Piemēri par meditācijas un apceres idejas klātbūtni latviešu folklorā

Dzintars Vilnis Korns 

Meditācijas un apzinātības prakses paliek arvien populārākas ne tikvien dažādu reliģiju kontekstā, bet arī pavisam laicīgā izpratnē. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās pāris desmitgadēs sāka parādīties arvien jauni pētījumi par šādu metožu praktisko noderību un pozitīvo iespaidu dažādos dzīves aspektos, arvien vairāk un vairāk parādījās tendences izmantot meditācijas un apzinātības metožu efektus kā palīglīdzekli ārstniecībā, bet pēdējā desmitgadē arī kā līdzekli, kas varētu sniegt papildus ieguvumus un celt dzīves kvalitāti ikdienas dzīvē, tajā skaitā pat biznesā. Tādas kompānijas kā Google, Nike, Apple, AOL Time Warner, Yahoo! u.c. ir iesaistījušās apzinātības un meditācijas programmās saviem darbiniekiem [1], [2]. Šādas programmas tiek ieviestas arī ne vienā vien skolā, vispirms jau ASV, bet tagad arī Eiropā [3], [4]. [5].

Mēs mēdzam uzskatīt meditācijas un apzinātības prakses kā Austrumu izcelsmes parādības, lai gan jau no pagājušā gadsimta pirmās puses bija autori, kuri norādīja uz meditācijas tradīciju klātbūtni arī Rietumu kultūras telpā dažādos laikos un kontekstos. Uz to norāda K. G. Jungs [6], uz to norāda arī tādi šī perioda Austrumu meditācijas kultūru pārstāvji kā Paramahamsa Jogānanda [7] un Šri Aurobindo [8], [9]. 

Uz to norāda arī pirmskara Latvijā aktīvi darbojošās jogas biedrības līderi, kā Harijs Dīkmanis un citi, kā arī savdabīgais mistiķis un jogs Aleksandrs Balodis, atzīmējot gan meditācijas tradīciju nozīmi kristietības vēsturē, gan attiecīgu elementu klātbūtni mūsu folklorā [11]. 20.gs. pirmās puses vācu mistiķis un jogs Perit Šou, kurš ietekmēja arī tajā laikā ļoti aktīvo Latvijas jogas sabiedrību, savos pārsvarā laikā līdz 20.gs. 20-to gadu sākumam tapušajos darbos norāda, ka meditācijas tradīciju ietekmes mēs varam atrast daudzu tautu folklorā [12], [13]. 

Mūsdienās norādes uz meditācijas elementu klātbūtni tiklab Bībeles kontekstā un kristīgās kultūras tradīcijā kā arī baltu un citu mūsu reģiona tautu tradicionālās kultūras kontekstā norāda dažādi autori [15], [16], [17], [18], [19], [20], [21], [22]. Baltu tautu – kuršu, žemaišu, zemgaļu kultūrā vismaz periodā līdz 17.gs beigām šādu momentu klātbūtni analizējot vēsturisko materiālu apliecina lietuviešu reliģiju vēstures speciālists Gintaras Beresņēvičius [10]. 

Aplūkosim tikai dažus piemērus no latviešu folkloras. Piemēram, šāda teika: 

Viens vecītis ieracis zemē neaugstu stuburu, tik augstu, ka viegli var uzlēkt un nolēkt. Kad viņš nu gribējis Dieviņu lūgt, tad lēcis vienumēr no stubura augšā – zemē. Nolēcis vienreiz – teicis: “Tas Dieviņ, tev,” nolēcis otrureiz – teicis: “tas Dieviņ, man,” tamēr lēcis, kamēr nokusis. 

Reiz gadījās vienam mācītājam garām braukt. Tas redzējis vecīti lēkājam – vaicājis: ko te darot? Vecītis atbildējis, ka Dieviņu lūdzot. Mācītājs brīnījies, kas tā par Dieva lūgšanu esot, – šis iemācīšot vieglāki lūgt. Labi vecītis mierā. Nu mācītājs iemācījis viņam tēvreizi un tad atkal aizbraucis. Līdz aizbraucis, tā arī vecīšam aizmirsusies iemācītā lūgšana, un ļoti žēl palicis, ka tik vieglu Dieva lūgšanu vairs nav mācējis. Neko darīt – sagudrojis skriet mācītājam pakaļ. Bet lai varētu panākt, skrējis taisni ezeram pāri, un brīnumi, tavi brīnumi, pārskrējis sausām kājām ezeram pāri – aizticis mācītājam priekšā. Aizskrējis priekšā, lūdzis, lai mācot otrureiz “tēviņ reizi”. Bet kad nu gājis uz mājām pār ezeru – nevarējis vairs pa ūdens virsu staigāt – grimis dibenā. [14] 

Interesanti, ka teiku ar līdzīgu sižetu var atrast arī baltkrievu folklorā (skat. Adamoviču – [19], [20]), kā arī slavenais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs tika literāri apstrādājis teiku par trīs viedajiem no Krievijas Ziemeļiem [33]. Katra no šīm teikām ir ievietojusi savus varoņus atbilstošā ģeogrāfiskā un kultūrvēsturiskā vidē, bet ar kopīgām sižeta līnijām par staigāšanu pa ūdeni un cītīgu meditatīva rakstura praksi, kas jebkurā gadījumā ir tāla no institucionālās reliģijas prakses. 

Protams, ne jau Bībeles tēvreize šajā gadījumā vainīga, kas arī pati par sevi ar savām septiņām klasiskajām tēzēm apraksta neko citu kā dziļi meditatīvu procesu (skat. Paramahamsa Jogānanda par Tēvreizi [7]), bet gan jau ļoti tālu aizgājis reliģijas formalizācijas fakts, caur ko arī Tēvreize jau sen bija kļuvusi tikai par mehāniski skaitāmu vārdu salikumu, kur tikai retais vairs iedziļinājās tās dziļākā saturā, kāpēc arī tā bija kļuvusi par “vieglu” lūgšanu tās “grūtās”, bet patiesībā vienkāršās vietā. Neapskatīsim šoreiz dziļāk šo šajā stāstā pieminēto lēkāšanu augšā – lejā, bet arī tai varētu būt dziļāka jēga, ja aplūkojam pētījumus par dažādām tradicionālām psihofizisko treniņu metodēm (skat. [19], [29]). 

Runājot par meditāciju vienmēr jāizšķir trīs aspekti: meditācija kā stāvoklis, meditācija kā process un meditācija kā tehnika. Kā stāvoklis, meditācija ir dabisks stāvoklis, kas piemīt visiem cilvēkiem tāpēc vien, ka mēs esam cilvēciskas būtnes. Vēdiskajā tradīcijā to parasti sauc par turja, t.i. ceturto stāvokli, kur pirmie trīs ir nomods, dziļais miegs un sapņu miegs. Tibetiešu budistu un arī bon reliģijas tradīcijās meditācijas stāvokli parasti klasificē kā vienu no sešiem stāvokļiem dzīvē sastopamo mainīgo apziņas stāvokļu rindā, kur tiek pievienoti specifiskie stāvokļi, kas saistīti ar miršanas procesu. Tiek uzskatīts, ka ikdienā cilvēki vienkārši nepamana šo klusā vērojama stāvokli kā atsevišķu stāvokli tāpēc, ka šis stāvoklis ir īslaicīgs un tāpēc, ka parasti neiedziļinās un nenodarbojas tik daudz ar pašanalīzi. Taču vienmēr sabiedrībā būs cilvēki, kuriem šis stāvoklis ir vairāk attīstīts kā citiem, kas ir tikai dabiski, tāpat kā ar jebkurām citām cilvēkiem dabiski piemītošām spējām un funkcijām. Senatnē cilvēkiem bija daudz mierīgāks un meditatīvāks pamata dzīves ritms, cilvēks bija daudz ciešākā saskarē ar dabu, tāpēc arī dabiski senajās kultūrās šis stāvoklis bija pazīstams, tāpat kā bija labi zināms, cik viņš ir svarīgs cilvēka dzīvē. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai cilvēki to ir aprakstījuši plaši izvērsti un analītiski, kā tas ir noticis senajās lielajās Austrumu kultūrās Indijā, Tibetā un Ķīnā, vai nē, tam zināma uzmanība ir bijusi pievērsta visur. Un visur arī ir bijuši cilvēki, kas ar meditācijas kā procesa palīdzību ir centušies padarīt šo stāvokli stabilāku un noturīgāku, lai iegūtu atbilstošos rezultātus. Un, meditējot un apcerot, viņi arī mēdza izmantot tos vai citus tehniskus paņēmienus. Tādējādi mēs varam runāt par meditācijas vai apceres tehnikām. Protams, arī to izstrādes pakāpe un sarežģītība nebija visur vienāda, bet principā noteiktas metodes bija pazīstamas visur sākot ar šamaņu metodēm dažādu tautu kultūrās un beidzot ar tādām detalizēti izstrādātām metodikām kā indiešu vai dažādu budisma skolu jogā vai ķīniešu daosu “iekšējā alķīmijā”. 

Paskatīsimies, ko mēs vēl varam atrast par šo jautājumu latviešu folklorā tādā labi saprotamā un nepārprotamā veidā. Lūk, piemēram, daina: 

Garamantas – 374635, Dainu skapis - 31034-1 

Tīšām gāju upmalā(i),

Upes dziesmu klausīties:

Ūdens sauca, akmens vilka,

Kraujmalīte darināja. 

Visas upes klusu tek,

Mūs' upīte skanēdama;

Citas upes dūņas nes,

Mūs' upīte sudrabiņu. 

Mūsdienu eksperimenti ar tā saucamo “balto” vai ierobežoti “balto” jeb “rozā” troksni ir parādījuši, ka šādai skaņai piemīt nomierinoša [23] un radošo potenciālu atraisošas īpašības [22], [24]. 

Šāda veida “balto” troksni patiesībā ģenerē daudzi dabas procesi – bet izteiktāk tieši tādi kā upes straujteces, meža vai jūras šalkoņa, lietus troksnis utml. resp. dabiskas “baltā trokšņa” skaņas. 

2827-0 

Es uzkāpu kalniņâ

Meža balsis klausīties:

Oši, kļavi gavilēja,

Vītoliņi čivināja 

30737-1

Es apgulu saldu miegu

Jūras kāpas maliņâ:

Dzied akmins, raud ūdens,

Vēja māte gavilè. 

Patiesībā tieši tādu troksni imitē arī tā saucamā mistiskās zilbes OM dziedāšana. Tas ir norādīts vairākās tā saucamajās joga Upanišadās (piem. [32]), ka šāda veida skaņas klausīšanās kopā ar vēršanos iekšienē ir viens no efektīvākajiem paņēmieniem, lai sasniegtu stabilu un noturīgu meditācijas stāvokli un, ka tieši šādu troksni arī identificē ar sākotnējo skaņu OM vai Pranavu. Klausīšanos kopā ar vēršanos iekšienē kā apgaismības sasniegšanas līdzekli izklāsta arī budistu Surangama Sutra (skat. [30], [31]). Ķīniešu autors Lī Šu Mei citē kādu komentāru šai sutrai: “Kas vien klausās ūdens skaņu, nelietojot sesto apziņu, trīsdesmit gados sasniegs Guaņ-Iņ visu aptverošo gudrību”. Viņš norāda, ka tieši tā meditēja slavens ķīniešu Zen mūks Han-Šans, kurš praktizēja šo metodi, sēdēdams uz tilta virs skaļas straumes. 

Ārsts un indiešu jogas skolotājs Svami Šivānanda Sarasvati, kas bija viens no Latvijas jogas biedrības skolotājiem pagājušā gadsimta 30-tajos gados, savā grāmatā “Koncentrācija un meditācija” [25] dažos vienkāršos vārdos raksturo šīs meditācijas tehnikas būtību: “Apsēžaties upes krastā, kur dzirdama straumes vienmērīga čalošana, kas atgādina “OM” skaņu. Cik iespējams ilgi koncentrējaties uz šo skanējumu. Tas aizraus un iedvesmos.” 

Katoļu mūks un kristiešu klostera dibinātājs un vadītājs Indijā Fr. Francis grāmatā “Meditācija – hindu un kristiešu tikšanās vieta” mums pastāsta, ka slavenā karmelītu apceres tradīciju atjaunotāja Avilas Terēze – 16.gs. spāņu mistiķe, kad vēlējusies meditēt, devusies pie strauta dārzā, lai klausītos plūstošo ūdeņu balsī [26]. 

Šo universālo meditācijas tehniku savā romānā “Sidharta” apraksta arī vācu rakstnieks Hermanis Hese [27]. 

Viens no autoriem, kas strādā pie ķeltu tradicionālās kultūras saglabāšanas Franks Mak Eovens raksta par ķeltu Lielās Dziesmas [Oran Mor] – radošās skaņas ideju sekojoši: “Daudzās pasaules kultūrās (tādās kā iezemiešu, ar zemi un dabu saistītās vai budistu kultūrās, kas dziļi apzinās smalkākas enerģijas) kā daļu no to kosmoloģijas varam atrast stāstu par to, kā visa dzīve sākusies no sākotnējās skaņas un par kādu sākotnējās mūzikas melodiju – kā frekvenci, vibrāciju un ritmu – kas piepilda visu dzīvo. Indijas tradīcijās, piemēram, atrodam konceptu par Nāda Brahmu, ko var tulkot kā “Dievs ir skaņa” vai “pasaule ir veidota no skaņas”. Līdzīgi esmu dzirdējis no Amerikas indiāņu medicīnas ļaudīm kā tie stāsta par zemes un mūsu pašu ķermeņu sākumiem no sākotnējo sirds sitienu ritmiskajām emanācijām pasaules centrā. Īrijas un Skotijas mutiskajā tradīcijā mēs varam atrast cilvēkus, kas labi zina par šo sākotnējo mūziku. Kaut arī par to pauž atšķirīgā veidā, apzināta zināšana par seno “mūziku viņpus pasaules” ir vienmēr bijusi ieausta dažādām ķeltu tradīcijām piederošo ikdienas apziņā. Daudzi ķeltu garīguma praktiķi pazīst sākotnējo mūziku kā Oran Mor (Lielo Dziesmu).” [28] Savā grāmatā Eovens līdzdala arī savu pieredzi ar Lielo Dziesmu un sniedz praktisku meditācijas tehniku – ieklausīties skaņās ap sevi vai savas elpošanas troksnī. Un iesaka vislabāk to darīt no rīta ceļoties vai naktī pirms aizmigšanas. 

Šajā metodē cita universāla un vispārizplatīta meditācijas tehnika - uzmanības vēršana uz elpošanu ir savienota ar apceri par dabisko “balto” skaņu. Elpošanai, protams, ir milzu nozīme mūsu iekšējo stāvokļu kontrolē. 

Jau iepriekš pieminētais Aleksandrs Balodis interesentiem sniedz sekojošu vingrinājumu – izelpot dziļi, pēc tam mierīgi un dziļi ieelpot un aizturēt, cik ilgi var to izdarīt pavisam ērti, kādas 5 – 10 sekundes. Pēc tam izelpot brīvi (ļaut elpai izplūst) un elpot dabiski ļoti mierīgi un virspusēji. Bet tā, lai arī te nebūtu nekādu nepatīkamu sajūtu, lai viss process ir dabisks. 

Šāds paņēmiens var palīdzēt automātiski nonākt meditācijas stāvoklī. 

Šajā kontekstā varam izskatīt vēl sekojošu dainu: 

30370-0

Savārguse ceļu gāju,

Sēdos ceļa maliņâ,

Ne redz mani mīļš Dieviņš,

Ne bagāti bāleliņi.

Atskrej bite dziedādama,

Uznes mani ozolâ.

Ozolâ sēdēdama

Ēdu medu, dzēru vīnu.

Nu redz mani mīļš Dieviņš,

Nu bagāti bāleliņi. 

Ko gan patiesībā šī daina mums stāsta. Cilvēks ir noguris un apsēžas ceļmalā, un rezultātā gūst pieredzi, kas pielīdzināma medus ēšanai un vīna dzeršanai. Kas tā par pieredzi un no kā tā tiek gūta? Lai to saprastu, jāpiemin vēl viena daina: 

28657-0

Līgo saule, līgo bite

Pa lielo tīrumiņu:

Saule sienu kaltēdama,

Bite ziedus lasīdama. 

Bite šajā dainā “līgo pa lielo tīrumiņu” un arī mūsu elpa “līgo”. Tas ir mūsu pašu nepārtrauktais līgo process mūsu ķermeņa tīrumā. Dabiskā saikne ar dabu ir efektīvs veids kā būt meditācijā. Un tas ir ļoti atspirdzinošs un dzīvinošs process. 

Bez tam arī iepriekšējā dainā ir pieminēta skaņa – “atskrej bite dziedādama, uznes mani ozolā” – tātad būtiski izmaina manu stāvokli. Tas var būt arī nekas cits, kā tieši Surangama Sutrā pieminētais process [30], [31]. 

Meditācija uz skaņu un meditācija par elpošanu ir vienkāršas un ļoti universālas metodes, ko izmanto daudzās kultūrās, lai sasniegtu apzinātību un aktīvā, klusā vērojuma stāvokli. 

• Marie Holm, “Organisational Benefits of Alternate Mindsets: How Meditative Techniques Enhance Employee Well-being and Creativity”, ResearchGate, Thesis for PhD, 2013 
• Wendy Kersemaekers, Silke Rupprecht, Marc Wittmann and others, “A Workplace Mindfulness Intervention May Be Associated With Improved Psychological Well-Being and Productivity. A Preliminary Field Study in a Company Setting”, Netherlands, Germany, Frontiers in Psychology, 2018 
• Cristiano Crescentini, Viviana Capurso, Samantha Furlan, Franco Fabbro, “Mindfulness-Oriented Meditation for Primary School Children: Effects on Attention and Psychological Well-Being”, Italy, Frontiers in Psychology, 2016 
• Candy Gunther Brown, “Mindfulness Meditation in Public Schools”, Psychology Today, 2014 
• Randye J. Semple, Vita Droutman, Brittany Ann Reid, “Mindfulness goes to School: Things Learned (So Far) from research and real-world experiences”, Keck School of Medicine, University of Southern California, California School of Professional Psychology, Alliant International University, 2017 
• К. Г. Юнг «Йога и Запад», Airland, 1994. 
• Paramahamsa Jogananda “The Second coming of Christ”, in the East-West Inner Culture Magazine, Vol IV – Vol XI, 1932 – 1939. 
• Padmam K. ”Sri Aurobindo's savitri and the christian belief in resurrection”, Department of English, St.Thomas College Thrissur, University of Calicut, 2006 
• Sri Aurobindo “The Future evolution of Man”, compiled by P. B. Saint-Hilaire, Sri Aurobindo Ashram, Pondicherry, India, 1963 
• Gintaras Beresnevičius, “Lietuviskā meditācija un kontemplācija, ekstremālie stāvokļi: Lietuva un Austrumi”, Šiaurės Atėnai, 2003 
• Harijs Dīkmanis, Jānis Veselis, “Yogodas kursa lekcijas”, izdevums LJB biedru iekšējai lietošanai, 20.gs. 30-tie gadi 
• Peryt Shou, “Indishe Fakir-Lehre, Leipzig, 1920 
• Peryt Shou, “The Edda as Key to the Coming Age”, by Rūna-Raven Press, 2004, (Originally Published 1920) 
• Latviešu Etnogrāfiskās biedrības izdevums Nr.3., I Leca “Senlatviešu dievticība un dvēseles glītums sadzīvē”, Rīga, 1917. 
• Aryeh Kaplan “Meditation and the Bible”, York Beach, Maine, 1978 
• Thomas Merton “New Seeds of Contemplation”, NY, 1972 
• G. Burke, “The Breath of Life”, 2012 
• Džons Meins “Vārds klusumā”, Rīga, 2009 
• Адамович Г.Э. "Традиционные методы психофизической тренировки", Минск, 1999 
• Адамович Г.Э. “Волк – оборотень. Традиционные методы психофизической тренировки белорусов”, статья, 1998 
• Rudīte Raudupe, “Dievatziņa vēdās un dainās”, Rīga, 2002 
• E. I, Siliņš “Lielo patiesību meklējumi”, Rīga, 1999 
• “Effect of White Noise on Sleep in Patients Admitted to a Coronary Care”, Pouya Farokhnezhad Afshar and others, “Journal of Caring Sciences”, 2016 
• “White noise tunes into learning potential”, Anthony Angwin, Kirsten O’Leary, University of Queensland News, 2017 
• “Concentration and Meditation” /14th Edition by Swami Sivananda, DLS, Rishikesh, India, 2009, 2.5.8. 
• “Meditation: Hindu – Christian Meeting Point” by Francis Acharya of Kurisumala Ashram, 4th edition, Kerala - India, 2005, Ch.1., p. “The Dynamic of Meditation: Sound, Word, Silence” 
• Hermanis Hese “Sidharta”, Silvijas Brices tulkojumā, Apgāds “ATĒNA”, 2001 
• Franc Mac Eowen “The Celtic Way of Seeing – Meditation on the Irish Spirit Wheel”, California, 2007 
• “Meditative Movement, Energetic, and Physical Analyses of Three Qigong Exercises: Unification of Eastern and Western Mechanistic Exercise Theory”, Penelope Klein, George Picard and others, Medicines, 2017 
• “Avalokitesvara’s meditation on hearing from Surangama Sutra”, The Gathas by Bodhisattva Manjusri, 2011 
• “Hearing: A Door to Liberation”, Using the Shurangama Sutra to Explain Kuan-Yin’s Method of Listening to Sound, by Lee Shu Mei, 1999 
• “Nada Bindu Upanishad”, translated by Mr. K. Narayanaswamy Aiyar, 2005 
• Л.Н. Толстой Собр. соч. в 22 тт. Т. 10 «ТРИ СТАРЦА»