spēks, vai vājums?

Latvijas vājums, un līdz ar to – Krievijas spēks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka krievu humors mums ir pieņemamāks, saprotamāks, nekā amerikāņu. Jā, krieviem tiešām ir lieliski, smalki un dziļi humoristi. Tomēr Jūrmalas festivāls ir centieni noturēt Latviju krievu kultūras telpā. Jūrmalas festivāls ir vispirms politika, un tikai pēc tam – māksla, humors un kultūra.

Lai arī cik skumji tas būtu, tomēr ir jāatzīst, ka Jūrmala sen vairs nav latvisks kūrorts.

Šādu pat politiku krievi piekopj arī Lietuvā. 16. februāra un 11. marta priekšvakarā Viļņā, Kauņā un Klaipēdā ļoti bieži ierodas pazīstami krievu izpildītāji. Viņi it kā nejauši sabrāžas uz Lietuvu tieši tad, kad mēs svinam Neatkarības svētkus. Aizdomīga sagadīšanās. Atklāti sakot, mēs taču lieliski saprotam kāpēc 16. februāra, 11. marta vai 6. jūlija* priekšvakarā Krievija cenšas uz Lietuvu atsūtīt savus dziedātājus! Pat, ja atbraucēju dziesmas un humors ir apolitiski, mēs tik un tā paliekam zaudētājos. Bet, ja pamanās iesprukt arī tādi viesi, kuru patriotiskā nostāja vai padomjlaiku nostalģija ir acīmredzamā pretrunā ar mūsu brīvības idejām, Lietuvas zaudējums ir divtik sāpīgs.

Lietuvā aktīvi darbojas nopietns Letonikas centrs. Tā izveidošana jau ir mūsu uzvara – Lietuvas un Latvijas kopīgā uzvara.

Letonikas centrs ir dibināts 1995. gadā: drīz svinēsim 20 gadu jubileju. Sākotnēji mēs vēlējāmies dibināt Baltu valodu centru. Bet toreizējais Humanitāro zinātņu fakultātes dekāns prof. Egidijs Aleksandravičus piedāvāja tieši Letonikas variantu, kas ļāva šo centru veidot ar plašāku profilu, proti, ietverot ne tikai valodu, bet arī literatūru, vēsturi, etnoloģiju un vajadzības gadījumā – arī politiku. Letonikas centra izveidošanas ideju sirsnīgi atbalstīja toreizējā Latvijas vēstniecība: sagādāja mēbeles, uzdāvināja vērtīgas grāmatas. Pēcāk daudz grāmatu saņēmām no Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Letonikas centrs ir kļuvis par gan Kauņā, gan visā Lietuvā nozīmīgu latviešu kultūras pavardu. Arī Viļņā ir Latvistikas kabinets. Tomēr Letonikas centrs pašlaik ir lielākais, pamatīgākais.

Latviešu valoda tiek mācīta visās Lietuvas pilsētās, kurās ir universitāte. Lituānistiem tā daudz kur ir obligāta. Un citādi nemaz nevar būt, jo mums nav citas izvēles – pasaulē ir saglabājušās tikai divas baltu valodas un divas baltu valstis. Slāviem ir daudz lielāka izvēle – krievu, baltkrievu, čehu, kroātu, serbu valodas... Latviešu valodu Lietuvā māca gan Viļņas universitātē, gan Edukoloģijas universitātē, gan Šauļu universitātē un Klaipēdā, gan arī šeit, Kauņā. Latviešu valoda ir iekļauta arī Lietuvas vidusskolās mācāmo otro svešvalodu sarakstā. VDU tā tiek pasniegta kā svešvaloda. Mums ir divi latviešu valodas mācību līmeņi. Pabeiguši pirmo līmeni, studenti jau spēj turpināt studijas Latvijas universitātēs, latviskā vidē.

Šādu pat iemeslu dēļ arī Latvijas universitātēs tiek pasniegta lietuviešu valoda. Tradicionāli tā ir obligāta latviešu filoloģijas studentiem.

Lieliska ir Erasmus studentu apmaiņas programma. Šai ziņā varu izteikt lielu komplimentu Eiropas Savienībai, kas radījusi šādus apmaiņas priekšnosacījumus. VDU šai semestrī Erasmus programmā studē astoņi studenti no Latvijas.

Pastāstiet, lūdzu, par savām grāmatām, kurās skarta latviešu tēma. Cik un kādas tās ir, kāpēc tās ir svarīgas un aktuālas?

Vispirms vēlos atsaukt atmiņā, kā izdošanai gatavojām Latviešu – lietuviešu sarunvārdnīcu. Tās pirmsākumi bija mana pirmā stažēšanās Latvijas universitātē 1980. g. Es centos noslīpēt savu latviešu sarunvalodu, tāpēc palūdzu Filoloģijas fakultātes dekānu R. Bērtuli iepazīstināt mani ar kādu studentu, kurš vēlas iemācīties labāk runāt lietuviski. Viņš mani iepazīstināja ar Albertu Sarkani. Alberts mācīja man latviešu sarunvalodu, es viņam – lietuviešu. Mēs gatavojām dialogus un satikušies tulkojām tos dzimtajā valodā. Pēcāk šie dialogi iekļuva sarunu grāmatiņā, kas 1987. gadā tika izdota Viļņā. Pašlaik dienas gaismu ir ieraudzījis jau ceturtais šo sarunu izdevums.

Man ir vissiltākās atmiņas par savu pirmo stažēšanos Latvijā. Tolaik Baltijas valstīs notika folkloras kustības pacēlums, tāpēc meklēju kontaktus ar latviešu folkloristiem, ar folkloras ansambļiem, jo latviešu folklora man bija kā Kolumbam Vest Indija. Tai laikā aizsākās arī VU Kauņas vakara  fakultātes (kurā tolaik strādāju) filoloģijas studentu draudzība ar latviešu kolēģiem, ansambļu apmaiņas vizītes, piedalīšanās kopīgās ekspedīcijās u.c.

Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu valodas prasme palīdzēja Albertam Sarkanim kļūt par Latvijas pirmo vēstnieku Lietuvā. Jau būdams vēstnieks, A. Sarkanis apņēmās rediģēt un izdot Lietuviešu – latviešu valodas vārdnīcu, pēc desmit gadiem pie līdzīga darba ķēros arī es, izdodams Latviešu – lietuviešu valodas vārdnīcu. 2006. gadā nolēmām šīs vārdnīcas pārcelt arī interneta vidē, jo vēlējāmies, lai tās būtu pieejamas pēc iespējas plašākai auditorijai. Tagad šīs vārdnīcas var lietot arī tie, kuriem labāk par grāmatu šķirstīšanu tīk sērfot internetā. Esmu izdevis arī īsāku Lietuviešu – latviešu, latviešu – lietuviešu valodas vārdnīcu (vairāk nekā 7000 vārdu), kā arī latviešu valodas vingrinājumu grāmatiņu.

Turklāt es vēlējos arī pastāstīt lietuviešiem, cik skaista un interesanta ir mūsu kaimiņvalsts Latvija, jo šādas informācijas Lietuvas sabiedrībai ļoti trūka. Tā 1990. g. radās grāmata “Mūsu brāļi latvieši”, kur četrās nodaļās stāstu par Latvijas bagāto vēsturi, etnogrāfiju, folkloru un valodu. Pēc tam šo grāmatu krietni papildināju un 1995. gadā izdevu jau ar citu nosaukumu “Latvieši”.

Pēc neatkarības atjaunošanas sāka veidoties Lietuvas un Latvijas valstiskās attiecības. Sākumā tās bija visai ērkšķainas, ar daudziem strīdiem un pārpratumiem. Bet tas nav nekas dīvains, jo sākām risināt jautājumus, ar kuriem nekad iepriekš nebijām saskārušies. Proti, es runāju galvenokārt par Lietuvas – Latvijas robežas jautājumiem. Pēc tam pacēlās Būtiņģes tēma. Latvieši mums ļoti pārmeta, kāpēc savu Būtiņģi būvējam tik tuvu pie Latvijas robežas. Latvieši mūs bombardēja ar ekoloģiskajiem argumentiem, bet Lietuva izlikās tos nedzirdot un latviešu iebildumus traktēja kā bailes no konkurences: latvieši it kā baidoties, ka Būtiņģe būšot nopietna konkurente Ventspils ostai.

Tad es Lietuvai skaidroju, kādi ir latviešu neapmierinātības patiesie iemesli. Jo latviešu pārmetumi nebūt nebija tikai no pirksta izzīsti: latvieši daudz nopietnāk raugās uz ekoloģiskajām nelaimēm un rūpīgāk sargā savu dabu. Šāda attieksme latviešiem ir iedzimta. Viņu dabas aizsardzības likumi ir ievērojami stingrāki, nekā Lietuvas likumi. Latviešu etnokultūrai ir raksturīga mīlestība pret dabu, bet lietuvieši mazāk pārdzīvo par dabas aizsardzības jautājumiem. Tā nu man toreiz nācās nostāties latviešu pusē.

Pēc tam Latvijā izcēlās neapmierinātība par to, ka Latvija it kā esot uzdāvinājusi Lietuvai Palangu un Sventāju (Šventoji). Jā, patiešām, savulaik Palanga un Sventāja piederēja Kurzemes guberņai. Bet tā notika caru valdīšanas laikā. Tikai praktisku apsvērumu dēļ krievu ierēdņi šo lietuviešu piejūras joslu 1819. g. pievienoja Kurzemes guberņai, un latvieši 1919. g Palangā ieveda karaspēku kā savas valsts teritorijā. Nācās vest pie prāta brāļus latviešus. Palangu ir Sventāju mēs atguvām 1921. g., kad šķīrējtiesa – Dž. Simpsona vadītā komisija – noteica pašreizējo Lietuvas un Latvijas robežu.

Pēc tam esmu publicējis rakstus, kuros apspriedu, kas traucē Lietuvai un Latvijai veikt nacionālo TV raidījumu apmaiņu; kāpēc mēs labprātīgi izvēlamies Krievijas TV ķīlnieku likteni? Te nu savu specifiku ienesa un joprojām ienes Latvijas un Krievijas attiecības – gribējās Lietuvas sabiedrībai pastāstīt arī par šo specifiku. Šādu problēmrakstu bija sakrājies visai daudz. Saliku tos vienkopus, un tā dienasgaismu ieraudzīja “Baltijas impresijas” (“Baltiškos impresijos”).

Kā būtu jāvērtē filosofa Arvīda Jozaiča grāmatas par Latviju? Vai tas ir krietns solis uz priekšu?

Šāda veida grāmata par Latviju bija vajadzīga. Latvieši priecājas par to, ka ir sagaidījuši lietuviešu autora uzmanību, un par to, ka viņu valsts tiek propagandēta Lietuvā. Tomēr nedrīkst aizmirst arī  to, ka A. Jozaitis Latvijas vēsturi vērtē ar publicista acīm. Tātad vērtē subjektīvi un ne vienmēr precīzi. Daži fakti viņa darbos ir traktēti pārāk brīvi. Šīs brīvās interpretācijas pamanīja arī Latvija. Vārdu sakot, latvieši priecājas, ka ir sagaidījuši lietuviešu grāmatu par savu valsti, un vienlaikus žēlojas par pārāk brīvām interpretācijām.

Man visvairāk nepatīk A. Jozaiša negatīvais skatījums uz Latvijas leģionāriem. A. Jozaitis nesaprot, toties es lieliski saprotu, kāpēc Otrā pasaules kara laikā latvieši gāja dienēt leģionā. Latvieši negāja kalpot vācu esesiešiem. Viņi gāja aizstāvēt savu valsti no sarkanajiem okupantiem. Citas izvēles latviešiem tolaik nebija: viņi taču nevarēja vienlaikus cīnīties gan ar Vācijas, gan ar PSRS karaspēku.

Tāpēc es nesaskatu neko sliktu faktā, ka Latvijas bijušie leģionāri ik gadus rīko publisku gājienu pa Rīgas ielām. Viņiem ir šādas tiesības. Šie cilvēki nevienam neko sliktu nav nodarījuši: viņi īpaši sarežģītos apstākļos centās aizstāvēt savu zemi pret okupantiem, kas nāca no austrumu puses.

Pēcāk Jūs savā publicistikā daudz uzmanības esat pievērsis Lietuvas un Polijas komplicētajām attiecībām, kuras, kaut arī ne visi to atzīst, traucē Lietuvas un Latvijas draudzībai.

Lietuvas un Polijas nesaskaņas uzņēma apgriezienus, kad 2006. g. Varšavā tika nodibināts Kresu institūts**. Šāda institūta izveidošana bija atklāts spļāviens Lietuvai. Tam drīz (2008. g.) sekoja  otrais spļāviens – Poļa karte (Karta Polaka).

Lieliski atceros, kā L. Kačinskis, jau būdams Polijas prezidents, Viļņā svinīgi dalīja pirmās “poļa kartes” Lietuvas poļu tautības pilsoņiem un publiski pauda nožēlu, ka šie poļi Lietuvā esot nokļuvuši... “robežu pārbīdīšanas” dēļ. Bet blakus stāvošais toreizējais Lietuvas prezidents Valds Adamkus piekrītoši māja ar galvu... 

Lielāku pazemojumu grūti pat iedomāties. Jau toreiz V. Adamkus izdarīja nepiedodamu kļūdu, ar savu tiešo un netiešo piekrišanu rosinot poļus pacelt augstāk Lietuvai izvirzāmo nepamatoto pretenziju kārtiņu. Grūti pat saprast, kas šai sitācijā vairāk vainojams – V. Adamkus personiskā neorientēšanās situācijā, vai prezidenta padomnieku tendenciozā ietekme. Lai nu kā, bet tagad  lepoties ar to, ka tāpēc mūsu attiecības ar Poliju esot bijušas ideālas, ir mazliet ciniski.

Otra liela kļūda, ko pieļāva V. Adamkus, bija piekrišana no izglītības un zinātnes ministra amata atlaist akadēmiķi Zigmu Zinkeviču. Kurš gan tagad pateiks, kāpēc patiesībā tika atlaists šis taktiskais un vienlaikus principiālais ministrs? Uzdrīkstos domāt, ka tad, ja akadēmiķis Z. Zinkevičus būtu ilgāk noturējies ministra krēslā, tagad mums nebūtu tik sāpīgu problēmu ar Lietuvas poļu kopienu. Ministrs pielika milzu pūles, lai Lietuvas poļi integrētos lietuviskajā, nevis poliskajā vidē. Turklāt šie viņa centieni netika varmācīgi uzspiesti: akadēmiķis lieliski sapratās ar Lietuvas poļiem. Tomēr tumšajiem spēkiem nebija vajadzīgas Lietuvas lietuviešu un Lietuvas poļu draudzīgas attiecības, tāpēc Z. Zinkevičus tika izstumts.

Jūsu publikācijas par lietuviešu un latviešu draudzību ir publicētas arī latviešu presē. Latviešus priecē Jūsu atvērtība un sirsnība. Bet, ja esmu pareizi informēts, par Jūsu publikācijām latviskajā vidē bija sašutuši Krievijas un Polijas vēstnieki? Turklāt viņi ne tikai pauda savu sašutumu, bet arī izteica pretenzijas Jūsu rakstus publicējušajiem izdevumiem. Vai tiesa, ka par Jūsu publikācijām īpaši modri interesējas Krievijas un Polijas vēstniecības?

Jā, vismaz līdz šim es esmu savus novērojumus un interpretācijas publicējis Latvijas izdevumos. Un zinu, ar ko tas beidzās: ar Krievijas vēstnieka vizīti manu viedokli publicējušā izdevuma redakcijā. Krievijas vēstnieks bija sašutis, kas es tendenciozi interpretējot faktus un parādības. Viņš vēloties publiski pastāstīt, kā esot patiesībā.

Šogad delfi.lt lietuviski un poliski publicēja manu rakstu “Kā savējie šauj (precīzāk — spļauj) uz savējiem”. Šai publikācijā es bēdīgi slaveno Alģirdu Palecki salīdzinu ar vēsturnieku Alfredu Bumblausku, norādot daudzas līdzības. Atšķirība tikai tā, ka viens, pazemodams Lietuvu un par to kritušos, propagandē krieviskos, bet otrs – poliskos – Lietuvas vēstures naratīvus.

Raksts tika publicēts arī latviski Latvijas laikraksta “Diena” interneta vietnē. Pēc dažām nedēļām redakciju sasniedza Polijas vēstnieka Latvijā dusmas, ka “dižie politiķi un drosmīgie cīnītāji”  Želigovskis un Pilsudskis esot salīdzināti ar meganoziedzniekiem Hitleru un Staļinu. Polijas vēstnieks pieprasīja, lai mana publikācija tiktu izņemta no laikraksta “Diena” interneta vietnes. Viņš apgalvoja, ka Polijā es par šādiem salīdzinājumiem nonāktu tiesā. Par laimi, “Diena” rīkojās principiāli – neizņēma. Tikai publicēja arī Polijas vēstniecības izteiktās piezīmes.

Tātad Krievijas un Polijas diplomāti cenšas ietekmēt Latvijas masu informācijas līdzekļus. Latvieši no manām publikācijām neatsakās, tomēr atzīst, ka pastāvīgie poļu un krievu diplomātu pārmetumi ir traucējoši. Tiesa gan, no viena raksta izdevējs atteicās: redaktors atzinās, ka nevēlas sagaidīt kārtējos Krievijas vai Polijas vēstnieku pārmetumus un niknās vizītes. Tad es šo publikāciju piedāvāju citam izdevējam, kurš to nopublicēja.

Man ir aizdomas, ka līdzīgi var rīkoties arī Lietuvā rezidējošie Krievijas un Polijas diplomāti.

Starp citu, delfi.lt interneta vietnē publicētā raksta “Litwa Środkowa” dēļ (tas ir publicēts grāmatā “Baltijas impresijas”) Lietuvas Poļu savienība mani apsūdzēja Žurnālistu un izdevēju ētikas komisijā. Uz rakstu reaģēja arī Polijas Seima deputāts. Viņš oficiāli vērsās Polijas Ārlietu ministrijā, būdams sašutis un vaicādams, ko Polijas Ārlietu ministrija šai sakarā ir darījusi.

Lietuvas Seimā ir nodibināta starpparlamentāra grupa Lietuvas un Latvijas tuvāku attiecību veidošanai un attīstīšanai. Bet tās darbība nav redzama?

Jā, šāda grupa ir izveidota, bet es nezinu, ar ko tā nodarbojas. To nezina arī sabiedrība. Atzīšos, es pat nezinu, kas šo grupu vada. Un kāda gan tam nozīme, ja nekāda konkrēta darbība tik un tā nav manāma... Pat aktuālākais, galvenais uzdevums nav veikts: mēs joprojām neapmaināmies ar savām nacionālajām TV programmām. Nevarēdami paciest šādu bezdarbību, Gintara Songailas tautininki   iepriekšējā Seimā bija nodibinājuši alternatīvu grupu draudzības ar latviešiem uzturēšanai. Bet pašlaik G. Songaila vairs nav parlamenta deputāts, un viņa iespējas ir ievērojami samazinājušās. Kaut gan, no otras puses, viņa uzsāktā draudzība ar Latvijas politiķiem tiek veiksmīgi turpināta,  tikai ne vairs parlamenta līmenī.

Jūs esat minējis, ka Lietuva un Latvija joprojām ķildojas par valstu sauszemes robežu. Varbūt “ķildojas” ir pārāk skarbi teikts. Tomēr neskaidrību tik un tā ir visai daudz?

Tagad abas valstis jau ir Šengenas zonā. Līdz ar to grāvji, kuri iepriekš izrakti pār ceļiem, kas ved no vienas valsts uz otru, vairs nav vajadzīgi. Savulaik tieši šie grāvji izraisīja lielu nesaprašanos.  Lietuvas un Latvijas pierobežā dzīvojošajiem lietuviešiem un latviešiem nācās mest milzu līkumus, lai apciemotu savus otrpus robežai dzīvojošos paziņas un radus vai apmeklētu tuvinieku kapus:  nācās kājot padsmitiem kilometru, lai nokļūtu kaimiņvalstī caur oficiālo robežpārejas punktu. Visus, kas neievēroja šos noteikumus, robežsargi centīgi tvarstīja un gan sēņojošajām, gan ogojošajām sieviņām labprāt izrakstīja soda kvītis. Pat meiteni, kura no skolas Lietuvā pa taisnāko ceļu steidzās uz mājām Latvijā, sagrāba, aizveda uz iecirkni un tur nopratināja bez vecāku un advokātu piekrišanas.

Latvija šos grāvjus bija aizrakusi, nolīdzinājusi. Bet Lietuva dažus no tiem atjaunināja: it kā esot pārkāpta vēl XX gs. beigās noteiktā robežas konfigurācija. Lietuvas un Latvijas kopējā komisija gan sprieda, kā no šādiem pārpratumiem izvairīties, bet neko konkrētu nenolēma.

Mēdz gadīties, ka Lietuvas pierobežā dzīvojošie latvieši cieš no Lietuvas huligāniem. Piemēram, pie Skaistkalnes iedzīvotājiem ik pa laikam ierodas “brašuļi” no Biržu puses. Viņi nāk nevis draudzēties, bet gan postīt Skaistkalni: izdauza logus, vitrīnas, iekausta ceļā gadījušos latviešu jauniešus, aizskar latviešu meitenes. Un pēc tam nesodīti atgriežas Lietuvā...

Skaistkalnes pagasta pārvaldē apgalvo, ka šādas biržiešu “vizītes” esot regulāras. Par tām ir informēta arī Lietuvas puse. Tomēr Biržu huligāni joprojām nav savaldīti.

Tāpat kā līdz šim pa Mēmeli uz Skaistkalni plūst arī virca no Lietuvas puses cūku fermām. Lietuviešiem, acīmredzot, ir ļoti ērti: virca aizplūst uz Skaistkalni un no smirdoņas cieš latvieši. Bet vai šāda rīcība ir brāļu un džentlmeņu cienīga? Vai tā lietuviešiem vajadzētu veidot saskarsmi ar saviem brāļiem latviešiem?

Tomēr nevēlos izplatīt viedokli, ka pierobežā viss krāsojams tikai tumšās krāsās. Lietuvas un Latvijas robeža ir senākā šai reģionā, tāpēc tās abās pusēs dzīvojošo cilvēku saskarsmei ir senas un stabilas tradīcijas. Ļoti skaisti sadarbojas pierobežas skolas, daudzas pašvaldības, seņūnijas un atsevišķi dienesti. Ja tik intensīva saskarsme aptvertu ne tikai pierobežu, bet arī abas baltu valstis kopumā, daudzas šeit minētās problēmas izzustu pašas no sevis...

Vai taisnība, ka latvieši labāk satiek ar igauņiem, nevis ar lietuviešiem?

Latvijā mēdz jokot, ka latviešus un igauņus saista viss, izņemot valodu un etnokultūru, savukārt lietuviešus un latviešus nesaista nekas, izņemot valodu un etnokultūru. Šai izteikumā ir visai daudz patiesības, un lietuviešiem nav patīkami dzirdēt šādu salīdzinājumu.

Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka latvieši gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši uz vācu kultūras fona. Ja vēlamies būt precīzi, tad latviešus kopš 16. gadsimta ir ievērojami ietekmējusi luterāņu kultūra, kura noteica, ka ik mājā ir jābūt Bībelei. Tas nozīmēja, ka Bībelei bija jābūt saprotamai dzimtajā valodā. Tātad latvieši par savu lasīt un rakstītprasmi varēja pateikties vāciešiem. Vācu kolonizatori lika latviešiem mācīties latviešu, nevis vācu rakstību! Tādējādi vāciešiem piederošajās latviešu teritorijās zemnieki agri kļuva par lasīt un rakstītpratējiem. 19. gs. otrajā pusē 90–95 procenti Kurzemes, Vidzemes (Liflandes) un Igaunijas (Estlandes) guberņu iedzīvotāju prata lasīt un rakstīt savā dzimtajā valodā.

Savukārt poļu ietekmē nokļuvušās teritorijas ar šādu lasīt un rakstītprasmi neizcēlās. Poļu kultūras ēnā nokļuvušajā Latgalē rakstītpratēju bija apmēram uz pusi mazāk nekā iepriekšminētajās teritorijās. Kāpēc tik liela atšķirība? Tāpēc, ka poļi centās vietējiem iedzīvotājiem uzspiest savu valodu. Poļi mūs un latgaliešus spieda mācīties svešu, nevis savu dzimto valodu: lietuviešu un latgaliešu valodu poļi nievāja, noniecināja. Savu lomu nospēlēja arī katoļu baznīcas uzskats, ka zemniekiem – bauriem nav nepieciešams saprast un mājās lasīt Bībeli. Raug, tas arī viss noslēpums. Latvijā mēdz arī sacīt: “kā tāds leitis”. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tas tika teikts ar negatīvu nozīmi, proti, šādi tika saukti neveiksminieki, tūļas, mazizglītoti ļaudis un melnstrādnieki.

Tomēr es nevēlos iedziļināties šādās izpausmēs. Mums uzmanība būtu jākoncentrē nevis uz meklējumiem, kas un kāpēc ir izdomājis, teiksim, iesauku “zirga galva”, bet gan galvenokārt jāpievēršas kultūras un informācijas apmaiņai. Ja izdosies īstenot nacionālo TV programmu apmaiņu ar latviešiem, ja spēsim izveidot ar viņiem ciešākas interneta saiknes, tad Lietuvas un Latvijas draudzība kļūs stiprāka, ciešāka. Līdz ar to vājināsies arī mūsu etnokultūrai un pašapziņai uzspiestā svešā ietekme. Tiecoties pēc kopības ar latviešiem, mums nevajag ierobežoties tikai ar Latvijas karoga pacelšanu Lietuvas valsts svētkos.

_________

* 16. februāris – Lietuvas Neatkarības pasludināšanas diena; 11. marts – Lietuvas Neatkarības atjaunošanas diena; 6. jūlijs – Lietuvas Valsts diena jeb karaļa Mindauga kronēšanas diena (tulk. piez.).

** Kresu institūts (Instytut Kresowy, pēcāk – Instytut Kresow Rzeczypospolite) Varšavā izveidots, lai pētītu “austrum-kresu” vēsturi, apkopotu dokumentus par šo tēmu un veiktu izglītošanu. Kres poļu val. nozīmē “beigas, robeža, nomale” – šo apzīmējumu poļi attiecina uz Lietuvas, Ukrainas un Baltkrievijas teritorijām, ko Polija pārvaldīja pirms II pasaules kara – šai teritorijā ietilpa arī Lietuvas galvaspilsēta Viļņa un tā apgabals (tulk. piez.). 

No lietuviešu valodas tulkojusi Linda Lemhena