Andris Mičulis, tradīciju pētnieks
Lietuviešu rakstniece un valodniece Ludmila Petkevičūte (Liudmila Petkevičiūtė) 1.novembrī ievietojusi apcerējumu par lietuviešu veļu laiku, kurā īpaša nozīme pievērsta šīs svētes nosaukumiem ar sakni "krikšt-": "ILGAKRIKŠTYS" ("ILGAKRISTYS") un "KRIKŠTAI".
Linda Lemhena to pārpūblicēja un vaicāja: "Varbūt kāds zina latviskos vārdus, kas saistīti ar veļiem/veļu laiku, un kuros būtu sakne "krikšt-", "krust-" vai tml.? (tiem, kas nemaz nesaprot lietuviski, varu paskaidrot, ka šeit tie minēti tādās nozīmēs kā "sazarojums", "krustceles" - vieta, kur satiekas daudzi virzieni, arī "pamats", "sākums". Kā dažādu dimensiju krustošanās, satikšanās, cauraušanās vieta un laiks)".
Tādā sakarā tapa šis atbildes ieraksts, ko tagad pārpūblicēju arī savā lapā un ZALŠA e-dienaslapā.
Nav latviešiem nekāda līdzīga vārda, tikai "krusts", un arī vārds "krustceles" veidots no tā paša vārda. Ja minētais lietuviešu apzīmējums ir baltu kopīga trādīcija, tad katrā ziņā latviešiem tas nav saglabājies. Taču pilnīgi iespējams, ka tas vēsturiski veidojies vienīgi lietuviešu trādīcijā. "Krustceles" Rita rata jeb gadskārtas rudens periodā vairāk saistītas ar cilvēka fīzisko ciklu, bet latviešu līgājā trādīcijā uzmanība vērsta galvenokārt uz psīhisko ciklu vai uz psīhofīzisko ciklu kopumā (gadskārta simbolizē tos visus). Šajās rudens "krustcelēs" satiekas, ja tā var sacīt, vecie un jaunie veļi.
Pats vienkāršais taisnais un slīpais krusts, kā zināms, ir viens no senākajiem arhētipiskajiem jeb pamata simboliem kura izcelsme ir daudz senāka par kristietību un nekādā veidā nav ar to saistāma. Krusts saistīts ar visiem makro- un mikro- kosmosa veidošanās un attīstības procesiem. Ja lietuviešu valoda glabā arī īpašu nosaukumu senajām krupja simboliskā atveida veidā darinātajām kapu zīmēm, tad latviešu valodā gan šāda īpaša vārda nav. Tomēr latviešu valoda atšķirībā no lietuviešu valodas glabā daudz senatnīgāku krupja nosaukumu. Gan vārds "kru-sts", gan "kru-pis", satur vienu un to pašu sakrālo sakni "kru-", kas norāda, ka tiem ir vienota simboliska saistība.
Latviešu līgājā trādīcijā bezmaz visa rudens perioda (no Mīkaļa līdz Mārtiņam) kopējais pamata nosaukums ir "VEĻU LAIKS" jeb "VELAINES", kas arī pilnībā izsaka visu tā būtību. Paralēlnosaukuma "DIEVAINES" cilme nav īsti skaidra. Pastāv divas iespējas. Ja šis nosaukums ir tikpat sens cik "VELAINES", tad tas vērsts uz šajā laikā fīziskajā plānā ienākošajām, jaunajam fīziskās iemiesošanās ciklam sagatavotajām, faktiski dievišķajām, dvēselēm, kas apaugušas ar jauno (tīro) veļa apvalku. Faktiski visa veļu mielošanas trādīcija vērsta tieši uz šo dievišķo dvēseļu ieaicināšanu fīziskajā pasaulē, aicinājumu tām iemiesoties. Otra iespēja -, ka nosaukums "DIEVAINES" tomēr ir krietni jaunāks un saistīts ar pretestību kristīgo okupāntu spiedienam, kas it visu ar sakni "vel-" saistīto centās pasludināt par velnišķu un sātanisku. Tātad radies, it kā vēstot iebrucējiem: "Veļu mielošana ir svēta, neaizskarama (citiem vārdiem sakot, dievišķa), līgāja trādīcija; to jūs mums neatņemsiet, tās - mūsu dievaines". Trešais paralēlnosaukums "IĻĢES" ir stipri lokāls, ne visā Latvijas teritorijā izplatīts, un norāda vien to, ka simboliski šajā laikā dvēselei sākas ilgais, vēl nezināmais ēvolūcijas posms (iedzimstošās dvēseles savā fīziskajā atmiņā parasti nesaglabā iepriekšējo dzīvju pieredzi, un ikkatra fīziskā dzīve dvēselei ir ilgs jaunas izziņas un mācību laiks). Tādēļ vārds "iļģi" atšķirībā no vārda "veļi", kas vienlaicīgi ietver daudz ko, apzīmē tieši šos "dievišķos" jaunos veļus, jeb precīzi izsakoties - ar jauno veli apaugušās, bet vēl fīziskajā plānā neiemiesotās dvēseles.
Lai iepriekš minētais būtu labāk saprotams, īsumā stipri konspektīvā veidā vajadzētu aplūkot visa Veļu laika galvenās simboliskās norises. Ņemiet vērā, ka tas patiešām būs vispārīgs konspektīvs izklāsts nevis dziļš un pamatīgs pētījums. Sākšu ar to, ka pēc senās brammaņu kārtas iznīcināšanas (tieši brammaņi glabāja zināšanas līgājo svinamdienu precīzai astronomiskai noteikšanai, jo īstu kalendāru senlaikos taču nebija), kristiešu okupāntiem apzināti izdevās radīt diezgan lielu sajukumu seno svēšu svinēšanas laikos. Vislielākā "putra" ir tieši ar rudens perioda svētēm, jo tieši tās okupānti visvairāk centās apkarot. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāpēc tai vai citai svētei šeit norādīts tieši tas konkrētais datums (visi gan ņemti no trādīcijām un itin neviens nav "izdomāts", vienīgi kļūdaini uzrādītie atmesti), tāpēc konkrētajā konspektīvajā izklāstā tie sīkāk netiek pamatoti. Citādi gari un plaši būtu jārunā par specifiskām astronomiskām detaļām, kas šeit nav būtiskas.
Baltiem rudens (un arī Veļu laiks) iesākās ar Mīkali - Dieva dēla Mīkaļa svēti (3.septembris), kuru ievadīja jautrā Jumja diena (2.septembris). Tā kā Jumja diena vēl faktiski nepieder Veļu laikam bet tikai it kā nobeidz vasaru, saistot to ar rudeni, tad šeit neaplūkošu tās daudzos simboliskos atribūtus un norises. Par ezoterisko Jumi būtu jāraksta īpašs apjomīgs pētījums. Šeit var minēt vienīgi to, ka visi sakrālie senie Jumja rituāli kopumā simbolizē cilvēka nākamās dzīves likteņa galīgo nobriešanu, Laimas (cēloņseku) likuma iedarbībā gatavību piesaistīt jauno veli (astrālo augumu) un pievienoties olšūnai mātes klēpī, līdzko tā tiks fīziski apaugļota. Tā ir simboliska nākamās dzīves mājas apjumšana ar likteņa jumtu. Jumja rituāli maģiski stimulē topošā cilvēka raženību un sekmē sievišķā jeb māriskā prīncipa, t.i., veļa, cēloņsakarīgo piesaistīšanos. Tālāk jau var aprakstīt sekojošo svinamdienu galvenos rituālus līdz ar to nozīmi.
Nākamajā rītā pēc nakts orģijām Jumja diena dabiski pāriet Mīkalī. Tajā pēc 26 dienu ilgā Uguns (faktiski - bezuguns) laika svinīgi tiek iededzināta Vasaras Māras jeb Uguns mātes svētes (7.augustā) beigās izdzēstā uguns visu svētnīcu mūžīgās uguns aukuros un seno namu pavardos. Nu tiek cepta īpaša, zalkša veidā salocīta, ziedojamā maize. Papildus tam istabās un kapu sētās tiek iededzinātas vaska sveces, kas neatstāj atkritumus. Dažādu karu, kristīgo okupāntu iebrukuma, smagās okupācijas un epidēmiju laikos pastāvēja arī asiņainie upuri. Tad šajā dienā svētnīcās uz īpaša Mīkaļa akmens, kā arī viensētās uz zirgu staļļa sliekšņa, tika kauts melns gailis un ziedots Mīkalim (faktiski - viņa astrālajam dubultniekam) [! asiņainie upuri neder mūsdienām !].
Nopļautajos labības laukos tiek veikts simbolisks arums, tiek apgrieztas velēnas, arī pat ja šajā dienā bija pirmā lielākā salna. Mīkalis agrāk bija arī pēdējā diena gadā, kad drīkstēja oficiāli bildināt nolūkoto meitu un pirmā diena, kad varēja izpildīt Derību rituālu, kurš arī saistīts ar kopīgu uguns iekuršanu. Vakarā tika izlikti pirmie simboliskie ziedojumi veļiem. Līdz ar to sākas klusais VEĻU LAIKS (arī VELAINES, DIEVAINES, IĻĢES, VECELES, ZEMLIKAS) un iestājas rudens. Mīkaļa rituāli kopumā simbolizē veļa (astrālā auguma) veidošanās sākumu un tā uzturēšanās laiku starp mirušo senču vēl nesairušajiem veļiem. Faktiski tas ir laiks, kad dvēsele jau atradusi savus nākamos fīziskos vecākus, kuri domā par vedībām, un izveidojusi ar tiem stipru magnētisko saiti. Ledus stāvoklis simbolizē juteklisko, rācionālo prātu. Sasalusi zeme ir ar to cieši saistītā astromagnētiskā serde (kāma), bet velēna simbolizē pašu veli. Simboliski šajā dienā sasalušo zemi ar pats Mīkalis. Veļu mielošana un aicināšana istabā nozīmē dvēseļu aicināšanu piedzimt fīziskajā augumā, kā jau iepriekš tas bija minēts. Veļu mielošanas trādīcija bijusi pazīstama ne vien baltiem, bet arī mūsu kādreizējai kaimiņtautai - vendiem, kuriem pastāvējusi pat īpaša lūgsna, kas veļus (faktiski - dvēseles) tieši aicinājusi no jauna piedzimt uz zemes. Papildus tam ar šī senā veļu mielošanas rituāla palīdzību dzīvie simboliski izlīdzinās ar mirušajiem, pirms tie vēl nav aizgājuši smalkākos plānos, kā arī ar to nesairušajām astrālajām čaulām un no jauna veidojušamies mirušo astroklišejām, kurus visus balti dēvēja vienā vārdā - par veļiem (tas gan attiecas uz fīzisko ciklu, nevis uz pamatsimbolu - psīhofīzisko ciklu). Te arī ir tā lietuviskā krustceļa jēga. "Vecīšu prom dzīšana" tieši nozīmē visu minēto veco (zemisko) veļu veidu aiztriekšanu (te arī stipri vēlīnā nosaukuma "VECELES" cilme), lai jaunajiem (dievišķajiem) veļiem, jeb faktiski - dvēselēm, būtu brīvs, netraucēts ceļš. Tas, sākot ar Mīkali, tiek darīts katrā Veļu laika svētē, jo ēdiena smarža metafīziski piesaista arī vecos veļus. Pēdējais, vēl neaplūkotais nosaukums "ZEMLIKAS" šķiet visjaunākais, darināts vienīgi no paša "veļu ēdiena" izlikšanas uz zemes procesa. Tas radīts visdrīzāk tad, kad veļu barošanas patiesā nozīme tautā jau bija piemirsta (tad, kad senā brammaņu kārta bija pilnīgi iznīcināta un krīvi sadedzināti raganu sārtos). Tajos vēlīnajos laikos (17.- 18.gs.), aizmirstot senā rituāla patieso jēgu, pamazām sāka uzslāņoties doma, ka baroti tiek tieši vecie, t.i. - zemiskie, veļi.
Nākošā svētāmā ir Rudens Māras diena jeb vienkārši Rudens Māra (arī Veļu mātes diena), kas astronomiski nav nekas cits kā rudens vienādība (ekvinokcija) un iekrīt ap 21.- 23.septembri atkarībā no īso un garo gadu nomaiņas. Tā arī ir pēdējā droši zināmā veļu mielošanas diena. Mūsdienās dažkārt pēdējo veļu mielošanu apvieno ar Mārtiņa svinēšanu, taču tas no ezoteriskā viedokļa ir pilnīgi nepareizi, jo Mārtiņa diena jau pieder ziemas periodam, kad iemiesojošajām dvēselēm jābūt pilnīgi brīvam ceļam no liekajām astrālajām struktūrām, lai tās netraucētas varētu pildīt savu iemiesošanās uzdevumu. Rudens Māras dienā, dziedot īpašu dziesmu ("Nāci, nāci, Veļu māte"), īpaši ceptu maizi un citu ēdienu ziedo arī Mārai - Veļu mātei. Māras ezeros un avotos meitas peldas un tajos ziedo naudu un rotaslietas. Īpaši rituāli bija veicami arī ar govīm. Tas viss simbolizē jaunā veļa pilnīgu noformēšanos un tā pārstāšanu baroties no vienotā astrālās mātērijas avota. Viņš vairs neaizklīst Veļu Saulē, bet tiek pievilkts pie nākamajiem vecākiem un uzturas to tuvumā, gaidīdams olšūnas apaugļošanu. Šī senāk bija arī pēdējā diena gadā, kad jauniķiem izpildīt Derību rituālu. Faktiski šī ir arī pēdējā Veļu laika diena.
Par sekojošo Dieva dienu (18. vai dažkārt 19.oktobris) ir ļoti maz ziņu. Nav pat droši zināms, kāpēc šai pusaizmirstajai svētei tāds vārds. Tajā nav zināmi kādi īpaši Dieva godināšanas rituāli, ne arī, raugoties no simbolikas viedokļa, izskatās, ka senatnē tādi būtu bijuši. Mūsu senču līgājā trādīcijā īstie Dieva svētki bija Ziemassvētki un līdz tiem vēl tālu. Ir zināms vienīgi, ka šajā dienā dedzināja vaska sveces un lāpas, apmeklēja svētvietas, ziedoja un gāja rotaļās, ģērbušies vienīgi apakšveļā, kaut gan tad vairs nav silts. Meklējuši arī izejmāteriālus budēļu maskām un tos iesvētījuši. Simboliski tas saistīts ar Mārtiņa ievadīšanu un rudens perioda vienošanu ar sekojošo ziemu. Iespējams, ka tajā dienā arī vēl pēdējo reizi mielojuši veļus, kaut gan tas droši nav zināms. Tērpšanās apakšveļā it kā tomēr norāda uz Veļu laiku, bet savukārt budēļu masku detaļu iesvētīšana - uz to, ka tieši šajā dienā Veļu laiks beidzas. Var būt, ka šoreiz veļu mielošanai izmantots vienīgi kāds īpašs ziedojums, taču tas ir tikai pieņēmums. Lai vai kā, nebūtu liela kļūda veļus pēdējo reizi mielot šajā svinamdienā. Iespējams arī, ka senajā sabiedrībā izpildīti arī kādi mūsdienās pilnībā aizmirsti iniciācijas rituāli, kas simbolizēja no augstākajiem dievišķajiem plāniem nākošajai dvēselei saņemto atļauju piedzimt Šajā Saulē.
Drīz pēc tam sekojošais Mārtiņš (5.novembris) vairs nepieder Veļu laikam un pat ne rudenim,- tas skaitījās pirmā ziemas diena. Tā kā mūsdienās Veļu laika trādīcijas stipri savijušās ar Mārtiņa trādīcijām, tad tomēr nepieciešams īsumā aplūkot arī senos Mārtiņa rituālus. Šajā dienā pirmo reizi uzvelk kažoku. Svētku dalībnieki dedzina vaska sveces un izpilda īpašus rituālus ar Mārtiņa svētdzīvniekiem - zirgiem un bitēm. Senlaikos īpaši godāti arī vēl kādi sīki Mārtiņa svētdzīvnieki - zirnekļi (galvenokārt istabas un arī krusta zirnekļi, ja tie vēl tobrīd kaut kur bija āktīvi). Līdzīgos gadījumos kā jau aprakstīts par Mīkali (un tas attiecas arī uz Ūsiņu), uz īpaša ziedokļa ziedoja Mārtiņam jeb Mārtenim divus melnus gaiļus, notraipoties ar šīm asinīm [! ņemiet vērā - asiņainie rituāli neder mūsdienām !]. Papildus tam visam Mārtiņš ievada jautro Budēļu laiku un ziemu. Tieši Mārtiņā pirmo reizi apvelk budēļu maskas un improvizē teātrālas izrādes, bet pēc tam kopīgi, apvilkuši savas maskas, iet rotaļās un danco. Dziesmās Dieva dēls Mārtiņš tiek aicināts istabā un sēdināts galda galā. Bija iederīgi, ja šajā dienā uzsniga pirmais sniegs. Senatnē laikā no Rudens Māras līdz Mārtiņam varēja rīkot Vedības, bet simboliski tieši Mārtiņš ir tā diena, kad notiek jaunavības plēves pārplēšana un olšūnas fīziskā apaugļošana, kas arī ir dvēseles potenciālās dzimšanas brīdis uz zemes, brīdis, kad tā savienojas ar nākamo augli. Tādējādi Mārtiņa diena simbolizē arī dvēselisko nāvi. Budēļu nozīme slēpjas daudzos līmeņos. Psīhofīziskajā līmenī galvenokārt svarīgas ir uzliekamas maskas kā tādas, kas simbolizē cilvēka fīziskās dzīves laikā veidojošās personības. Mārtiņā pārsvarā ģērbjas par čigāniem. Tomēr neiztrūkst arī dziļi simboliskie personāži - nāve, dzīvais mironis, zirgs, āzis, dzērve u.c.. Tas vien jau norāda, ka Mārtiņa rituāli nekādā gadījumā nebūtu jaucami kopā ar veļu mielošanas trādīciju, jo šī budēļu maskošanās pašiem maskotajiem nekaitīga ir vien tad, ja fīziskā telpa ir pilnībā brīva no traucējošajām dažādajām Veļu Saules būtnēm - gan mirušo cilvēku veļiem, gan tām būtnēm, kas vēl nemaz nav cilvēki.
Visbeidzot vēl jāpiebilst, ka Dievdēlam Mārtiņam (Mār-tinim, Māras tinim, mātērijā tinējam) galvenā loma ir dzīvības un formas ēvolūcijas procesā (kosmiskās mājas uzcelšanā no iepriekš radītajiem māteriāliem). Mārtiņš arvien darbojas kā mātērijas (miesas) radīšanas jeb iemiesošanas prīncips. Savā augstākajā izpausmē Mārtiņš ir gara miesas (dvēseles) radītājs un pārstāv astrālās, zodiakālās dzīves aizmetni. Šajā simbolu grupā Mārtiņš ir pats dvēseles auduma audējs. Īsumā var teikt, ka Mārtiņš darbojas kosmiskajā involūcijas ciklā, līdz ar Meteni un Pērkonu pārstāvot fīziskā auguma ēvolūciju. Savukārt Mīkalis darbojas kosmiskajā ēvolūcijas ciklā, līdz ar Ūsiņu un Jumi pārstāvot dvēseles ēvolūciju. Augstākā monāde - Pērkons-Jumis ir kosmiskās idejas pārstāvoši Dieva sākotnējie aspekti, kas, sākot darboties izpaustajiem četriem Dievdēliem, paliek it kā "aiz kadra", būdami abu procesu iedzīvinātāji jeb sākotnējais avots. Var būt, ka tieši ar šo diādi kā saikni starp kosmiskajiem involūcijas un ēvolūcijas cikliem saistīts iepriekš aplūkotās Dieva dienas nosaukums.
Lietuviešu rakstniece un valodniece Ludmila Petkevičūte (Liudmila Petkevičiūtė) 1.novembrī ievietojusi apcerējumu par lietuviešu veļu laiku, kurā īpaša nozīme pievērsta šīs svētes nosaukumiem ar sakni "krikšt-": "ILGAKRIKŠTYS" ("ILGAKRISTYS") un "KRIKŠTAI".
Linda Lemhena to pārpūblicēja un vaicāja: "Varbūt kāds zina latviskos vārdus, kas saistīti ar veļiem/veļu laiku, un kuros būtu sakne "krikšt-", "krust-" vai tml.? (tiem, kas nemaz nesaprot lietuviski, varu paskaidrot, ka šeit tie minēti tādās nozīmēs kā "sazarojums", "krustceles" - vieta, kur satiekas daudzi virzieni, arī "pamats", "sākums". Kā dažādu dimensiju krustošanās, satikšanās, cauraušanās vieta un laiks)".
Tādā sakarā tapa šis atbildes ieraksts, ko tagad pārpūblicēju arī savā lapā un ZALŠA e-dienaslapā.
Nav latviešiem nekāda līdzīga vārda, tikai "krusts", un arī vārds "krustceles" veidots no tā paša vārda. Ja minētais lietuviešu apzīmējums ir baltu kopīga trādīcija, tad katrā ziņā latviešiem tas nav saglabājies. Taču pilnīgi iespējams, ka tas vēsturiski veidojies vienīgi lietuviešu trādīcijā. "Krustceles" Rita rata jeb gadskārtas rudens periodā vairāk saistītas ar cilvēka fīzisko ciklu, bet latviešu līgājā trādīcijā uzmanība vērsta galvenokārt uz psīhisko ciklu vai uz psīhofīzisko ciklu kopumā (gadskārta simbolizē tos visus). Šajās rudens "krustcelēs" satiekas, ja tā var sacīt, vecie un jaunie veļi.
Pats vienkāršais taisnais un slīpais krusts, kā zināms, ir viens no senākajiem arhētipiskajiem jeb pamata simboliem kura izcelsme ir daudz senāka par kristietību un nekādā veidā nav ar to saistāma. Krusts saistīts ar visiem makro- un mikro- kosmosa veidošanās un attīstības procesiem. Ja lietuviešu valoda glabā arī īpašu nosaukumu senajām krupja simboliskā atveida veidā darinātajām kapu zīmēm, tad latviešu valodā gan šāda īpaša vārda nav. Tomēr latviešu valoda atšķirībā no lietuviešu valodas glabā daudz senatnīgāku krupja nosaukumu. Gan vārds "kru-sts", gan "kru-pis", satur vienu un to pašu sakrālo sakni "kru-", kas norāda, ka tiem ir vienota simboliska saistība.
Latviešu līgājā trādīcijā bezmaz visa rudens perioda (no Mīkaļa līdz Mārtiņam) kopējais pamata nosaukums ir "VEĻU LAIKS" jeb "VELAINES", kas arī pilnībā izsaka visu tā būtību. Paralēlnosaukuma "DIEVAINES" cilme nav īsti skaidra. Pastāv divas iespējas. Ja šis nosaukums ir tikpat sens cik "VELAINES", tad tas vērsts uz šajā laikā fīziskajā plānā ienākošajām, jaunajam fīziskās iemiesošanās ciklam sagatavotajām, faktiski dievišķajām, dvēselēm, kas apaugušas ar jauno (tīro) veļa apvalku. Faktiski visa veļu mielošanas trādīcija vērsta tieši uz šo dievišķo dvēseļu ieaicināšanu fīziskajā pasaulē, aicinājumu tām iemiesoties. Otra iespēja -, ka nosaukums "DIEVAINES" tomēr ir krietni jaunāks un saistīts ar pretestību kristīgo okupāntu spiedienam, kas it visu ar sakni "vel-" saistīto centās pasludināt par velnišķu un sātanisku. Tātad radies, it kā vēstot iebrucējiem: "Veļu mielošana ir svēta, neaizskarama (citiem vārdiem sakot, dievišķa), līgāja trādīcija; to jūs mums neatņemsiet, tās - mūsu dievaines". Trešais paralēlnosaukums "IĻĢES" ir stipri lokāls, ne visā Latvijas teritorijā izplatīts, un norāda vien to, ka simboliski šajā laikā dvēselei sākas ilgais, vēl nezināmais ēvolūcijas posms (iedzimstošās dvēseles savā fīziskajā atmiņā parasti nesaglabā iepriekšējo dzīvju pieredzi, un ikkatra fīziskā dzīve dvēselei ir ilgs jaunas izziņas un mācību laiks). Tādēļ vārds "iļģi" atšķirībā no vārda "veļi", kas vienlaicīgi ietver daudz ko, apzīmē tieši šos "dievišķos" jaunos veļus, jeb precīzi izsakoties - ar jauno veli apaugušās, bet vēl fīziskajā plānā neiemiesotās dvēseles.
Lai iepriekš minētais būtu labāk saprotams, īsumā stipri konspektīvā veidā vajadzētu aplūkot visa Veļu laika galvenās simboliskās norises. Ņemiet vērā, ka tas patiešām būs vispārīgs konspektīvs izklāsts nevis dziļš un pamatīgs pētījums. Sākšu ar to, ka pēc senās brammaņu kārtas iznīcināšanas (tieši brammaņi glabāja zināšanas līgājo svinamdienu precīzai astronomiskai noteikšanai, jo īstu kalendāru senlaikos taču nebija), kristiešu okupāntiem apzināti izdevās radīt diezgan lielu sajukumu seno svēšu svinēšanas laikos. Vislielākā "putra" ir tieši ar rudens perioda svētēm, jo tieši tās okupānti visvairāk centās apkarot. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāpēc tai vai citai svētei šeit norādīts tieši tas konkrētais datums (visi gan ņemti no trādīcijām un itin neviens nav "izdomāts", vienīgi kļūdaini uzrādītie atmesti), tāpēc konkrētajā konspektīvajā izklāstā tie sīkāk netiek pamatoti. Citādi gari un plaši būtu jārunā par specifiskām astronomiskām detaļām, kas šeit nav būtiskas.
Baltiem rudens (un arī Veļu laiks) iesākās ar Mīkali - Dieva dēla Mīkaļa svēti (3.septembris), kuru ievadīja jautrā Jumja diena (2.septembris). Tā kā Jumja diena vēl faktiski nepieder Veļu laikam bet tikai it kā nobeidz vasaru, saistot to ar rudeni, tad šeit neaplūkošu tās daudzos simboliskos atribūtus un norises. Par ezoterisko Jumi būtu jāraksta īpašs apjomīgs pētījums. Šeit var minēt vienīgi to, ka visi sakrālie senie Jumja rituāli kopumā simbolizē cilvēka nākamās dzīves likteņa galīgo nobriešanu, Laimas (cēloņseku) likuma iedarbībā gatavību piesaistīt jauno veli (astrālo augumu) un pievienoties olšūnai mātes klēpī, līdzko tā tiks fīziski apaugļota. Tā ir simboliska nākamās dzīves mājas apjumšana ar likteņa jumtu. Jumja rituāli maģiski stimulē topošā cilvēka raženību un sekmē sievišķā jeb māriskā prīncipa, t.i., veļa, cēloņsakarīgo piesaistīšanos. Tālāk jau var aprakstīt sekojošo svinamdienu galvenos rituālus līdz ar to nozīmi.
Nākamajā rītā pēc nakts orģijām Jumja diena dabiski pāriet Mīkalī. Tajā pēc 26 dienu ilgā Uguns (faktiski - bezuguns) laika svinīgi tiek iededzināta Vasaras Māras jeb Uguns mātes svētes (7.augustā) beigās izdzēstā uguns visu svētnīcu mūžīgās uguns aukuros un seno namu pavardos. Nu tiek cepta īpaša, zalkša veidā salocīta, ziedojamā maize. Papildus tam istabās un kapu sētās tiek iededzinātas vaska sveces, kas neatstāj atkritumus. Dažādu karu, kristīgo okupāntu iebrukuma, smagās okupācijas un epidēmiju laikos pastāvēja arī asiņainie upuri. Tad šajā dienā svētnīcās uz īpaša Mīkaļa akmens, kā arī viensētās uz zirgu staļļa sliekšņa, tika kauts melns gailis un ziedots Mīkalim (faktiski - viņa astrālajam dubultniekam) [! asiņainie upuri neder mūsdienām !].
Nopļautajos labības laukos tiek veikts simbolisks arums, tiek apgrieztas velēnas, arī pat ja šajā dienā bija pirmā lielākā salna. Mīkalis agrāk bija arī pēdējā diena gadā, kad drīkstēja oficiāli bildināt nolūkoto meitu un pirmā diena, kad varēja izpildīt Derību rituālu, kurš arī saistīts ar kopīgu uguns iekuršanu. Vakarā tika izlikti pirmie simboliskie ziedojumi veļiem. Līdz ar to sākas klusais VEĻU LAIKS (arī VELAINES, DIEVAINES, IĻĢES, VECELES, ZEMLIKAS) un iestājas rudens. Mīkaļa rituāli kopumā simbolizē veļa (astrālā auguma) veidošanās sākumu un tā uzturēšanās laiku starp mirušo senču vēl nesairušajiem veļiem. Faktiski tas ir laiks, kad dvēsele jau atradusi savus nākamos fīziskos vecākus, kuri domā par vedībām, un izveidojusi ar tiem stipru magnētisko saiti. Ledus stāvoklis simbolizē juteklisko, rācionālo prātu. Sasalusi zeme ir ar to cieši saistītā astromagnētiskā serde (kāma), bet velēna simbolizē pašu veli. Simboliski šajā dienā sasalušo zemi ar pats Mīkalis. Veļu mielošana un aicināšana istabā nozīmē dvēseļu aicināšanu piedzimt fīziskajā augumā, kā jau iepriekš tas bija minēts. Veļu mielošanas trādīcija bijusi pazīstama ne vien baltiem, bet arī mūsu kādreizējai kaimiņtautai - vendiem, kuriem pastāvējusi pat īpaša lūgsna, kas veļus (faktiski - dvēseles) tieši aicinājusi no jauna piedzimt uz zemes. Papildus tam ar šī senā veļu mielošanas rituāla palīdzību dzīvie simboliski izlīdzinās ar mirušajiem, pirms tie vēl nav aizgājuši smalkākos plānos, kā arī ar to nesairušajām astrālajām čaulām un no jauna veidojušamies mirušo astroklišejām, kurus visus balti dēvēja vienā vārdā - par veļiem (tas gan attiecas uz fīzisko ciklu, nevis uz pamatsimbolu - psīhofīzisko ciklu). Te arī ir tā lietuviskā krustceļa jēga. "Vecīšu prom dzīšana" tieši nozīmē visu minēto veco (zemisko) veļu veidu aiztriekšanu (te arī stipri vēlīnā nosaukuma "VECELES" cilme), lai jaunajiem (dievišķajiem) veļiem, jeb faktiski - dvēselēm, būtu brīvs, netraucēts ceļš. Tas, sākot ar Mīkali, tiek darīts katrā Veļu laika svētē, jo ēdiena smarža metafīziski piesaista arī vecos veļus. Pēdējais, vēl neaplūkotais nosaukums "ZEMLIKAS" šķiet visjaunākais, darināts vienīgi no paša "veļu ēdiena" izlikšanas uz zemes procesa. Tas radīts visdrīzāk tad, kad veļu barošanas patiesā nozīme tautā jau bija piemirsta (tad, kad senā brammaņu kārta bija pilnīgi iznīcināta un krīvi sadedzināti raganu sārtos). Tajos vēlīnajos laikos (17.- 18.gs.), aizmirstot senā rituāla patieso jēgu, pamazām sāka uzslāņoties doma, ka baroti tiek tieši vecie, t.i. - zemiskie, veļi.
Nākošā svētāmā ir Rudens Māras diena jeb vienkārši Rudens Māra (arī Veļu mātes diena), kas astronomiski nav nekas cits kā rudens vienādība (ekvinokcija) un iekrīt ap 21.- 23.septembri atkarībā no īso un garo gadu nomaiņas. Tā arī ir pēdējā droši zināmā veļu mielošanas diena. Mūsdienās dažkārt pēdējo veļu mielošanu apvieno ar Mārtiņa svinēšanu, taču tas no ezoteriskā viedokļa ir pilnīgi nepareizi, jo Mārtiņa diena jau pieder ziemas periodam, kad iemiesojošajām dvēselēm jābūt pilnīgi brīvam ceļam no liekajām astrālajām struktūrām, lai tās netraucētas varētu pildīt savu iemiesošanās uzdevumu. Rudens Māras dienā, dziedot īpašu dziesmu ("Nāci, nāci, Veļu māte"), īpaši ceptu maizi un citu ēdienu ziedo arī Mārai - Veļu mātei. Māras ezeros un avotos meitas peldas un tajos ziedo naudu un rotaslietas. Īpaši rituāli bija veicami arī ar govīm. Tas viss simbolizē jaunā veļa pilnīgu noformēšanos un tā pārstāšanu baroties no vienotā astrālās mātērijas avota. Viņš vairs neaizklīst Veļu Saulē, bet tiek pievilkts pie nākamajiem vecākiem un uzturas to tuvumā, gaidīdams olšūnas apaugļošanu. Šī senāk bija arī pēdējā diena gadā, kad jauniķiem izpildīt Derību rituālu. Faktiski šī ir arī pēdējā Veļu laika diena.
Par sekojošo Dieva dienu (18. vai dažkārt 19.oktobris) ir ļoti maz ziņu. Nav pat droši zināms, kāpēc šai pusaizmirstajai svētei tāds vārds. Tajā nav zināmi kādi īpaši Dieva godināšanas rituāli, ne arī, raugoties no simbolikas viedokļa, izskatās, ka senatnē tādi būtu bijuši. Mūsu senču līgājā trādīcijā īstie Dieva svētki bija Ziemassvētki un līdz tiem vēl tālu. Ir zināms vienīgi, ka šajā dienā dedzināja vaska sveces un lāpas, apmeklēja svētvietas, ziedoja un gāja rotaļās, ģērbušies vienīgi apakšveļā, kaut gan tad vairs nav silts. Meklējuši arī izejmāteriālus budēļu maskām un tos iesvētījuši. Simboliski tas saistīts ar Mārtiņa ievadīšanu un rudens perioda vienošanu ar sekojošo ziemu. Iespējams, ka tajā dienā arī vēl pēdējo reizi mielojuši veļus, kaut gan tas droši nav zināms. Tērpšanās apakšveļā it kā tomēr norāda uz Veļu laiku, bet savukārt budēļu masku detaļu iesvētīšana - uz to, ka tieši šajā dienā Veļu laiks beidzas. Var būt, ka šoreiz veļu mielošanai izmantots vienīgi kāds īpašs ziedojums, taču tas ir tikai pieņēmums. Lai vai kā, nebūtu liela kļūda veļus pēdējo reizi mielot šajā svinamdienā. Iespējams arī, ka senajā sabiedrībā izpildīti arī kādi mūsdienās pilnībā aizmirsti iniciācijas rituāli, kas simbolizēja no augstākajiem dievišķajiem plāniem nākošajai dvēselei saņemto atļauju piedzimt Šajā Saulē.
Drīz pēc tam sekojošais Mārtiņš (5.novembris) vairs nepieder Veļu laikam un pat ne rudenim,- tas skaitījās pirmā ziemas diena. Tā kā mūsdienās Veļu laika trādīcijas stipri savijušās ar Mārtiņa trādīcijām, tad tomēr nepieciešams īsumā aplūkot arī senos Mārtiņa rituālus. Šajā dienā pirmo reizi uzvelk kažoku. Svētku dalībnieki dedzina vaska sveces un izpilda īpašus rituālus ar Mārtiņa svētdzīvniekiem - zirgiem un bitēm. Senlaikos īpaši godāti arī vēl kādi sīki Mārtiņa svētdzīvnieki - zirnekļi (galvenokārt istabas un arī krusta zirnekļi, ja tie vēl tobrīd kaut kur bija āktīvi). Līdzīgos gadījumos kā jau aprakstīts par Mīkali (un tas attiecas arī uz Ūsiņu), uz īpaša ziedokļa ziedoja Mārtiņam jeb Mārtenim divus melnus gaiļus, notraipoties ar šīm asinīm [! ņemiet vērā - asiņainie rituāli neder mūsdienām !]. Papildus tam visam Mārtiņš ievada jautro Budēļu laiku un ziemu. Tieši Mārtiņā pirmo reizi apvelk budēļu maskas un improvizē teātrālas izrādes, bet pēc tam kopīgi, apvilkuši savas maskas, iet rotaļās un danco. Dziesmās Dieva dēls Mārtiņš tiek aicināts istabā un sēdināts galda galā. Bija iederīgi, ja šajā dienā uzsniga pirmais sniegs. Senatnē laikā no Rudens Māras līdz Mārtiņam varēja rīkot Vedības, bet simboliski tieši Mārtiņš ir tā diena, kad notiek jaunavības plēves pārplēšana un olšūnas fīziskā apaugļošana, kas arī ir dvēseles potenciālās dzimšanas brīdis uz zemes, brīdis, kad tā savienojas ar nākamo augli. Tādējādi Mārtiņa diena simbolizē arī dvēselisko nāvi. Budēļu nozīme slēpjas daudzos līmeņos. Psīhofīziskajā līmenī galvenokārt svarīgas ir uzliekamas maskas kā tādas, kas simbolizē cilvēka fīziskās dzīves laikā veidojošās personības. Mārtiņā pārsvarā ģērbjas par čigāniem. Tomēr neiztrūkst arī dziļi simboliskie personāži - nāve, dzīvais mironis, zirgs, āzis, dzērve u.c.. Tas vien jau norāda, ka Mārtiņa rituāli nekādā gadījumā nebūtu jaucami kopā ar veļu mielošanas trādīciju, jo šī budēļu maskošanās pašiem maskotajiem nekaitīga ir vien tad, ja fīziskā telpa ir pilnībā brīva no traucējošajām dažādajām Veļu Saules būtnēm - gan mirušo cilvēku veļiem, gan tām būtnēm, kas vēl nemaz nav cilvēki.
Visbeidzot vēl jāpiebilst, ka Dievdēlam Mārtiņam (Mār-tinim, Māras tinim, mātērijā tinējam) galvenā loma ir dzīvības un formas ēvolūcijas procesā (kosmiskās mājas uzcelšanā no iepriekš radītajiem māteriāliem). Mārtiņš arvien darbojas kā mātērijas (miesas) radīšanas jeb iemiesošanas prīncips. Savā augstākajā izpausmē Mārtiņš ir gara miesas (dvēseles) radītājs un pārstāv astrālās, zodiakālās dzīves aizmetni. Šajā simbolu grupā Mārtiņš ir pats dvēseles auduma audējs. Īsumā var teikt, ka Mārtiņš darbojas kosmiskajā involūcijas ciklā, līdz ar Meteni un Pērkonu pārstāvot fīziskā auguma ēvolūciju. Savukārt Mīkalis darbojas kosmiskajā ēvolūcijas ciklā, līdz ar Ūsiņu un Jumi pārstāvot dvēseles ēvolūciju. Augstākā monāde - Pērkons-Jumis ir kosmiskās idejas pārstāvoši Dieva sākotnējie aspekti, kas, sākot darboties izpaustajiem četriem Dievdēliem, paliek it kā "aiz kadra", būdami abu procesu iedzīvinātāji jeb sākotnējais avots. Var būt, ka tieši ar šo diādi kā saikni starp kosmiskajiem involūcijas un ēvolūcijas cikliem saistīts iepriekš aplūkotās Dieva dienas nosaukums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru