Vītauta Dižā universitātes (VDU) lietuviešu valodas katedras profesors, VDU Letonikas centra vadītājs Alvīds BUTKUS ir patiess un sirsnīgs Latvijas draugs un Lietuvas/Latvijas draudzības kaislīgs kopējs. Tāpēc loģiska ir Lietuvas interneta vietnē www.slaptai.lt publicētās sarunas tēma – noskaidrot, kas, kā un kāpēc traucē Lietuvas/Latvijas draudzībai izvērsties sirsnīgākai un konkrētākai.
Tas, ka šādi traucētāji ir, un ka tie nav ar pliku roku ņemami, ir acīmredzams. Profesors A.Butkus apgalvo, ka vismazāk ieinteresētas Lietuvas un Latvijas ciešā draudzībā ir Krievija un Polija. Visticamāk, tieši tāpēc vairāki Lietuvas/Latvijas kopējie projekti mēdz iestrēgt gan abu Valdību un ministriju gaiteņos, gan arī televīzijā.
Intervija ir ļoti gara, tāpēc pagaidām publicējam tikai tās pirmo daļu. Gara tāpēc, ka Slaptai.lt vēlējās, cik vien iespējams, konkrēti izzināt iemeslus, kuru dēļ Lietuvas un Latvijas sadarbība ir tik vāja. Žurnālists Gintars Visocks profesoram A. Butkum ir uzdevis, šķiet, visus sāpīgos jautājumus – gan par latviešu leģionāru gājieniem, gan par Polijas un Krievijas vēstnieku spiedienu, gan par lietuviešu huligānu plosīšanos latviešu pilsētiņās, gan par centieniem piekabināt neonacistu etiķetes, gan par tūrisma perspektīvām un Dievenišķu nometnēm, gan par televīziju apmaiņu, ko nekādi neizdodas īstenot, gan arī par atšķirībām mazākumtautību kopienu likumos un nesakārtotajiem valstu robežas jautājumiem.
Par Lietuvas un Latvijas attiecībām ar profesoru Alvīdu BUTKU sarunājas Slaptai.lt žurnālists Gintars Visocks.
Vai es ļoti maldos, apgalvodams, ka Lietuvas un Latvijas draudzība nav visai stipra? No sīviem strīdiem un nopietniem pārpratumiem mums gan izdodas izvairīties, tomēr mūsu attiecības ne tuvu nav tik sirsnīgas, kā pienāktos īstiem brāļiem.
Protams, baltu draudzībai vajadzētu būt kvēlākai. Jau desmit gadus mēs cenšamies izsisties cauri sienai, kas traucē Lietuvas televīzijās dzirdēt latviešu valodu un Latvijas TV – lietuviešu valodu. Tomēr nespējam izkustēties ne no vietas... Ja tomēr izdotos īstenot TV apmaiņu, varētu priecāties par dubultu labumu.
Pirmkārt, latviešu valodas areāls paplašinātos Lietuvā, savukārt lietuviešu valodas – Latvijā. Tādējādi abās valstīs stiprinātos valsts valodas pozīcija, un skeptiķi, kuri nevēlas mācīties lietuviešu valodu, vairs nevarētu iebilst, ka valsts valoda esot vajadzīga tikai.. līdz stacijai. Arī Latvijas krievvalodīgajiem vairs nebūtu pamata ironijai, ka latviski esot iespējams sarunāties tikai pavisam mazā teritorijā – Latvijā, tāpēc latviešu valoda neesot perspektīva.
Ja Lietuvas un Latvijas televīzijas sāktu apmainīties ar filmām, informatīvajiem raidījumiem un diskusijām, ja Lietuvas TV būtu redzami raidījumi, kuru dalībnieki sarunājas latviski, un viņu teiktais lietuviski tiktu tulkots ar subtitriem; ja tas pats, tikai pretējā virzienā, notiktu arī Latvijā, baltu valodu areāls ievērojami paplašinātos, un tās acīmredzami stiprinātu viena otru.
Otrs ieguvums būtu šāds: mums beidzot būtu kopēja informatīvā telpa, kādas pagaidām nav. Izveidot Lietuvu un Latviju vienojošu informatīvo telpu ir tiekušies gan Lietuvas Ārlietu ministrijas vadītāji, gan pat Latvijas un Lietuvas prezidenti Valdis Zatlers un Valds Adamkus. Tomēr visi pūliņi ir beigušies tikai ar lielu čiku... Abu valstu Ārlietu ministrijas 2011.g. sagatavoja ziņojumu par Lietuvas un Latvijas sadarbības perspektīvām. Šo ziņojumu abu valstu valdības apstiprināja 2012.g. No Lietuvas puses šo ziņojumu sagatavoja vēstnieks Neris Germans, no Latvijas puses – dr. Alberts Sarkanis, pirmais Latvijas vēstnieks Lietuvā pēc neatkarības atjaunošanas. Ziņojums ir lielisks: tajā norādītas konkrētas pamatlīnijas, kurās sadarboties, un kas būtu pilnveidojamas, sākot ar ekonomiku un beidzot ar plašsaziņas līdzekļiem, izglītību un tūrismu.
Diemžēl ziņojumā iezīmētie uzdevumi tā arī ir palikuši neīstenoti. Vismaz es nezinu, ka būtu veikti konkrēti darbi šo pirms vairākiem gadiem iezīmēto mērķu sasniegšanai.
Bet uzdevumu, kurus svarīgi pēc iespējas ātrāk izpildīt, ir papilnam. Mums ir svarīga ne tikai kopīga informatīvā telpa. Diemžēl par Latviju mēs uzzinām tikai no krievvalodīgajiem izdevumiem. Tiešu informāciju par Latviju varam dzirdēt tikai tad, ja ir notikusi nopietna traģēdija, piemēram, kad Rīgā sagruva “Maxima” veikals. Tā ir skumja tendence: lietuvieši un latvieši viens par otru sāk interesēties tikai, ja notiek nelaime. Kas gan var būt vēl sliktāks par šādām attiecībām?
Pirms astoņiem gadiem mēs kopā ar valodnieci, Latvijas un Helsinku universitāšu profesori, baltisti Laimuti Balodi publicējām rakstu par Lietuvas un Latvijas TV apmaiņas nepieciešamību. Raksts tika nosaukts simboliski: “Viens otru redzam tikai tad, kad šauj.” Vārdu sakot, ir jānotiek asiņainai nelaimei, lai lietuvieši un latvieši sāktu viens par otru interesēties.
Ko lietuvieši varētu mācīties no latviešiem?
Tuvāk sadarboties vajadzētu Lietuvas un Latvijas izglītības un zinātnes ministrijām, jo Latvija ir uzkrājusi daudz lielāku pieredzi, kā titultautai sadarboties ar citu tautību kopienām. Lai arī cik paradoksāli tas neskanētu, bet Latvijas mazākumtautību izglītības stāvoklis ir labāks, nekā Lietuvā, kaut gan pašu latviešu Latvijā ir tikai 60 procentu no valsts iedzīvotājiem (Lietuvā lietuviešu ir 84 procenti). Latvijā nelatviešu skolu programmās 60 % priekšmetu tiek mācīti valsts, tātad – latviešu – valodā. Tagad, kad norimusi mākslīgi uzkurinātā krievvalodīgo neapmierinātība, neviens vairs nepauž sašutumu par šādu situāciju. Starp citu, Latvijas poļi jau tūdaļ labprāt pieņēma šādu nosacījumu, kas palīdz viņiem lieliski apgūt latviešu valodu un pienācīgi integrēties Latvijas sabiedrībā.
Lietuvas poļi pret lietuviešu valodu izturas nevērīgāk?
Lietuva ar šādām normām lepoties nevar. Lietuva dzīvo pēc jaunā likuma, ar kuru tik neapmierināti ir poļu radikāļi. Lietuvas poļiem lietuviešu valoda tiek mācīta kā mācību priekšmets, un vēl ieviesta norma, ka lietuviski ir jāmāca Lietuvas vēsture un sabiedrības mācība. Tātad Latvijā mazākumtautību pārstāvji skolās pat 60 procentus disciplīnu mācās latviski, bet Lietuvā poliski runājošajiem lietuviski tiek mācītas tikai trīs disciplīnas. Tādējādi atšķirība starp lietuviešu un latviešu variantu ir milzīga. Ir acīmredzams, ka Lietuvā mazākumtautību kopienām ir daudz mazāk iespēju pienācīgi apgūt lietuviešu valodu. Un nebūt ne visa vēsture Lietuvas poļu skolās tiek mācīta lietuviski, bet gan tikai tā daļa, kas ir saistīta ar Lietuvu.
Turklāt Lietuvas polis Ričards Maceikianecs ir pievērsis uzmanību faktam, ka Lietuvas poļu skolās tiek mācīts tieši tāds literatūras kurss, kas nekādi nav saistīts ar Lietuvu. Kāpēc? Kādam ir izdevīgi Lietuvas poļu kultūru izolēt no Lietuvas.
Vārdu sakot, Lietuvas situācija ir traģiska, un vēl nav zināms, kādas sāpīgas sekas tā var nest nākotnē. Tāpēc arī saku, ka mums daži piemēri ir jāpārņem no latviešiem. Latvieši ir konsolidētāki. Latvieši ir principiālāki. Latvijas mazākumtautību kopienām paredzētās izglītības programmas ir orientētas uz Latvijas valsts vēsturi, literatūru un Latvijas aktualitātēm.
Vēlos oponēt Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas aktīvistiem, kuri apgalvo, ka Latvijas poļu situācija atšķiras no Lietuvas poļu situācijas. Šīs akcijas agresīvākie pārstāvji apgalvo, ka Latvijā poļi dzīvojot tikai nesen un ir izkliedējušies pa visu valsti, proti, nedzīvo tik kompakti kā Lietuvas poļi. Bet tā nav taisnība: arī Latvijas poļi dzīvo kompakti, piemēram, Latvijas dienvidaustrumos – Daugavpils un Krāslavas rajonos. Arī Latvijas krievi tur dzīvo kompakti. Tomēr Latvijas poļi necenšas tur dibināt kaut kādu savu etnisko rezervātu, pamatojoties uz vēsturiskiem datiem, ka šim novadam 1629.–1772.g. ir bijis pat nosaukums Inflanty Polskie.
Starp citu, Latvijas krieviem Latvijā ir dziļākas saknes, nekā poļiem. Latvijā krievu apdzīvotās vietas veidojās jau 13. un 14. gadsimtā, bet poļi Latvijā sāka ierasties tikai pēc 16.gadsimta. Vēlos uzsvērt, ka pēc Abu Tautu Republikas jeb Polijas–Lietuvas ūnijas (Žečpospoļitas) dibināšanas 1569.g., kad latviešu un igauņu zemju, kuras kopš 1561.g. bija administrējusi Lietuva, administrēšanas tiesības ieguva arī Polija, un jo īpaši – pēc kara ar zviedriem (1600.–1629.g.) – polonizācija Latgalē, kas tika nodēvēta par Poļu Inflantiju, kļuva spēcīga un mērķtiecīga.
Latgalē pārpoliskojās pat vietējā vācu muižniecība, tad ko gan vēl lai sakām par latviešu zemniekiem... Kāpēc Latgalē polonizācija noritēja tik veiksmīgi? Veiksmes garants bija īpaši ekonomiskie līdzekļi. Proti, muižniekiem ekonomiski un politiski izdevīgāk bija kļūt par poļiem, nevis palikt par vāciešiem. Savukārt par zemnieku pārpoliskošanu Latgalē, tāpat kā Lietuvā, veiksmīgi “gādāja” katoļu Baznīca. Starp citu, ilgstošā atrašanās poļu kultūras un valdības “pajumtē” bija iemesls, kāpēc Latgale gan ekonomiski, gan kultūras jomā ievērojami atpalika no citiem Latvijas etnogrāfiskajiem novadiem, kas nepieredzēja poļu pārvaldību, un šī atpalicība vēl joprojām nav likvidēta.
Varbūt lietuviešu un latviešu TV apmaiņa ir iestrēgusi tāpēc, ka māc bažas par skatītāju mazo skaitu?
Vispirms pamēģināsim, tad arī varēsim vērtēt, kāda šī interese patiesībā ir! Es nešaubos par to, ka lietuviešiem būs interesanti uzzināt, kas notiek Latvijā, un arī latvieši labprāt interesēsies par Lietuvā notiekošo. Mūsu kabeļtelevīziju piedāvājumā jau ir Ukrainas TV. Kāpēc ir izvēlēta ukraiņu? Nezinu, bet viena ukraiņu TV eksistē. Man nav arī datu par to, cik pastāvīgo skatītāju tai ir. Piekrītu, ka Ukraina ir svarīga valsts – par to nav vērts strīdēties. Bet Lietuvai ne mazāk svarīgi ir redzēt vismaz vienu Latvijas TV, tostarp valsts televīziju. Arī mūsu kaimiņvalstij Latvijai ir jākļūst par Lietuvai nozīmīgu valsti.
Savulaik mums bija ideja par kopīgu informatīvo programmu veidošanu. Tiecāmies pēc tā, lai reizi nedēļā tiktu parādīti Lietuvas ir Latvijas notikumu apskati. Apmaiņa ar šādiem raidījumiem būtu perspektīva. Latvijā pašlaik dzīvo aptuveni 30 tūkstoši lietuviešu. Kāda ir viņu dzīve Latvijā? Vai gan šī tēma varētu nebūt interesanta? Un kā ar Lietuvas un Latvijas pierobežas aktualitātēm? Kas notiek latviešu saliņās Lietuvā? Daudz latviešu dzīvo Sventājā (Šventoji). Starpkaru laikposmā Sventāja bija latviešu zvejnieku ciems. Akmenes rajonā ir Alkišķu latviešu kopiena (Alkiškiai), Pakrojas rajonā – Žeimeles latviešu kopiena (Žeimelis).
Vārdu sakot, ko rādīt būtu – ir tikai jāmēģina to darīt. Bet tas nenotiek. Mūsu Valdība izstrādā sadarbības perspektīvas, bet neparedz tam līdzekļus. Nekādus līdzekļus. Manis minēto ziņojumu parakstīja vēstnieks N.Germans. Tagad viņš ir Lietuvas Ārlietu viceministrs. Kāpēc gan viņš nevarētu iekustināt projektu, kuru pirms dažiem gadiem aplaimojis ar savu parakstu?
Pērn aptuveni tai pašā laikā notika asociācijas “Lietuvas un Latvijas forums” 5. kongress. Tā darbs norisinājās Lietuvas Seima ēkā. Kongresa rezolūcijas ir lieliskas. Teiksim, nenotiek paļaušanās tikai uz Baltijas Asamblejas deklaratīvajām sēdēm. Bet kāda jēga no tā kongresa? Konkrētas jēgas nav nekādas. Ne no šī kongresa, ne no BA rezolūcijām.
Ja neizdodas izveidot kopīgus TV projektus, varbūt var palīdzēt internets?
Vēstnieks Alberts Sarkanis piedāvāja pat interneta diskusijas. Lietuvas – Latvijas informatīvie tilti ar interneta palīdzību varētu kļūt regulāri, pastāvīgi. Bet tagad lietuvieši informāciju par Latviju saņem no tendenciozajiem krievu kanāliem, kuriem trūkst gan objektivitātes, gan labvēlības.
Es nenosodu Krieviju. Krievija rīkojas krieviski. Tai rūp savas intereses, un tā piekopj sev izdevīgu politiku. Tā nevar veidot politiku, kas būtu izdevīga baltu tautām. Krievija cenšas mūs un latviešus sanaidot. Tā naido mūs ar it kā pārliecinošiem pretlatviskiem, antihumāniem piemēriem. Krievijas televīzijas rāda latviešu leģionāru gājienu Rīgā 16.martā un pasniedz šo gājienu kā vācu SS propagandu. Un arī Latvijas krievvalodīgie cenšas traucēt šādus gājienus. Pērn minētais gājiens noritēja ļoti saspīlētā gaisotnē. Šo saspīlētību radīja pretlatviskais fons: gājiena pretinieki izveidoja lielu pūli, bija agresīvi, saniknoti, ar lielisku tehnisko aprīkojumu. Viņi izmantoja skaļruņus, skaļi atskaņodami savu mūziku un nekaunīgi traucēja gājiena dalībniekus.
Cenšos atcerēties, kad pēdējo reizi esmu redzējis kaut vai vienu latviešu mākslas filmu. Neatceros...
Savulaik čehi un gruzīni dāvināja mums savus seriālus. Mūsu TV rādīja šīs filmas oriģinālvalodā ar lietuviešu subtitriem. Kas gan mums traucē līdzīgu apmaiņu veikt ar latviešiem? Tas ir sāpīgi, ļauni un skumji... Ja arī desmit gadu laikā esam parādījuši vienu latviešu filmu, piemēram, “Rīgas sargi”, kurā stāstīts, kā 1919.g. latvieši aizstāvēja savu galvaspilsētu pret bermontiešiem, tad izdarījām to ne visai veiksmīgi. Tā vietā, lai rādītu filmu oriģinālvalodā un tādējādi dotu iespēju lietuviešiem dzirdēt, cik skaista, melodiska un mums tuva ir latviešu valoda, mēs to nomācam ar burtisko tulkojumu. Būtu pieticis ar lietuviešu subtitriem, bet mēs pārcentāmies... Krieviski ieskaņotās filmas mēs rādām ar subtitriem, bet latviešu valodu pārklājam ar lietuvisko ieskaņojumu.
No lietuviesu valodas tulkojusi Linda Lemhena
(turpinājums sekos)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru