 |
Att.1. Jāņu pūdele – Jāni kā vīrišķo
sākumu saista ar vertikāliem elementiem,
līdzīgi kā tas ir ar Šivu vēdiskajā tradīcijā,
kura viens no simboliem ir visu Visumu
caurstrāvojošs gaismas stabs.
|
Kāpēc vispār mums vajadzētu Jāņu svinēšanu vēl kaut kā mēģināt saistīt ar kādu meditāciju, apceri? Vai tad tāpat nav jau gana labi ar to, ka mēs vienkārši nododamies priekam šajā naktī un sekojošajā dienā?
Protams, ir labi. Vēl vairāk – prieks pats par sevi jau ir viena no garīgajām kvalitātēm. Klasiskajās meditācijas kultūrās prieks, priecīgums tiek uztverts kā ļoti vērtīga un nepieciešama īpašība. Piemēram, indusu jogā tīrs prieks ir viena no četrām ētiskām pamatkvalitātēm, budistiem tā pieder pie tā saucamajiem četriem bezrobežīgajiem, kas ir garīgās pamatnostādnes – bodhičittas jeb atmodušās apziņas pamatā. Bet te gan ir viena nianse, runa abos šajos gadījumos ir par tīru prieku, nevis šķietamu prieku, kādu cilvēki mēģina gūt, piemēram, ar alkohola vai citu apreibinošu vielu palīdzību vai, tam līdzīgi, ar kādu apreibināšanās pasākumu palīdzību. Jāņiem ir piederīgs Jāņu alus un Jāņu siers kā arhetipiskas vielas. To gatavošana un nobaudīšana ir praktiski „gastronomiska” un vienlaikus var būt ar dziļu simbolisku jēgu. Diemžēl Jāņu „prieks” mums samērā bieži izvēršas visai bēdīgs kā pamatīgas nodzeršanās svētki, un būtu daudz labāk, ja ceļu policijai nebūtu jārīko savas savdabīgās kampaņas.
Tādējādi mums Jāņi šobrīd ir visbiežāk savā būtībā palikuši par pasaulīgiem svētkiem, kuru svinēšanu nosaka tikai tradīcija un nevis kāds īpašs saturs. Un te ir zināma problēma. Mirča Eliade savā grāmatā “Svētais un pasaulīgais” cita starpā norāda, ka tieši “svētuma sajūtas zaudēšana raksturo visu mūsdienu sabiedrības nereliģiozā cilvēka pieredzi, un kā sekas tam mūsdienu cilvēks izjūt arvien lielākas grūtības pasaules un esamības mērogu izpratnē...”. Protams, nevaram un arī nevajag atgriezt to, kas patiešām ir neatgriezeniski zudis. Pasaules process pastāv pārmaiņās. Tomēr tieši zināmas apceres kultūras atjaunošanās, vienlaikus atbilstoši tradicionālajam saturam, bet mūsdienīgās formās, iespējams, varētu būt vienas no “zālēm”, kas šeit varētu līdzēt. Meditācijas elementu atgriešanai šajos svētkos nebūtu jānozīmē vēl kaut ko papildus darīt mākslīgi. Tai nevajag nekādus papildus rituālus, izdomātas darbības. Tā nozīmē tikai prāta klātbūtnes ienešanu, izpratnes ienešanu par to, ko mēs darām, uzmanību pret detaļām un to nozīmi. Jebkurā, pat visvienkāršākā un parastākā Jāņu svinēšanā jau ir klātesoši apceres elementi, kuru mērķis ir aktivēt attīstības un atjaunotnes arhetipus mūsu apziņā. Ja mēs tos uztversim apzinīgi, ar noteiktu uzmanības klātesamību, iespaids būs dziļāks.
Čaterdži savā grāmatā “Balti un ārieši” norāda, ka latviešu un lietuviešu vārds daina ir tieši saistīts ar vēdu vārdu dhēnā ar nozīmēm 'balss', 'runa', 'slavinājums', 'daudzinājums', 'slavasdziesma' un arī 'straume', 'upe' un ar Avestas daēnā ar nozīmi 'mācība', 'atklāsme', 'ticība', 'reliģija' kā arī 'iekšējā būtība', 'cilvēka augstākā esamība', kuru abu pamatā ir pirmsakne dhi ar nozīmi 'domāt', 'saprast'. Analoga senirāņu sakne day, kā izrādās, nozīmē arī 'uztvert' un 'apdomāt'. Tādējādi pats tautasdziesmas apzīmējošais vārds daina, dainas izrādās kopējas izcelsmes ar indobudistisko tradīciju dhiāna – terminu, ar ko sanskritā apzīmē meditāciju, apceri visplašākā nozīmē.
Pirmā lielā jogas skolotāja Rietumu pasaulē Paramahamsa Jogānandas skolnieks Svami Krijānanda savos rakstos “Kā pareizi izpildīt daudzināšanu” un “Garīgā dziedāšana” vairākkārt uzsver, ka garīga dziedāšana un daudzināšana var būt ļoti noderīgas prakses meditācijas stāvokļa ierosināšanai, ja tās šajā kontekstā pareizi izpilda. Jāņu dziesmām šajā ziņā ir vēl tā priekšrocība, ka ilgstoši visas nakts garumā tiek atkārtots līgo refrēns. Pats vārds 'daudzināšana' taču arī nenozīmē neko citu kā ilgstošu un biežu atkārtošanu. Pozitīvu ievirzi dodošu gaismas vārdu pastāvīga atkārtošana prātā jeb daudzināšana vienlaikus arī ir viena no raksturīgām, vienkāršām meditācijas tehnikām daudzās tradīcijās. Kāpēc tā ir tik izplatīta? Tāpēc, ka tā ir meditācijas tehnika, kas ir pieejama ikvienam. Tieši tā, piemēram, māca praktizēt meditāciju agro Viduslaiku kristīgais teksts “Neziņas mākonis”.
32938-2
Jānits nāca par gadskārtu
Savu bērnu apraudzìt,
Vaj tie ēda, vaj tie dzēra,
Vaj Jāniti daudzinaja.
I tie ēda, i tie dzēra,
I Jāniti daudzinaja.
Šajā dainā daudzināšana ir pat pielīdzināta ēšanai un dzeršanai, kā kaut kas tikpat svarīgs. Jā, mūsu gara kopšana un pastāvīga vingrināšana patiešām ir tikpat svarīgs faktors kā savas fiziskās labklājības uzturēšana, un mūsu senči to ir labi sapratuši. Mums ir nepieciešams barot ne tikai savu ķermeni, bet arī savu garu. Cita starpā zilbi Jā izmanto kā vienu no Dieva vārdiem vairākās tradīcijās. Indoeiropiešu sensakne Jā nozīmē 'iet', 'virzīties uz priekšu'. Romieši ar šo zilbi piesauca Jānusu – vārtu dievību, kura simbols bija atslēgas, ko sauca arī par dievu dievu (vai tā nav paralēle ar indusu Mahadeva?!) un ko neopitagorieši saprata kā Saules dievību, senākās romiešu tradīcijās to uzskatīja kā visa esošā radītāju, bet grieķi ar saucieniem Jā godināja Dionīsu, kam ir asociācijas gan ar nākšanu un aiziešanu, gan ar Sauli. Sanskrita vārds Jāna, savukārt, nozīmē vienlaicīgi gan ceļu, gan pārvietošanās līdzekli plašā nozīmē, gan ceļojumu, tajā skaitā garīgo ceļojumu. Bet ar vārdkopu Nārājana vēdiskajā tradīcijā apzīmē Augstāko esamību, Dievu un arī pirmā mitoloģiskā Kosmiskā cilvēka dēlu.
Bet ko gan mums māca šāda daina:
33666-0
Es Dieviņu piemineju
I rītâ,vakarâ;
Še ceļos, še guļos
Zem Dieviņa kājiņàm.
Protams, ne ko citu kā to pašu vien daudzināšanu.
Iepriekš pieminētais Krijānanda norāda, ka tieši ilgstošāki vienas frāzes vai vārda atkārtojumi ir tie, kas dziedot vai skandējot vārdus ar garīgu, meditatīvu nozīmi var būt palīdzīgi meditācijas stāvokļa ierosināšanā, īpaši, ja cilvēks ar šiem atkārtojumiem apzinīgi cenšas ienest atkārtojamo frāzi vai vārdu arvien dziļāk sevī – zemapziņā, bet caur to, izmantojot īpašu tehniku, var aizsniegties arī līdz virsapziņai. Līgo refrēns šajā ziņā ir vēl jo vairāk interesants, jo kā norāda Jogānanda (Lekciju 1.izdevuma 6.kurss) tieši skaņas ī un o (ou) atbilst lejup un augšup ejošajām cirkulācijas strāvām mugurkaulā. Svami Krijānanda uzsver, ka vienkāršas, bet iedvesmojošas melodijas var būt vislabākais palīgs meditācijas stāvokļa sasniegšanā. Tieši tādas lielākoties ir mūsu tautasdziesmas. Bez tam viņš norāda, ka meditācijai palīdzīga ir klausīšanās, ieklausīšanās sevī un ka to var ļoti labi praktizēt kopā ar dziedāšanu. Tautasdziesmu dziedāšanai tāpat kā daudzu citu kultūru rituālai dziedāšanai ir raksturīgs tas, ka ir vadītājs, kurš sākumā nodzied frāzi, ko otrajā reizē atkārto visi pārējie dziedātāji, un tādējādi dziedāšana un klausīšanās var nepārtraukti mainīties vietām. Krijānanda arī iesaka, ka ne mazāk svarīgas ir pauzes starp dziesmām, jo pēc dziedāšanas paliekot brīdi klusumā, ieejot dziesmas izraisītajā sirds noskaņā un tad nesot šo izjūtu augšup, uz pieres centru, var realizēties saskare ar virsapziņu. Viņš saka, ka neiekļaut daudzināšanā un dziedāšanā klusuma brīžus ir tas pats, kas pamest lidmašīnu brīdī, kad tā uzsāk pacelšanās ieskrējienu, jo garīgas dziedāšanās un daudzināšanas mērķis ir tieši sagatavot prātu meditācijai.
Šie padomi var būt mums visnotaļ noderīgi, ja gribam atjaunot un ienest apceres kultūras elementus savu dziedošo svētku svinēšanā. Tie nav sarežģīti un tiem nav vajadzīgas nekādas speciālas darbības.
Jāņu dainas mums stāsta, ka līgo viss esošais – gan reālajai, gan sakrālajai pasaulei piederošais.
28657-1
Līgo bite, līgo saule
Baltābola kalniņâ
5983-0
Līgo bite ziedu ņemt,
Līgo meita vainagâ.
32955-0
Līgo Dievis ar Pērkoni,
Es ar savu bāleliņu.
Tev, Dieviņ, visa zeme,
Man tas viens bāleliņš.
32444-0
Līgo saule vakarâ,
Līgo gani sētiņâ,
Līgo pati mīļa Māra
Telitèm vārtu vērt.
Universāls process, kas norisinās visā dzīvajā dabā, ir elpošana, un “līgo” vārds ir ļoti labi saistāms ar elpošanu un izmantojams vienkāršā elpošanas meditācijas procesā. Jogā tādu procesu sauc par prāta pranajamu (manasic pranayama). Tā ir meditatīva tehnika, kurā mēs prātā vērojam savu dabisko elpošanas procesu, to nekādi neietekmējot. Bez tam mēs varam prātā savienot ieelpu un izelpu ar kādas frāzes vai mantras daļām vai vārda zilbēm, lai pastiprinātu uzmanību. Protams, atbilstošām frāzēm vai mantrām ir vēl arī pašām sava iedarbība uz prātu. Budisma tradīcijās praktizē līdzīgu procesu, kas ir viens no sākuma vingrinājumiem un ko sauc “šamatha” (tibetiešiem “shiné”), kas nozīmē rāmumu, norimšanu, iekšējo klusumu. Arī kristīgie tuksneša vientuļnieki un vēlāk Austrumu baznīcas stareci mācīja savienot īsas lūgšanas ar elpošanu.
Tas ir tāpēc, ka, kaut arī pati elpošana no vienas puses pieder pie virsējiem, novērojamiem un zināmās robežās arī ietekmējamiem procesiem, tā ir vienlaicīgi saistīta ar dzīļu procesiem cilvēka apziņā. Tieši aiz elpošanas atrodas transcendence. Kaut arī mēs varam ieelpot un izelpot arī apzinīgi, mēs nevaram elpot gluži kā patīk. Vienlaicīgi elpošana ir arī automātisks process, un, ja kādā brīdī Dievs, daba atņems cilvēkam elpu, viņš tajā pašā brīdī mirs, un tur vairs nelīdzēs nekāda viņa griba. Tieši šīs saistības dēļ ar transcendenci dažādas tradīcijas bija izstrādājušas meditācijas, kurās kā apceres objektam pievēršas elpošanai.
Šajā gadījumā vērojam savu dabisko elpošanu, un, kad prāts aizklīst, atkal atgriežam to atpakaļ un turpinām vērot. Ar līgo vārda iekšēju, mentālu atkārtošanu mēs vienlaikus gan padziļināsim šo procesu, gan atvieglosim to. Lī - go, izelpa – ieelpa vai ieelpa – izelpa. Prātam pievilcīga vārda iekšēja atkārtošana palīdzēs noturēt uzmanību uz elpošanu. Šajā gadījumā svarīgi ir nekādi neietekmēt elpošanu. Tas ir tīrā vērojuma process. Procesa laikā varam apcerēt elpošanu un ar to saistītos periodiskos procesus dabā un cilvēkā, tādus kā dienas un nakts mija, Mēness fāzu un gadalaiku maiņa, miegs un nomods, dzīvība un nāve utt., bet tas viss ir jādara atslābināti, bez sasprindzinājuma. Lūk, tāda vienkārša meditācija, kas būtībā dabiski izriet no iepriekš minētajām dainām, kaut arī folklorā nekur mēs nevaram atrast šeit sniegtajam līdzīgus meditācijas aprakstus. Vingrinājumu var izpildīt ne tikai kā formālu meditācijas vingrinājumu, bet pildīt jebkuras tādas darbības laikā, kad prāts nav īpaši noslogots – ejot, skrienot, dejojot, braucot ar divriteni utt., un ar laiku var iemanīties izpildīt šādas vienkāršas meditācijas pat miegā.
Jebkura Jāņu rituālā darbība, kuru mēs jau tāpat darām daudzus gadus, pārvēršas par apceri, ja mēs to darām ar uzmanību un piedomāšanu. Jāņi, kā gada svētku cikla būtiskākie svētki mums latviešiem, ir norāde uz iniciāciju, zīme pagātnes kļūdu sadedzināšanai un jaunai atdzimšanai, kā to par līdzīgiem procesiem citās kultūrās norāda Mirča Eliade grāmatā “Mīts par mūžīgo atgriešanos”. Kā gada īsākās nakts svētki tie ir gaismas triumfa svētki. Tumsa vienmēr cīnās pretī, bet mums vajag šajā naktī tikai neiziet no gaismas loka, palikt gaismā. Visi Jāņu rituālie objekti ir arhetipiski simboli. Kalns, kurā kursim ugunskuru, ir pasaules kalns, tā sakārtošana svētkiem pati par sevi ir arhetipiskā centra iedibināšana, sakrālās vietas tapšana (skat. Mirča Eliade “Svētais un pasaulīgais”). Apiet kalnam apkārt vienu, trīs, septiņas vai deviņas reizes vai uzkāpt kalnā augšā pa spirāli kā gadu no gada to dara daudzi cilvēki Piltiņkalnā, tas ir piedalīties pasaules procesā, atbalstīt, uzturēt to, un vienlaicīgi tas ir svētceļojums uz pasaules centru un līdz ar to uz sevis paša centru, ceļojums pie sava iekšējā “es”, šī gada attīrīšanās rituāls. Salasīt 3x9 zālītes, 3x9 ziedus, ko ziedot Jāņugunij, tas ir gan mūsu dabas daudzveidības un bagātības novērtējums, gan arī introspekcija par savām personīgajām attiecībām ar dabu ap mums. Savukārt, ziedojot šīs zālītes ugunij, mēs varam padomāt par tiem elementiem mūsu dzīvē, kam nepieciešama pārveide, transformācija. Uguns ir galvenais pārveidotājs. Kā simboliska attīrīšanās ir arī rituālā lēkšana pār ugunskuru. Dzīves vides sakopšana pirms Jāņiem un mājokļa pušķošana, kas agrāk bija ļoti, ļoti svarīgs process, saistāms ar sevis paša iekšēju sakārtošanu psiholoģiski un fiziski, bet vainaga pīšana vienlaikus ir pašas dzīves sakārtošana un bagātināšana. Ikviena šāda darbība pārvēršas par meditāciju, ja mēs paliekam tai klāt ar domu. Un, ja to darīs daudzi cilvēki vienlaikus un ar zināmu nodošanos, tāda doma tiks daudzkārt pastiprināta, tieši tāpat kā lāzera stars izstarojas, sākotnējam impulsam daudzkārtēji ceļojot lāzera aktīvajā vielā.
2.turpinājumā mēs jau pieminējām vienu no klasiskām Līgo dziesmām:
32909-0
Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu platu cepuriti!
Visa plata pasaulite
Apakš tavas cepurites.
Šoreiz piedāvāsim konkrētu meditācijas tehniku saistībā ar Kosmiskā cilvēka apceri:
Aizveriet acis un iztēlē skatieties miljoniem jūdžu tālumā zem sevis. Pēc tam tieši tādā pašā veidā prātā lidojiet miljoniem jūdžu tālumā virs sevis, aiz sevis un sev priekšā. Priekšstatiet sevi prātā kā mūžības mājokli, kurā peld visas lietas, ieskaitot neskaitāmās sauļu un zvaigžņu sistēmas, visu pasauli un ieskaitot arī jūsu ķermeni. Piepildiet šo mūžības mājokli ar laimes sajūtu. Nostipriniet sevī šo sajūtu un atcerieties, ka jūs vienmēr esat šāds laimīgs un vienmēr dzīvs Mūžības mājoklis. Tagad priekšstatiet un padariet sevi apziņā par kādu elementu sava fiziskā ķermeņa iekšienē. Virs jums atrodas galvas smadzenes, aiz muguras – mugurkauls, ķermeņa iekšienē tā iekšējie orgāni – plaušas, sirds, aknas, kuņģis, aizkuņģa dziedzeris, zarnas utt. Tagad izjūtiet ar savu kosmisko ķermeni plašo telpas mājokli un ka šajā kosmiskajā ķermenī iekļaujas jūsu smadzeņu rieva kā kāda putna lidojumā veiktais ceļš. Uzskatiet Sauli un Mēnesi kā savas acis un sajūtiet visu pasaules mīlestību kā savu sirdi. Uzskatiet upes kā savas artērijas un vēnas, mežus un krūmājus kā matus, zvaigžņu kopas kā sava kosmiskā ķermeņa šūnas, zilo debess jumu kā savu ādu, kalnus kā savus kaulus.
Meditējiet par ideju, ka jūsu prāts ir visu cilvēcisko būtņu prātu kopums, jūsu sirds ir kopīgā visu cilvēcisko būtņu sirds, ka jūsu dzīvība ir visu būtņu summārā dzīvība, ka jūsu izjūtās atspoguļojas visu dzīvo būtņu jūtas.
Šāda Kosmiskā Cilvēka meditācija atrodama pagājušā gadsimta 30-to gadu Latvijas Jogas biedrības abu galveno skolotāju apmācību materiālos - gan Paramahamsa Jogānandas Lekciju 1.lekcijā pēc sākotnējās 20.gadu versijas, gan Svami Šivānandas plašajā meditācijas metožu pārskatā “Koncentrācija un Meditācija”.
Vēl viena tradicionāla Jāņu darbība ir Saulītes pavadīšana vakarā un saullēkta sagaidīšana no rīta. Gan Saules pavadīšanai, gan tās sagaidīšanai mums ir atbilstošas dainas ar spēcīgu meditatīvu saturu. Mums ir visas iespējas ne tikai dziedāt šīs dainas, bet pēc nodziedāšanas palikt meditācijā uz brīdi. Vēl un vēlreiz prātā varam atkārtot vadošās šo tautasdziesmu frāzes un pēc tam, apklustot uz brīdi arī iekšēji, ļaut tām virzīties dziļāk mūsu apziņā, kā tas tika minēts jau iepriekš.
 |
| Att.2. Jāņu saullēkts Gaujas ielejā |
Attiecībā uz saulrieta un saullēkta vērošanu varam atcerēties meditācijas metodi, ko sauc par mazgāšanos Saules gaismā.
Meditācija par mazgāšanos Saules gaismā: Pārdomājam par Saules starojumu, kas piesātina ar dzīvību un sagrauj visas slimības. Mūsu pašu ķermeņa šūniņas ir būvētas no gaismas (tas tā ir pat fizikāli un no modernās zinātnes viedokļa). Domājam par to, ka viss mūsu ķermenis ir uzausts no Apziņas gaismas, ka nemirstīgā Esamība, kas ir pati dzīvība, ir tā, kas veido mūsu ķermeņa šūnas, visus mūsu audus. Izjūtam, kā ar visu savu ķermeni, ar katru ādas šūniņu uzsūcam Saules gaismu. Paliekam šādā meditācijā kādu brīdi (pēc Jogānandas “Metafiziskās meditācijas”).
Atceroties Papardes zieda meklēšanas stāstu kā tas patiešām ir aprakstīts mūsu folklorā, jāsaprot, ka mūsu senči meditācijai veltītas darbības Jāņu laikā, šķiet, tomēr ir uzskatījuši par īpaši svarīgām. Bet tas patiesībā nav nekas neparasts, jo visās senajās meditācijas kultūrās Saules gada kardinālie momenti, vasaras un ziemas saulgrieži un pavasara un rudens vienādības, ir uzskatīti par īpaši vērtīgiem brīžiem meditācijai, kad mūsu organisms, atsaucoties dabas ritmam, ir tuvāk dabiskam rāmā prāta stāvoklim nekā citā laikā. Tas pats attiecas uz četriem diennakts kardinālajiem momentiem – visās meditācijas tradīcijās iesaka meditēt vispirms saullēkta un saulrieta periodos, kā arī pusnaktī un pusdienā, ja ir tāda iespēja. Līdzīgi arī jauna Mēness iestāšanās un pilnmēness periodi tiek uzskatīti par īpaši noderīgiem brīžiem apcerei. Šogad Jāņi un kārtējais pilnmēness ir ļoti tuvu viens otram un līdz ar to tas ir jo īpaši meditācijai labvēlīgs laiks. Tad nu veiksmi vēlot!
Turpmāk vēl...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru