svētdiena, 2014. gada 5. janvāris

Lietuviešu un latviešu draudzības dīvainības (2)


Poļiem, šķiet, ļoti nepatīk, ka lietuvieši tiecas pēc nopietniem kontaktiem ar latviešiem? Protams, oficiāli Polija šādu nostāju nepauž. Tā slēpj savus patiesos nodomus. Bet ar aizkulišu spēlīšu palīdzību, visticamāk, vērpj visai viltīgas intrigas...

Tā var sacīt. Šāds viedoklis pastāv. Bet vispirms es vēlos uzslavēt poļus par to, cik neatlaidīgi viņi paplašina poļu valodas un kultūras areālu. Poļiem vajadzētu kļūt mums par lielisku piemēru, kā aizsargāt un stiprināt savu valodu.


Minēšu tikai vienu, tiesa, neuzkrītošu piemēru: Viļņas Poļu institūts piešķir vienreizēju stipendiju katram Vītauta Dižā universitātes (turpmāk – VDU) studentam, kurš izvēlas studēt poļu valodu. Ikvienam studentam. Stipendija ir 150 litu. Šāda politika mums vēstī, ka poļi izrāda īpašu uzmanību tiem, kuri kaut vai tikai pauž vēlmi mācīties viņu dzimto valodu. 

Šādu tālredzību mums no poļiem vajadzētu pārņemt arī saskarsmē ar latviešiem. Ja lietuviešu students mācās latviešu valodu, piešķirsim stipendiju arī viņam! Ja latvietis mācās lietuviešu valodu, arī šāds students ir finansiāla atbalsta cienīgs. Vai tiešām Latvija un Lietuva nespēj atrast šādus nelielus līdzekļus, kādus atrod Polija? Vai tiešām abas valstis ir ievērojami nabadzīgākas par Poliju? 

Vēl nevar nepamanīt, ka šeit, Lietuvā, ļoti aktīvi darbojas Polijas vēstniecība. Tā ir aktīva arī Kauņā. Tieši ar Polijas vēstniecības gādību Vītauta Dižā universitātē ir izveidots Adoma Mickeviča poļu studentu klubs. Bet, raug, pašreizējā Latvijas vēstniecība Lietuvā nepavisam nevar lepoties ar tādu aktivitāti kā poļu diplomāti. Nudien nezinu, kāpēc Lietuvā Polijas vēstnieki ir čaklāki par pašreizējiem Latvijas vēstniekiem. 

Starp citu, atbildot uz jautājumu, vai Lietuvas un Latvijas tuva draudzība būtu Polijai izdevīga, aicinu uz šo jautājumu palūkoties ar poļu acīm. Tā darot, kļūst skaidrs, ka Varšavai nav pieņemama nopietnāka Lietuvas un Latvijas draudzība, jo Polija vēlas ņemt mūs savā poliskajā paspārnē. 

Bet tagad man ir jārunā par visai nepatīkamu lietu. Esmu ievērojis un redzu, ka propoliskajā kampaņā tiek iesaistīta arī Lietuvas akadēmiskā sabiedrība. Piemēram, VDU tiek pasniegts Lietuvas izveidošanās studiju priekšmets. To mūsu studenti var izvēlēties kā vienu no obligātajiem mācību priekšmetiem, un to kūrē mūsu Vēstures katedra. Reiz painteresējos, kas gan šajās lekcijās tiek pasniegts. Un, raug, docents, kurš jau kļuvis bēdīgi slavens ar savām lietuviešiem nelabvēlīgajām lekcijām Baltkrievijā, apgalvo, ka 19. gadsimtā Lietuvā vispār neesot bijis daiļliteratūras! Kaut gan tajās pašās VDU auditorijās tiek pasniegts arī 19. gs. lietuviešu literatūras studiju priekšmets. Un daļa studentu apmeklē kā vienu, tā otru... 

Starp citu, tas pats docents apgalvo, ka tālaika valdība esot uz poļu rēķina protežējusi lietuviešu zemniekus. Varu tikai paust retorisku izbrīnu: kā gan protežēja – ar Kražu slaktiņu*, ar lietuviešu drukas aizliegumu, ar lietuviešu skolu slēgšanu un aizliegumu publiski runāt lietuviski? Šī docenta lekcijas noslēgums ir pavisam oriģināls: pēdējo divdesmit gadu laikā Igaunija un Latvija, raug, esot attālinājušās no Lietuvas, atdodamas vietu Polijai. Un Lietuva, padomā tik, kļūstot ne vairs par Baltijas valsti, bet gan par Austrum- un Viduseiropas zemi. Pat ne vairs par valsti, bet gan par zemi, novadu... 

Vai šie ir atsevišķi gadījumi, vai ir pamats domāt, ka tie jau kļūst masveidīgi? Vai mūsu universitātēs un augstskolās ir daudz šādu pasniedzēju? 

Par laimi, pagaidām man tie šķiet atsevišķi gadījumi. Pasniedzēju vairākuma uzskati noteikti ir citādi, nekā bēdīgi slavenajam docentam. Tomēr laiku pa laikam kā īlens no maisa izlien. 

“Facebook” profilā man iznāca saķeršanās ar Vēstures katedras doktorantu, kurš mani ne no šā, ne no tā nosauca par neonacistu. It kā visiem esot zināms, ka es esmu neonacists. Biju šokēts, saņemot šādu vērtējumu. Nācās savstarpējās attiecības skaidrot Katedras vadītājas un prodekāna klātbūtnē. Tomēr ne šis doktorants, ne es savu nostāju nemainījām. Es viņam pārmetu boļševiku leksikas lietošanu. Tad viņš brīdināja, lai paturu prātā, ka mēs abi staigājam pa tiem pašiem gaiteņiem... Šādi viņa vārdi izklausījās pēc draudiem. Vismaz man šķita, ka tajos ir draudu elementi. Tā arī šķīrāmies, vienošanos neraduši. 

Es tiešām no sirds centos saprast, kāpēc viņš mani uzskata par neonacistu. Izrādās, viņš ir pārliecināts, ka visi, kuri iestājušies Tautininku savienībā (Tautininkų sąjunga) ir fašisti. Starpkaru laikposmā Tautininku savienības biedri esot kolaboracionējuši ar Kremli un tikuši Kremļa finansiāli atbalstīti. Tātad šis cilvēks uzskata, ka pašreizējā Tautininku savienība turpina šo pašu politiku un it kā tiecoties pēc tā, lai Lietuvā ienāktu Vladimira Putina vara. 

Neapstrīdu to, ka starpkaru laikā Lietuvas Tautininkus atbalstīja Krievija, jo tā bija ieinteresēta Polijas izraisītajā Viļņas konfliktā. Bet vai gan šis fakts ļauj uzskatīt, ka pašlaik visi tautisko vērtību un parašu kopēji ir Kremļa piekritēji? 

Vai pastāv draudi, ka propoliskais virziens varētu kļūt spēcīgāks? 

Grūti pateikt. Nezinu. Bet VDU ir pasniedzēji un nodaļu vadītāji, kuri labi pazīstami ar savu propolisko ievirzi. Painteresējieties, kādu politisko uzskatu ļaudis vada Politisko zinātņu un diplomātijas fakultāti, kā arī Politoloģijas katedru! Orientācija uz Poliju varbūt arī nav īpaši spēcīga, bet tā nav arī vāja. 

Priekš kam ir vajadzīgas Dievenišķu vasaras nometnes? Kāpēc vajadzētu rīkot vairāk tāda veida nometņu? 

Vispirms pastāstīšu par informācijas tehnoloģiju tumšo pusi. Biju liecinieks tam, kā izcēlās skaļais skandāls par to, ka nometnes organizatori it kā esot publiski draudējuši ar saimniecības ziepēm mazgāt mutes tiem, kuri Dievenišķēs runās krieviski vai poliski. Es piedalījos nometnes atklāšanā un dzirdēju instruktāžu: tajā tika teiks, ka nometnes mērķis ir popularizēt latviešu un lietuviešu valodu. Tāpēc nometnes laikā ir jācenšas runāt tikai lietuviski vai latviski. 

Nometnes noteikumos bija teikts arī, ka nedrīkst lietot alkoholu, smēķēt un lamāties. Spārnotais teiciens par “mutes mazgāšanu ar saimniecības ziepēm” tika attiecināts tieši uz lamāšanos, nevis uz tiem, kuri neievēros vienošanos runāt tikai latviski un lietuviski. 

Tomēr Lietuvas plašsaziņas līdzekļos šis brīdinājums tika pasniegts sagrozīti: tā, it kā tēlainā izteiciena par “mutes mazgāšanu ar saimniecības ziepēm” autori šos vārdus būtu adresējuši tiem, kuri runās krieviski un poliski. Šo “preses pīli” jau tai pašā nometnes atklāšanas dienā palaida delfi.lt. Gluži dusmas, ka šo dezinformāciju par patiesu pieņēma arī toreizējā premjerministra Andrjus Kubiļus dienesti. Šādi maldināts, premjers steidzās nosodīt šādus it kā Dievenišķu nometnes organizatoru nodomus, savukārt Krievijas informācijas līdzekļi ziņu par šo nosodījumu nekavējās izplatīt vēl savādāk: “Lietuvas premjerministrs bija sašutis par lietuviešu nacionālistu nodomu ar saimniecības ziepēm mazgāt muti poļiem un krieviem”. 

Bet Dievienišķu nometnēm bija un ir liela piekrišana. Pabūt kopā ar nometnes dalībniekiem – lietuviešiem un latviešiem – labprāt ierodas ne tikai vietējie lietuvieši, bet arī poļi un baltkrievi. Nekādu strīdu, ķildu, nesaprašanos – visi lieliski satika. Vēl jo vairāk: arī vietējie poļu un baltkrievu bērni ļoti interesējās par Dievenišķu nometni. Viņiem tā patika, un viņi vēlētos vairāk šādu nometņu. 

Tomēr par Dievenišķu nometni tik izplatīts īpaši daudz no pirksta izzīstu tenku un melu... 

Tautiskuma kritizētāji lieto to pašu leksiku un vadās pēc tiem pašiem principiem, ko atceros no boļševiku varas laikiem. Tautiskuma kopējiem tiek mēģināts piekarināt tās pašas etiķetes, kuras padomju laikā centās līmēt padomju poļitruki**. Par ko gan tika apsūdzēti lietuviskuma kopēji tolaik? Arī viņi tika dēvēti par nolādētajiem nacionālistiem un fašistiem, kuri “neizprot nepieciešamību pēc internacionālisma”. 

Bet tagad atsauksim atmiņā, kas gan 1990. gadā izcīnīja Lietuvas neatkarību? Kosmopolīti, liberāļi, padomju poļitruki? Nē, neatkarības ideju izloloja gluži citādi noskaņoti cilvēki. To mēs nedrīkstam aizmirst. 

Tālaika padomju poļitruki mums traucēja 11. marta notikumus, bet tagadējie kosmopolīti un liberāļi traucē stiprināt lietuviskumu. Šī tendence mani satrauc. Grāmatā “Nacionālās ētikas gruveši jeb Kā nogalināt valsti ar tās intelektuāļu rokām” (“Nacionalinės etikos griuvėsiai, arba Kaip nužudyti valstybę jos intelektualų rankomis”) šo nelaimi ļoti trāpīgi ir aprakstījusi Egle Wittig-Marcinkevičūte (Eglė Wittig-Marcinkevičiūtė). 

Portālam Slaptai.lt ir svarīgs Jūsu viedoklis, kā būtu vērtējamas Imanta Meliana publikācijas? Ko viņš vēlas panākt? 

Es viņu ļoti labi saprotu. Cilvēks izstrādāja savu mazākumtautību kopienu likumprojektu, bet to neizdevās īstenot. Tagad šo darbu no viņa ir pārņēmis vēl radikālākais Edvards Trusevičus. I.Melians ir aizvainots, ka tiek mēģināts īstenot nevis viņa, bet gan cita cilvēka izstrādāto projektu. Kaut gan lielas atšķirības starp I.Meliana un E.Truseviča variantiem nav. Viņus vieno kopējs mērķis: radīt labvēlīgus apstākļus, lai Lietuvas poļi vēl vairāk izolētos no Lietuvas. Tam tiek izmantotas dažādas prasības: ielu un iestāžu nosaukumus rakstīt poļu valodā, piešķirt poļu valodai reģionālās valodas statusu u.tml. 

Esmu par to daudz rakstījis, neatkārtošu to, kas publiski jau ir izklāstīts. Bet šī viņu politika ir valsts šķelšana no iekšienes. Tāds ir mans īss kopsavilkums par šo tēmu. 

Ja, nedod, Dievs, tiktu pieņemts I.Meliana vai E.Truseviča mazākumtautību kopienu likumprojekts, vai tādējādi mēs netieši nodotu Latviju? 

Tieši tā: šādi piekāpdamies, mēs nospļautos uz saviem brāļiem latviešiem. Latvieši ir ļoti satraukti par Lietuvas neprincipiālo nostāju Lietuvas poļu jautājumā. Pagaidām gan oficiālā Rīga savu nemieru skaļi nav paudusi. Tā nevēlas iejaukties Lietuvas iekšējās lietās. 

Tomēr, ja I.Meliana vai E.Truseviča protežētais likumprojekts, kas plaši atvērtu vārtus divvalodībai, stāsies spēkā Lietuvā, mēs nodosim ne tikai Lietuvu, bet arī Latviju. Dodot svētību pretlietuviskajiem nolikumiem, ko šie vīreļi visiem spēkiem cenšas mums iesmērēt, mēs izprovocēsim Latvijas krievvalodīgos tiekties pēc tādas pašas kārtības arī Latvijā. Tēlaini runājot, mēs nodarīsim ļaunu visam reģionam, jo tādu pašu lietuvisko kārtību var palūgt arī Latvijas un Igaunijas krievvalodīgie, un viņi to noteikti darīs. Ne tikai lūgs, bet pieprasīs. 

Starp citu, tieši šādu pavērsienu arī Kremlis vēlas sagaidīt. Kremļa mērķi ir acīmredzami – laika gaitā izveidot krievvalodīgas Baltijas valstis no Kaļiņingradas līdz pat Tallinai. 

Baltu valodas kļūst vājākas arī migrācijas un mazās dzimstības dēļ, toties slāvu rezerves ir milzīgas. Ar laiku viņi centīsies padarīt krievu valodu par otro valsts valodu visās trīs Baltijas valstīs. Krievu valoda gan Latvijā, gan Igaunijā de facto jau ir otrā valsts valoda. Igaunijā un Latvijā krievi lieliski tiek galā, nemācēdami runāt ne latviski, ne igauniski. Viņiem pietiek ar krievu valodu. 

Lai arī cik sāpīgi tas būtu, tomēr krievu uzskati ir pamatoti: priekš kam gan viņiem mācīties igauņu, latviešu un lietuviešu valodu, ja reiz visās trīs valstīs ir iespējams sarunāties tikai krieviski? Un viņi uzdod izmanīgus jautājumus: vai gan angļu ienācēji mācījās Austrālijas aborigēnu valodu? Vai angļi, franči, spāņi un portugāļi, ieradušies Amerikā, mācījās vietējo indiāņu valodu? Vārdu sakot, viņi sevi uzskata par augstākas kultūras nesējiem un ir pārliecināti, ka mums ir jāpielāgojas viņu noteikumiem. 

Raug, tādēļ arī E.Truseviča vai I.Meliana sagatavotie likumprojekti ir bīstami. Atšķirība starp šiem abiem variantiem ir neliela. Tā teikt, tā pati meita, tikai cita kleita... 

Vēlos minēt vēl kādu visai plaši zināmu noslēpumu: Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas pārstāvji labprātāk sadarbojas nevis ar Latvijas poļiem, bet gan ar Latvijas krieviem. Kas vieno Lietuvas poļus ar Latvijas krieviem un rosina tos apiet Latvijas poļus, kuri ir lojāli Latvijas valstij? Vieno kopīgi mērķi, metodes, ar kādām viņi uz šiem mērķiem tiecas, un argumenti. 

Ko mēs dzimtās valodas aizsardzības jomā varētu mācīties no latviešiem? 

Mani valdzina latviešu principialitāte. Ņemsim piemēru no latviešiem, kā savas intereses aizstāvēt ar likumiem. Pēc 2012.g. februārī krievvalodīgo sarīkotā referenduma, kura iedvesmotāji acīmredzami vēlējās krievu valodu padarīt par likumīgu otro valsts valodu, latvieši steidzās stiprināt savus likumus Piemēram, viņi sagatavoja un nesen apsprieda Konstitūcijas paplašināto preambulu, kas aizšķērso ceļu jebkādai divvalodībai. Toties Lietuva nez kāpēc nepadara stiprākus likumus, kas aizstāv lietuviskumu. 

Lietuviešiem un latviešiem vajadzētu būt vienotiem, lai būtu tā: ja esi aizskāris lietuvieti, tātad esi aizvainojis arī latvieti, ja esi aizvainojis latvieti, tātad aizskarts un sāpināts jūtas arī lietuvietis. Kopā ar latviešiem mēs jau varam kļūt par cietu riekstu spēkiem, kas alkst mūs asimilēt. 

Latvieši arī savu Neatkarības dienu svin sirsnīgāk un draudzīgāk... 

Neatkarības diena Latvijā patiešām tiek svinēta iespaidīgāk un sirsnīgāk, nekā Lietuvā. Pēdējās Latvijas neatkarības dienas svētki Rīgā bija īpaši cēli un iespaidīgi. Todien Rīgā norisinājās izcili pasākumi un bija vērojamas majestātiskas ainas. Tātad no latviešiem mēs varam pamācīties arī, kā svinēt 16.februāri un 11.martu – sirsnīgi, visiem pulcējoties vienā “dūrē”, nešķirojot sevi varas elitē un vienkāršajā tautā. Latvijas dzimšanas diena tiek svinēta nevis valdības tribīnēs, bet gan galvaspilsētas ielās un laukumos, droši skandējot saukli “Es esmu latvietis!” Toties mums kāju priekšā palikt cenšas neokomjaunieši ar savu histērisko muldēšanu par kaut kādu tur lietuviešu nacionālismu vai fašismu. 

Atklāti sakot, Latvijas politiskā, ekonomiskā un kultūras elite ir apzinīgāka par mūsējo. Mūsu elite birdina asaras par to, ka tagadējā Lietuva ir izveidojusies, atstumjot malā savus intelektuāļus un inteliģentus. Padomā tik – pašreizējo Lietuvu ir izveidojuši zemnieki! Bet vai gan tas ir nopietns trūkums? Igauņiem un latviešiem jau sen nav savu dižciltīgo – viņu kunigaikši tika iznīcināti jau 13.–14. gadsimtā. Bet vai gan tas nozīme, ka zemnieku izveidotā tagadējā Latvija un Igaunija ir neperspektīvas un balstās un nedrošiem pamatiem? 

Piederība tikai vienai – zemnieku – kārtai latviešus un igauņus ir konsolidējusi vairāk nekā lietuviešus, kuru aristokrātijai bija raksturīga šizofrēniska dubultošanās. Nu un kas, ka mums bija bajāri, no kuriem daudzi pēc 19.gadsimtā notikušās nosliekšanās uz poļu pusi vairs nespēja saprast, kas viņi īsti ir – lietuvieši vai poļi. 20.gs. sākumā, kad visapkārt dibinājās nacionālās valstis, šie atpakaļrāpuļi centās atdzīvināt 16. gs. zombiju – Polijas un Lietuvas ūniju, kuras dzīve bija beigusies līdz ar 1791. g. 3. maija konstitūcijas pieņemšanu. Turklāt tā bija poļu konstitūcija, kas noteica poļu tautas hegemoniju un šķiru iekārtu, ko Francijas revolūcija tolaik jau bija izsviedusi vēstures mēslainē. 

-----

* Kražu slaktiņš – 1893. g. (laikā, kad Lietuva piederēja cariskajai Krievijai), Krievijas impērijas izrēķināšanās ar Kražu draudzes ticīgajiem, kas uzdrošinājās pretoties valdībai. Kražu katoļticīgo iedzīvotāju sadursme ar Krievijas cara kazakiem (tulk. piez.). 

**poļitruks (poļitjičeskij rukovoditeļ – krievu val.) – politiskais vadītājs (tulk. piez.). 

Sarunu no lietuviešu valodas tulkojusi Linda Lemhena

Nobeigums sekos

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana