Gunta Saule, vēstījums Baltu krivulē Ožkinē
Es atnācu uguntiņu
Ar basām kājiņām.
Mēs esam Uguns tauta. Mums Uguns ir svēta. Uguns ir tūkstošveide. Uguns ir gan tā, kuŗa sargā, gan tā, no kuŗas jāsargās. Uguns ir stipra.
Iešana cauri uguņiem basām kājām ir gan spēka apliecinājums, gan arī bijības, cieņpilnas pietātes apliecinājums. Koncentrēšanās spēju apliecinājums. Tikai tas, kuŗš apzinās mērķi, var „aizmirst” par liesmām, kas dedzina pēdas un iet uguņiem cauri bez bailēm un satraukuma. Vai spēj pats kļūt par uguni, lai izietu ugunij cauri.
Uguns ir klātesoša it visos rituālos – gan Gadskārtu, gan ģimeņu godu rituālos. Un katrā no tiem tā ir citāda, atšķirīga.
Latviešu tradīcijā nosacītais gada sākums ir Ziemassvētkos, Ziemas vidū. Šī uguns ir tāda, kas sadedzina Bluķi un līdz ar to sadedzina pagājušo, bijušo, lieko, vairs nevajadzīgo. Mūsdienās Bluķa ugunskurs tiek dedzināts māju pagalmos, sētsvidos, pilsētu un lauku novadu un ciematu galvenajos laukumos, nosacītajā vidū vai tam īpaši izveidotās svētvietās, kur vienmēr notiek gadskārtu svētku svētīšana. Dažkārt arī svētkalnu virsotnēs. Senatnē, vai nu klimatisko apstākļu vai citu iemeslu dēļ, Bluķi pēc to izripināšanas pa noteikto maršrutu, dažkārt ir dedzināti arī Rijā, rijas krāsnī. Rija ir viena no senlatvju svētvietām, kas atrodas sētā. Rijā „dzīvo” Rijas kungs, kuŗam, rudenī, sākot kulšanas darbus ziedo. Bluķa vakarā rijas krāsni var dedzināt Bluķi Šī uguns, kā jau to varam iedomāties, ir pietiekami liela, pietiekami stipra – jāņem vērā, ka Bluķis izvelts vai izvilkts vai izripināts pa sniegu, nebūt nav sauss, tātad, lai viņu aizdedzinātu, ir vajadzīga krietna liesma. Paiet ilgāks laiks, dažkārt pat vairākas diennaktis, līdz viņš sadeg. Bluķa degšanas norisi vēro – jo viedāks cilvēks, jo vairāk pēc tā degšanas viņš spēj pateikt par nākamo gadu – kāda būs raža, kā veiksies ļaužu sadzīve un varbūt vēl ko citu. Dedzinot Bluķi laukā, to ietekmē vēji un valdošie vēji Ziemassvētkos droši vien kaut ko var liecināt par to, kādi laikapstākļi gaidāmi ziemas turpinājumā, kādi pavasarī un vasarā – tātad pieredzējis cilvēks pēc tā var viegli noteikt arī to, kāda būs raža. Droši vien, ka noteikt ļaužu sadzīvi pēc valdošiem vējiem, dedzinot Bluķi laukā, diez vai varētu. Te varbūt ir vajadzīga tā rijas krāsns. Lai kā tas arī nebūtu, pieraksti liecina, ka Bluķa degšana ir vērota un bluķis pats bijis gana liels un ciets, visticamāk, ozols, lai degtu pietiekami lēni.
Nākamā uguns, kuru dedzināsim pusceļā no Ziemas vidus uz Lielo dienu ir Meteņu ugunskurs. Februāra sākums ir Meteņu laiks. Tad itin bieži dedzina salmus, dažviet no salmiem ir darināti, kādi tēli, kuri vispirms noripināti no kalna un tad sadedzināti, - tiek sadedzināta un projām raidīta ziema. Nākamā diena pēc Meteņiem ir Pelnu diena – pēc senākajiem ticējumiem un senvēsturnieku atziņām, šai laikā jaunās ģimenes atdalījās no vecajām saimēm un devās līst līdumus un iekārtot laukus, celt jaunās mītnes vietas – vini līdz svētībai ņēma uguni no mājas pavarda.
Lielo dienu, pavasaŗa Saulgriežus sagaidot, Saullēktu gaidot un godinot, arī tikusi kurināta uguns. Ir teicēju pieraksti par dedzinātiem sārtiem, kas nav gluži vienkāršs ugunskurs, bet uguns kurināta tā, lai veidotos pamatīgas, plašas liesmas.
Vasaras sākumā svētam Ūsiņus, - pēdējā laikā pieņemts uzskatīt, ka Ūsiņi ir vīru svētki, kuŗos kurinātā uguns ir neliela, gluži pie zemes – pieguļnieku ugutiņa. Atšķirībā no daudziem citiem svētuguņiem, uz kuŗiem ēdiens netiek gatavots, Ūsiņu ugunskurs ir izņēmums – uz tās gatavo Ūsņu maltīti, svēto ēdienu, pantāgu. To gatavo no olām un tā gatavošanā piedalās tikai vīri. Šai ugunij ziedo gabaliņu no pantāga, kā arī vilnu, lai tā palīdz pieguļniekam nosargāt zirgus, lai tā silta vēsajās naktīs un arī tālab, lai guļot ugunij tuvu klāt, neaizsviltos drēbes.
Vispazīstamākā ir Jāņuguns, kuŗu prasmīgi uguns vīri prot tādu salikt, lai vakarā, līdz ar saulrietu iededzināta, tā degtu līdz pat saullēktam un ne reizes tai nebūtu malka jāpieliek. Jāņos ir raksturīgas arī augstās kārtīs paceltās ugunis – pūdeles. Itin bieži sastopama ieraža vispirms aizdedzināt uguni pūdelē, bet ugusnkuru uz zemes drīkst aizdegt tikai tad, kad no pūdeles nokritusi kāda degoša šķila. Jāņugunī ziedo pērno Jāņu vainagus – gan sievu un meitu puķu vainagus, gan arī vīru ozolu vainagus. Tāpat ziedo arī sieru un alu – kumosiņus no Jāņu svētās maltītes. Labos tradicionālos Saulgriežu nakts svētkos mēdz ēst un dzert tikai alu un sieru.
Vasaras Mārās daudzina pavarda uguni un tās iededzināšanā arī izmanto pavarda uguni. Sētā to to var iedegt nevis svēvietā, bet tieši vietā, kur parasti tiek iededzināta uguns, kad gatavojam uz uguns maltīti. Šādi tiek daudzināta mājas pavarda, ikdienas uguns nozīme – tā tiek sakralizēta šais svētkos. Mārās arī cep pirmo maizi no jaunizaugušajiem graudiem.
Nelielu svētuguni mēs iededzam arī Apjumībās jeb Rudenājos, septembra beigās, 22.vai 23.septembrī. Šai laikā, 22.septembrī pēdējā laikā svētam arī Baltu vienības dienu un iededzam svētuguņus pilskalnos. Tiem jābūt gana stipriem, lai pilskalnos degošās ugunis redzētu tālu – no viena pilskalna līdz nākamajam. Šobrīd Latvijā mēdz šos svētkus – Apjumības un Baltu Vienības ugunis apvienot, bet daudzviet tomēr kurina atsevišķus ugusnkurus. Es cenšos praktizēt tā, ka tomēr tie ir atsevišķi svētki un atsevišķi svētami. Apjumību ugunij ziedo graudus, pateicībā par izaugušo ražu.
Tāpat ziedojumu ugunskuri tie iedegti krustabu un vedību (kāzu) rituālos. Savukārt bedību (bēru) rituālajos uguņos sadedzina mirušā drēbes.
Ļoti īpasi ir tas, ka mēs uguni iededzam tieši uz zemes, paklājot papardes vai citus augus. Papardes tiek uzskatītas par vielisko un neredzamo pasauli vienotājaugiem, tādēji palīdz saziņai starp šīm pasaulēm, kas nepieciešama ugusnrituālos. Paparžu paklājs zem iedegtas uguns mūsu ugunsrituālā paustajām vēlmēm palīdz nonākt kosmskajos laukos. Savukārt pati uguns saistība ar zemi arī ir sakrāls zemes un uguns savienošanās akts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru