Aprīļa mistērijas pie SENČU (Дед) akmens Minskā
Līdz ar pavasara sākumu aktivizējušies Baltkrievijas pirmskristietiskā kultūras mantojuma pētnieki un interesenti. Viņu svētvieta ir sena Minskas svētvieta – svētakmens SENČU akmens, kas arī ir šīs kopienas apvienotājs.
Šīpavasara pirmais rituāls pie SENČU akmens norisinājās pirmajā Jaunajā mēnseī pēc Lielās dienas, 14.aprīlī.
Stāsta viens no rīkotājiem:
„Tas, ko mēs šeit darām, zināmā mērā jau ir dēvējams par tradīciju, jo tieši pavasarī mēs šeit sanākam jau kādu piekto vai sesto gadu .
Svisločas (Свислочь ), upes, kuras krastos uzcelta Minska, iztecē, mēs pavadām kādu laiku, pie ugunskura - dziedam dziesmas baltkrievu, lietuviešu, latviešu un prūšu valodās. Bet pēc tam no Svisločas, kas šeit, mūsu pulcēšanās vietā ir gluži mazs strautiņš, smeļam ūdeni un vedam to uz Minsku.
Minskā mēs dodamies uz divām nozīmīgām vietām. Viena no tām ir Svisločas krastā – vieta, kur savulaik atradās SENČU akmens, otra - Laukakmeņu muzejs netālu no Minskas, kur akmens vēlāk tika aizvests un atrodas pašlaik.
Un ne jau tikai akmeni aizveda no Minskas, bet arī tās Sivsločas, kas bija kādreiz, vairs nav. Mūsdienās Svisloča savāc gluži citas upes, Vilijas (Вилия) ūdeņus. Taču Vilija tek pilnīgi citā virzienā, Rietumu virzienā, bet iepriekš Svisloča tecēja uz Dienvidiem, uz Dņepru (Днепр). Pirms 40 gadiem Vilijas ūdeņus iepludināja Svisločā un upi izmainīja.
Mē apzināmies, ka reiz viss bija kopā un viens vesels – vieta pie Svisločas upes, akmens, upes ūdens un straume. Svisloča, kurai mēs dziedam un kurai lūdzam Dieva svētību viņas iztecē, atdzīvina vietu. Vieta Svisločas krastā, kur reiz stāvēja akmens un akmens pats , gadu no gada stiprinās. Tie arvien vairāk var palīdzēt ļaudīm, kuri šurp nāk lūdzot kādas svarīgas vēlmes īstenošanos vai vienkārši tāpat – lai sajustu vietas spēku un saikni ar tiem augstākajiem spēkiem, kuri ir mūsu sākotne.
Starp citu, jau otro gadu pēc kārtas Eiropas Etnisko reliģiju kongresa prezidents, Lietuvas „Romuvas” vadītājs Jonas Trinkunas mums atbalstam atved Sveču dienā (Громницa (Сретение) izlietu svecīti. Minskas svētnieki kļūst par Eiropas garīgās telpas daļu.
Bet nedēļu pēc šī notikuma cits šī rituāla dalībnieks izlēma piedalīties Baltkrievijas ekskursiju vadītāju dienas pasākumā un vadīja ekskursiju uz Laukakmeņu muzeju. Interese bija milzīga, sapulcējās ap 200 cilvēku. Ekskursijas kulminācija bija iestudēts rituāls un skanot baltkrievu un lietuviešu dūdām, akmenim tika ziedots piens.
Ekskursijas vadītājs stāsta:
„Ļaudīm ir nepieciešama šī senā svētvieta. Pie SENČU akmens joprojām nāk ļaudis. Ir acīmredzams, ka šī ekskursija nebija tikai ekskursija vien. Šķiet, pēdējo 100 gadu laikā, kopš svētvieta Minskā Svisločas krastā, tika iznīcināta, akmens nav piedzīvojis tik daudz ļaužu uzmanības.”
Šī gada (2013.gada) marta beigās baltkrievu portālā svajksta.by bija publicēta saruna ar vienu no Lietuvas „Romuvas” līderiem, Jonu Trinkunu. Šeit fragments no sarunas, viņa viedoklis par to, kas ir SENČU akmens:
„SENČU akmens ir svētums. Ideāli būtu, ja tā pārvešana uz viņa īsto vietu Svisločas krastā, kļūtu par nopietnu, labi saplānotu, publisku un simbolisku notikumu. Nepieciešams ļoti pārdomāt, kad to īstenot un kā. Protams, var prasīt valsts varai, lai akmens kā svarīgs balkrievu kultūras mantojums tiktu novietots atpakaļ tā īstajā, senajā vietā, un, lai vieta, kur akmens tiks novietots, tiktu veidota kā simboliska sakrāla vieta. Ja politiskais stāvoklis nepieļauj reliģiskas darbības, rituāls var tik īstenots arī vēlāk. Es ticu, ka agrak vai vēlāk tā arī notiks. Balkrievijas galvaspilsētu un baltkrievu tautu tas noteikti stiprinās.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru