Lielvārdes jostas nebeidzamais vilinājuma ceļš

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, etnogrāfe Ilze Ziņģīte četrdesmit gadus strādā vienā darba vietā – muzejā - un ir pateicīga liktenim un darba kolēģiem par šo iespēju. Ārēji trausla, bet ar iekšēju spēku un gaismu, zinoša un spējīga aizraut klausītājus ar savu pārdomāto stāstījumu. Stāstot par Lielvārdes novada tērpu un jostu, viņa neizvirza teikto kā neapstrīdamu faktu, sakot, ka nav vienas vienīgas patiesības. Lielvārdes jostu lielākā sūtība ir piesaistīt cilvēku uzmanību, likt domāt, mudināt ieskatīties, uzdrīkstēties pieņemt kādu skaidrojumu pašam priekš sevis. Ilze Ziņģīte pieļauj iespēju, ka muzejā esošās Lielvārdes jostas arī viņai ir ko labu darījušas.

Cik ilgi jūs šeit strādājat?

Četrdesmit gadus - vienā darba vietā. 

Tad jums Dieviņš ir devis to laimi..

Es to apzinos. Man par daudz ko ir jāpateicas liktenim un darba kolēģiem. 

Tātad šis darbs ir tāds, kas ir ar visu sirdi un dvēseli mīļš.

Tā ir noticis. Kad sāku te, muzejā, strādāt, nedomāju, cik ilgi tas notiks. Neviens jau nedomā. Tā vienkārši notika.

Kāda ir jūsu izglītība?

Tērpu modelētāja. Es pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. 

Ir saistība ar vēsturisko - radošums, tērpu modelēšana.

Redziet, es to skolu pabeidzu cienījamā direktora Imanta Žūriņa laikā. Skola iedeva cilvēkam redzesloku, spēju tikt galā ar grūtībām un nepazust ikdienībā. Skolu beidzot cilvēks bija dzīvotspējīgs un darīt spējīgs, ja vien bija atvērts tam, kas viņam nāca pretī. Es nekad neesmu tiekusies pretī karjerai, mani tas nekad nav saistījis. 

Ne par to runa, vairāk par to, ka apstākļi bija tādi, ka varējāt strādāt to, kas patīk. Tas ir apsveicami!

Tas ir no Dieva, no svētības, un es par to pateicos. 

Tā ir liela māksla būt apmierinātam ar to, kas ir dots. Man šobrīd ir sajūta, ka latviskais atkal nāk modē, cilvēki sāk vairāk interesēties par tautas tērpiem, tradīcijām, zīmēm, rakstiem. 

Var jau būt, ka tas tā viļņiem nācis. Varbūt mums stāv priekšā vēl viena atmoda? Tā interese uzplaiksnī pirmsatmodas laikā. Ar katru šādu ieskatīšanos savā pagātnē, būtībā piedzimst kāda atklāsme. Manā muzeja praksē spēcīga interese par tradicionālo mantojumu un tautas identitāti bija arī astoņdesmito gadu otrajā pusē, nogalē. Cilvēki varbūt to neapzinājās, bet tā bija atmodas priekšnojauta. Daudzi toreiz interesējās par tautastērpiem. Muzejā šo interesi sajuta un muzeja darbinieki atsaucās. 1985. gadā notika līdz šim lielākā latviešu tautastērpu izstāde un 1990. gadā ornamentam veltītā izstāde „Senču raksti”. Situācija valstī vairs to neliedza. To sajuta ne tikai muzejā, bet tautā kopumā – pirmkārt, radošajā inteliģencē - literatūrā, mūzikā, mākslā. 1988. gadā notika radošo savienību plēnums, ar kuru sākās nepārtraukta notikumu straume pretī atmodai. Pasaulē viss ir saistīts. Pēdējā laikā daudzi nāca sakarā ar Dziesmu un Deju svētkiem, ar tērpu darināšanu, kolektīvi gribēja sarūpēt jaunus tērpus, interesējās par oriģinālajiem tērpiem. 

Dziesmu un Deju svētki ir tie, kas mūs paceļ ik pa kādam periodam augstāk. 

Jā, ik pa pieciem gadiem..

Mēs sajūtamies varošāki, gaišāki.

Tā ir, aizmirstās negācijas.

Cik ilgi muzejā jau ir ekspozīcijas par Lielvārdes jostu, tērpiem?

Īpaši par Lielvārdes jostu ekspozīcijas nav. Muzeja ekspozīcijā var skatīt tautastērpus, kas savulaik valkāti dažādos novados. Ir arī Lielvārdes tērpa komplekts, jo Lielvārdes jostu taču nevarēja neparādīt. Lielvārdes josta visdrīzāk tā nemaz nav valkāta - tā domāta, lai apjoztu cilvēku, nevis, lai rādītu pašu jostu. Šķiet, valkājot, jostas gali pat nebija redzami. Ekspozīcijā sējām jostu šādi, lai muzeja apmeklētāji var to apskatīt pēc iespējas pilnīgāk. Pārējās jostas glabājas krātuvē, kastītēs. Apskatīt var visu, bet ne viss ir plaši pieejams. Ikviena no šīm lietām ir unikāla, otras tādas nav. Un, lai tās saglabātos pēc iespējas ilgāk, tās jāsargā no gaismas, putekļiem, klimata svārstībām un pat no cilvēka roku pieskārieniem. Kastītes, kurās glabājas jostas, ir oderētas ar baltu bezskābes papīru, kas nekaitē krāsai un šķiedrai, tikai reizi pa reizei tās izceļam, lai kādam parādītu. Protams, ik pa laikam, jāpārliecinās, vai ar priekšmetu viss ir kārtībā. Pēc Rīgas pils remonta tiks iekārtota jauna ekspozīcija. Tas, kas tagad ir skatāms, iezīmē iespaidīgāko, būtiskāko.

Katram priekšmetam ir sava identifikācijas zīmīte, numurs muzeja krājumā. Jaunieguvumu numuri tagad jau ir sešu zīmju skaitļi. Vienciparu un divciparu numuri ir tikai Lielvārdes jostām, piemēram, CVVM 1 vai CVVM 9. Muzejā ir septiņdesmit veco Lielvārdes jostu. Katrs variants ir citāds. Galvenās pazīmes ir līdzīgas, bet katra bijusi citāda. Divreiz cilvēki vienādi nedarīja. Katra lieta, kas ir saglabājusies pašu rokām darināta, ir vienīgā pasaulē, divu vienādu nav. Redzēt var to, kas ar acīm saskatāms: garumu, platumu, smalkumu, krāsu atšķirības. Par raksta zīmēm var sacīt, ka šie simboli nav aprakstāmi, jo bez redzamās daļas tie ietver arī savu neredzamo būtību. Zīmēm ir bijusi sava pirmatnējā nozīme, jo tādas pašas rakstu zīmes ir zināmas arī citur pasaulē un sen jau. Ugunskrusts jau bijis senajā Ēģiptē ap 3000. gadu pirms Kristus dzimšanas, bet, ko tas pasaka jostā un kontekstā ar citām zīmēm, mēs neuzdrošināmies teikt. Mēs esam mantotāji. Zīmju nozīme nekad netiks konkretizēta. Ja šis noslēpums tiktu atšifrēts, tad patiesības meklējumi beigtos. Bet tam nav lemts notikt. Lielvārdes jostu lielākā sūtība – piesaistīt cilvēku uzmanību, likt domāt, mudināt ieskatīties, uzdrīkstēties pieņemt kādu skaidrojumu pašam priekš sevis. Kāpēc šīs jostas vedina domāt par zīmju vēstījumu? Ir tāda lieta, ka Lielvārdes jostām ir uzskatāma atšķirība starp rakstu kārtojuma sākumu un nobeigumu. Sākta aust no viena gala, josta tapa virknējoties daudzveidīgām zīmēm. Šādu rakstu, kur zīmes nevis ritmiski atkārtojas, bet gan vienu zīmi nomaina cita, un nākošā jau atkal ir citāda, sauc par maiņu rakstu. Aizauds kārto divu krāsu pavedienus, un no to mijiedarbības veidojas raksts. Kad raksts beidzas, tad nobeiguma gals tiek sapīts. Patiesībā tā ir darīts arī ar citu novadu vecākajām jostām. Vienīgi Lielvārdes jostās šis rakstu kārtojums ir vienīgais zināmais, un, laikam ritot, šī tradīcija nav mainīta. Lielvārdes jostās visuzskatāmāk saglabāta atšķirība starp rakstu darināšanas sākumu un nobeigumu. Jostu darināšanas laiks ir 19.gs. pirmā puse un vidus, taču maiņu rakstu aizsākumi meklējami pirms daudziem gadsimtiem. Jostu platums ir diezgan atšķirīgs no 4.5 - 6.5 cm, bet ne vairāk par 7cm, jostu garums ir no 2.5 - 3.2 m. Jostas austas no ļoti smalkiem pavedieniem – jostas platumā ir līdz pat 75 raksta diegiem (velkiem). Rakstainās audenēs velki ir nepāra skaita, lai viens pavediens būtu centrā. Lai izveidotu smalku, ap 3 metrus garas jostas rakstu, ir vajadzīgi 200 000 laukumiņi (punkti). Domāju, vai tiešām ir tik daudz? Tad es zīmēju tos rakstus un tiešām - raksta zīmējums ir veidots no 200 000 punktiem.

Kāpēc jostu veido tikai divas pamatkrāsas - balta un sarkana? Latviešiem raksturīgi zemes toņi - dzeltenie, brūnie, zaļie.

Acīmredzot katrai krāsai ir sava misija. Arī citu novadu vecākajām jostām galveno centrālo rakstu parasti veido sarkanbaltsarkans. Tā ir dziļa un sena simbolika. Krustpils jostām vēl parādās dzeltena, tumši zila un zaļa krāsa. Arī citām tautām bijis šāds krāsu salikums. Šo četru toņu apvienojums, kam vēl neiztrūkstoši pievienojas baltais, pastāv kopš laika, kad cilvēki pazina tikai dabas izcelsmes krāsvielas. Arī villaiņu izšuvuma toņi bija tie paši: četras krāsas un baltais. Balto varētu uzskatīt par cilvēka apziņu, garīgumu. Tās četras pārējās ir pamatā apkārtējai pasaulei - zeme, gaiss, ūdens, uguns; četri gadalaiki; četri posmi cilvēka mūžā - viens vesels veidojies no četrām daļām. Tās spilgti sarkanās dzītiņas tajā laikā iegūtas no citu zemju krāsvielām, jo ar dabīgo - madaras- krāsu nevarēja tik koši sarkanu nokrāsot. Sarkanā krāsa bija ievesta no citām zemēm. Balts un sarkans, tas laikam ir tas svarīgākais, ja domājam par krāsām. Uguns - siltums, dzīvība, bez kā nevar notikt šī pasaule. Tas nav netīšām. Sarkanais okera pulveris, kas simbolizēja šo sarkano krāsu, atrasts jau mezolīta laika apbedījumos 5000 gadus pirms Kristus dzimšanas. Baltais ir tas gars, garīgais spēks, kas virza šo dzīvību. Tā tas ir daudzām tautām. Ir noticis tā, ka daudzas lietas, domas, dzīvesziņas, ir sevi atgādinājušas arī caur Lielvārdes jostu. Par vērtības simbolu tai zināmā mērā palīdzēja kļūt latviešu dokumentālā kino vecmeistara Anša Epnera un igauņu grafiķa Tena Vinta 1980. gadā uzņemtā filma par Lielvārdes jostu. T. Vints filmā pauž hipotēzi par ornamentu, kā informācijas nesēju, par seno zīmju universālo pirmnozīmi un saistību ar visai cilvēcei būtiskām lietām. Filma bija impulss, kas mudināja domāt un apzināties pašiem savas tradicionālās vērtības. Tajā laikā, 20. gadsimta 80. gados daudzu apziņā Lielvārdes josta kļuva par vienu no latviskās identitātes simboliem, pat pielīdzināta sarkanbaltsarkanajam karogam, laikā, kad karogs atklātībā bija liegts. Var pat sacīt, ka Lielvārdes jostas ceļš uz Latvijas kultūras kanonu aizsākās ar šo filmu. 

Lielvārdes jostu parasti piemin vienskaitlī – kā kaut ko vienreizēju un vienīgo, kaut patiesībā ir daudzas Lielvārdes jostas un visas vecās jostas ir īstas un pareizas. Vārdu salikums „Lielvārdes josta” it kā ietver visa šī kopuma simbolu. Jostās skatāmā rakstu bagātība saista cilvēku uzmanību. Maiņu raksti ir arī citu novadu jostās un celainēs, taču visizteiksmīgākie tie ir Lielvārdes jostās. Raksts ietver sevī daudzu zīmju klātbūtni. Saulīti veido jumītis, zvaigznīte, zalktis, mēnestiņš. Vai tie, kas auda, zīmes sauca tādā vārdā, visdrīzāk, ka nē, bet tagad zīmes tā sistematizējam, lai varētu aprakstīt redzamo daļu. Re, kur Austras kociņš: mēnesi var saskatīt, skujiņas. Jebkura zīme ietver daļu no citām zīmēm, tāpēc ornaments ir neaprakstāma māksla. Ir pieņemta shēma, rakstu apzīmēšanai - to jau izdarījušas iepriekšējās paaudzes, un mēs pie tās pieturamies. Ja nebūtu noteiktai raksta grupai savs apzīmējums, tad par to nevarētu runāt, bet arī tad par to viss nav pateikts. Jostu aužot veidojas viena zīme, bet ar to pašu pavedienu aizsākas jau nākamā. No sākuma raksts atkārtojas: pirmais, otrais, tālāk ielavās cits ornaments - ugunskrusts. Pirmā acu uzmetienā liekas līdzīgs, bet kad mēģina zīmēt, izrādās, nekā! Ja zīmē jostas rakstu, tad sāk no vidus, raksts aizved līdzi zīmuli. Meditējoši, relaksējoši, katrs var mēģināt tos rakstus zīmēt. Nepārprotami atšķirīgi ir Lielvārdes jostu gali. Senāk jostu gali nebija domāti īpaši rādīt. Tie nebija kā dekoratīvs elements ar bārkstīm pie tērpa. Jostai bija praktiskais pielietojums - to tina sev apkārt, lai cilvēks labi justos, lai brunči labi turētos, sapīto galu aizlokot aiz aptinuma. Pats galvenais, apzināties, ka tur ir tie raksti. Josta nebija tāpēc, lai uz viņu skatītos, lai to demonstrētu, bet tāpēc, lai apjoztu cilvēku. Cilvēks zināja, ka raksti ir, bet tie netika rādīti. Bija ieguldīts liels darbs, bet nekas no tā nebija redzams. Vienalga kādos laikos, cilvēkam ir vēlēšanās justies pasargātam, drošam. Nezinu, vai tā bija, droši pateikt nevaru, bet tā varētu skaidrot. Kādreiz man tā nelikās, likās, ka jostai jābūt redzamai. Ir jau vēl arī tā - Kurzemes sieviešu kreklam, tik grezni izšūti pleci, bet kreklā vien nestaigāja, to tikai sieviete pati zināja. Laikā, kad lielākā daļa no jostām tika iegūtas muzejā, ap 1930. gadu, vairs nebija iespējams satikt to kādreizējos darinātājus un valkātājus. To valkātāji bija dzīvojuši pirms trim vai četrām paaudzēm. Cilvēki, kas jostas nodeva muzejam, tās valkājot nebija redzējuši. Mēs arī nezinām, ko mūsu dzimtā darīja cilvēki, kā dzīvoja tik senā pagātnē. 

Jostas varēja darināt tikai ļoti meistarīgas audējas. Kāpēc divreiz vienādi nedarīja- nezinām, kaut audēja neauda ne pirmo, ne desmito jostu? Ja rakstu veidošanas principu saprot, tad šķīriens veidojas it kā pats no sevis. To pašu var teikt arī par Lielvārdes novada vainagiem. Galvenās pazīmes tiem ir līdzīgas Ja teiktu, atrodiet desmit dažādības, jūs bez grūtībām un ar lielu azartu tās atrastu. Tas pats citos priekšmetos redzams. Ja jostā redzam sarkanās un baltās krāsas saspēli, tad tradicionālā krāsainība saglabājusies sievu cepurēs. Kopīgais cepures priekšmalas izšuvumiem ir krāsu salikums – četri krāsu toņi un balts. Vēl Lielvārdes tērpu sastāvdaļās ir atzīstams liels smalkums. Vainagi ar ļoti smalkām pērlītēm izšūti, saka, ka uz zirga astra, bet patiesībā uz zīda diega uzvērtas. Ja par ko var brīnīties, tad par toreiz pieejamiem diegiem un adatām. Arī tagad nav tādu tik smalku adatu. Lielvārdes brunčiem bija piešūta augšdaļa. Cimdi, ar sarkanbaltsarkaniem rakstiem, ar daudziem valdziņiem, adīti ar ļoti smalku dziju, stilā un domāšanas veidā sasaucas ar Lielvārdes jostas rakstiem. Par daudzām lietām Lielvārdes novadā var teikt, ka tas ir kaut kas īpašs. Gan tādu kreklu, gan jostu valkāja tikai šajā novadā. Tas, kas raksturīgs šeit, nav citur un otrādi. Lielvārdes novads bija kultūru saskarsmes vieta. Cilvēku apģērbs laikam ritot mainījās. Ja sākotnēji ģērbšanās veids bija lībiešiem tuvāks, tad vēlāk sēļiem, bet 19. gs otrajā pusē tas vairāk līdzinājās vidzemniekiem. Vēsturiskajos attēlos neredzam Lielvārdes jostu, jo josta ir zem virsējā apģērba. Lielvārdes novadā bija mazas sievu cepurītes, ar izšūtu priekšgalu, valkātas stūrīti atlokot uz priekšpusi. Jautājums, kas tās bija par galvām? Vai tad uz dūres tās cepurītes valkāja? Patiesībā mazā cepurīte sedza tikai galvas virspusi - tā nebija galvassega, bet gan simboliska rota - ne tāpēc, lai savāktu matus vai nosegtu galvu. Tā bija, lai būtu un sargātu savu valkātāju. Greznās cepurītes asociējas ar vainagu. Varēja būt, ka tādas valkāja „jaunā sieva”, kas bija precējusies, bet kurai vēl nebija bērnu. Tā ir bijis arī citām tautām. Agrāk drēbes un rotas bija cilvēka vizītkarte un liecināja par savu valkātāju. Iespējams, ka šī cepurīte vēl glabāja daļu no vainaga simbola. 

Par jostu atšķirīgumu. Jostu auda konkrētai sievietei, varbūt tāpēc tās tā atšķīrās?

Zināja, kam auž, ne uz tirgu pārdošanai. Varbūt audēja bija arī zintniece. 

Vai taisnība, ka neesot nevienas zīmes, kas nebūtu ietverta Lielvārdes jostā?

Tā varētu teikt.

Šī josta ir Svētie raksti?

Uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Jēgu glabā nevis pati zīme, bet cilvēka skatījums uz zīmi. Ja mēs to pieņemam par savu zīmi, tad tā arī ir. Taču, atzīstot tikai vienu vienīgo patiesību, mēs meklējam apstiprinājumu katrs savai patiesībai. 

Paldies par stāstījumu!

Izvaicāja Līga Vilčinska