Ar Pokaiņu svētvietas parādīšanos Latvijā aizsākās kāds īpašs skatījums uz Latvijas dabu- daudzus tas pārsteidza, apmulsināja, ieinteresēja. Cilvēki kā nekad agrāk šais gados ir devušies uz zināmajām Latvijas dabas svētvietām un atklājuši arī agrāk aizmirstas vai nezinātas vietas. Tur, esot dabā, viņi ir staigājuši, meklējuši, taujājuši viens otram pēc šo vietu noslēpumainās jēgas. Pēc tukumnieka teologa R.Kokina grāmatas „Kurzemes vilkaču nostāsti” parādīšanās, daudzi tukumnieki uzzināja par Draņķozola, Āža kalna esamību, ko sava mūža četrdesmit un vairāk gados nebija pat zinājuši. Kokins stāsta tik dzīvi un izjusti, ka neviļus rodas doma- vai tiešām tas ir viss? Kur tad citu tik pat spilgtie stāsti paaudžu un gadu garumā?
Tukuma Vakara un neklātienes vidusskolā ar 12 a klases skolnieces Ineses Saričevas līdzdalību mēs centāmies skolas līmenī pētīt Melnezeru un tā apkārtni. Iespaids ir tāds, ka daudzas bijušās viensētas ir pazudušas, cilvēki miruši vai izklīduši pasaulē un vēsturisko kontekstu grūti dabūt. Bet folkloristi arī mūsdienās turpina vākt folkloru, kaut varētu domāt, ko gan vairs var atrast… Tādēļ mums radās doma aicināt vēl esošos aculieciniekus stāstīt visa veida Melnezera un tās apkārtnes stāstus, kādus viņi ir piedzīvojuši vai dzirdējuši no citiem. Lūgums rakstīt pkultura@inbox.lv vai vakaros zvanot uz tālruni 63124607
Sens Tukuma Melnezera attēls publicēts Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica projekta "Zudusī Latvija" portālā - http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/10261/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru