Namejs. Pārdomas un fakti

Agris Dzenis. vēsturnieks

Zemgaļu ķēniņš Nameisis
(Ludolfa Liberta glezna Rīgas pilī, 1936)

Sekojot līdzi filmas "Nameja gredzens" izraisītajām batālijām medijos, ir nācies sastapt filmas veidotāju atrunas, ka vēsturiskais materiāls bijis pārāk trūcīgs, tāpēc izlemts par leģendas ekranizēšanu. Pēc filmas var noprast, ka šī leģenda ir apruveni šāda: reiz senos laikos dzīvoja zemgaļu karalis Namejs, tikpat kruts kā vikingi, baigi močīja padlas krustnešus, un katram letiņam, kurš grib būt tikpat kruts, jāvalkā tāds pats gredzens kā Namejam. Te būtu vietā atgādināt, ka zemgaļu vecākais Nameisis bija Latvijas sentautu līderis ar visdramatiskāko dzīves gājumu. Vēstures avotu ziņas nedokumentē viņa darbību visos sīkumos, tomēr to ir pietiekami daudz, lai to ietvaros autora izdoma izveidotu vēsturisku literāru darbu vai kino. Šie vēstures avoti - Atskaņu hronika un pāvesta sūtņa Franciska no Moliano izmeklēšanas protokoli ir publicēti, un tos kopā ar komentāriem ir iespējams izlasīt vienas dienas laikā. Avotu ziņas par Nameisi savulaik jau esmu apkopojis un publicējis, taču negribu atstāt bez aizstāvības vēsturisku personu, kuru filma ir padarījusi par Holivudas jampampinu, tādēļ ievietošu tās šeit. Ja kādam rodas šaubas par manu precizitāti vai interpretāciju, droši varat lasīt minēto vēstures avotu publikācijas.

Nameiša uznāciens pie Tērvetes

No visām Latvijas sentautām krustnešiem visilgāk pretojās zemgaļi, tomēr šī pretošanās mijās ar ilgākiem miera periodiem. Tāds bija ietājies pēc zemgaļu vadoņa Viestarta veiksmīgās pretošanās, bet 1251. gadā, kad krustneši bija nodibinājuši draudzīgas attiecības ar Lietuvas valdnieku Mindaugu, Zemgalē negaidīti iebruka liels karaspēks Livonijas bruņinieku ordeņa mestra vadībā. Zeme tika izpostīta, un zemgaļi bija spiesti slēgt mieru. 1254. gada aprīlī virskundzība Zemgalē tika sadalītas starp ordeni un Rīgas arhibīskapiju.

 

Miers izbeidzās 1259. gadā, kad pēc ordeņa sakāves Lietuvā zemgaļi no savas zemes izraidīja ordeņa ieceltos tiesnešus jeb soģus. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem karagājieniem ordenis ap 1266. gadu uzcēla Jelgavas pili, kuras garnizons nemitīgi postīja zemgaļu sētas un laukus. 

Regulāras postīšanas taktika izrādījās iedarbīga - 1271. gadā ordeņa rokās bez lielas pretošanās krita Tērvetes pils, kurā ordenis novietoja savu garnizonu. Nākamajā gadā bez cīņas padevās Mežotnes pils. 1272. gadā zemgaļu zemes vecākie ar mestru un arhibīskapu noslēdza miera līgumu, apņemoties pieņemt kristīgo ticību, atzīt virskundzību, piedalīties karagājienos un maksāt kunga tiesu, paturot savas tiesības un pārvaldi.

Minētajā gadā miera līgums bija labākais risinājums, jo zemgaļiem nebija sabiedroto. 1279. gada martā ordeņa karaspēks, kura sastāvā bija arī zemgaļu karotāji, ielauzās lietuviešu valdnieka Traideņa zemē un aplenca Kernoves pili, bet atceļā uz Rīgu to pie Aizkaukles pilnīgi iznīcināja lietuvieši. Kaujā rita ordeņa mestrs un 71 ordeņbrālis. Zīmīgi, ka zemgaļi no piedalīšanās kaujā atteicās, kas liecina par jau iepriekš izplānotu darbību kopā ar lietuviešiem.

Pavasarī zemgaļi nolēma atgūt Tērvetes pili. 13.gs. deviņdesmitajos gados viduslejasvācu valodā sadzejotajā Atskaņu hronikā, aprakstot šo uzbrukumu, pirmoreiz minēts tā vadītājs – Nameisis (Nameise), kurš dēvēts par zemgaļu karavadoni (houbetman) vai karali (kunic). Par karavadoņiem baltu zemēs 13.gs. saukti uz karadarbības laiku ievēlētie vadoņi, un no hronikas ziņām izriet, ka Nameisim bija tiesības iesaukt zemgaļu vīrus karā. 

Mūsdienās vairāk tiek lietota vārda forma “Namejs”, kaut gan vēsturiski atbilstošāka būtu “Nameisis” vai “Nameiķis”, jo baltu personvārdiem 13. - 14. gadsimtā bieži sastopamas izskaņas -aiķis un -eiķis, bet ne -ejs. Līdzīga ir arī forma “Nameiksis”, jo šāds vārds - Nameyxe minēts 14.gs. vidus Kuldīgas komturejas lauksargu nodokļa maksātāju sarakstā Aizputes pilsnovada Dzeldes ciemā. Valodnieki K. Būga un H. Kiparskis vārda nozīmi skaidro šādi – “pie nama piederošs”, “savējais”. 

Atskaņu hronikā tika uzsvērts, ka nav izsakāms, cik daudz goda un cienības Nameisis saņēmis no ordeņbrāļiem. Visticamāk, ar to domātas dāvanas un lēņi, ar kuriem viņš, tāpat kā citi kristījušies baltu vadoņi, apveltīts pēc miera noslēgšanas. Tālākie notikumi un citi vēstures avoti atklāj, kas bija Nameiša atkrišanas iemesls.

Tērvetes priekšpili zemgaļi ieņēma uzreiz. Tajā tika nogalināti visi kristīgie, izņemot kādu strēlnieku Bertoldu, kurš zemgaļiem izdalīja priekšpilī esošos arbaletus un apmācīja ar tiem rīkoties. Tā nav bijusi piespiedu rīcība, jo arbaletus nemēdza glabāt priekšpilī, bet gan arsenālā pilī. Tātad nodevība gatavota ilgi, un tāda nemēdz būt vērsta pret taisnīgu un an ilgstoši gatavota nodevība pret taisnīgu un cienītu komandieri. Ordeņbrāļi patvērās pilī, kuru garnizona komandieris – komturs vai fogts lika aizdedzināt, tādējādi saviem karavīriem atstājot tikai divas iespējas – sadegt vai izlauzties. Arī tas liecina par komandiera nežēlību. Nameiša vadītie zemgaļi, Atskaņu hronikas vārdiem runājot, izlauzušos “sakāva lupatās”. Pāris stundas vēlāk zemgaļi noturēja tiesu, liekot kādam sagūstītajam ordeņbrālim iet apļa vidū, un sakapāja to gabalos. Dažus gūstekņus Nameisis aizsūtīja lietuviešu valdniekam Traidenim. Tas liecina, ka viņš bija Traideņa pakļautais, jo tanī laikā ķīlniekus mēdza nosūtīt valdniekam, turklāt, ņemot vērā, ka par ordeņbrāļu atbrīvošanu Traidenis varēja pieprasīt izpirkuma maksu, gūstekņi uzskatāmi arī par vērtīgu dāvanu.

Atmaksa par pazemojumu

Gabalos sacirstais ordeņbrālis saņēma sodu, kas pēc vietējo iedzīvotāju paražu tiesībām bija paredzēta par slepkavību. Ņemot vērā, ka soda izpildītāji bija vairāki, atmaksu acīmredzot veica nogalinātā radinieki. Kādas bija Tērvetē novietoto ordeņbrāļu vai viņu priekšnieka ļaundarības, par kurām tika saņemts atklāts un taisnīgs sods? 

Atbildi uz to, kā arī zemgaļu atkrišanas apstākļu sīkāku skaidrojumu sniedz pāvesta sūtņa Franciska no Moliano 1312. gadā Rīgā veiktās Rīgas arhibīskapijas sūdzību pret Livonijas ordeni izmeklēšanas protokoli. 

Dominikāņu ordeņa mūks Veseris (Wesserus) no Turaidas liecināja: viņš dzirdējis stāstām, ka Zemgalē bijis kāds karalis vārdā Nameiksis (Nameyxe), kurš bijis kristietis tāpat kā citi no Zemgales. Viņš dzirdējis stāstām, ka kāds Vācu ordeņa brālis iecirtis pliķi šim karalim, kādēļ viņš kopā ar citiem atkrituši no kristīgās ticības. Veseris pats bijis vietējā dižciltīgā atvase, kura tēvam piederējuši 40 arkli zemes. 

Par ordeņbrāļu veiktu zemgaļu valdnieka personisku apvainojumu liecināja arī Rīgas domkungs Konrāds Rubro: kāds komturs vai vācbrālis iesitis pa žokli no sava novada ievēlētam dižciltīgam Zemgales vīram. Šī iemesla dēļ vēlāk tika izpostīta visa Zemgales zeme. Cits premonstriešu ordeņa mūks, Rīgas domkungs Matiass, apgalvoja, ka kāds vācbrālis esot iesitis pa zobiem kādam karalim jeb kungam no Zemgales. Tā viņš tika dzirdējis runājam dažus Rīgas domkungus, kuri tanī laikā bija uzturējušies Zemgalē. Viņš pats redzējis zemgaļu vēstniekus Rīgā.

Par zemgaļu sūdzēšanos pirms sacelšanās Kerknas klostera prāvests Igaunijā Heinrihs liecināja: Livonijas apgabalos esot atklātas valodas, ka ordeņbrāļi esot nekrietni apgājušies (male tractaverunt) ar Zemgales karali, un daži no Zemgales nosūtījuši sūtņus pie Rīgas arhibīskapa, apsūdzēdami brāļus Zemgales cilvēku apspiešanā un nogalināšanā. Sūtņi teikuši: ja ordeņbrāļi to neizbeigs, zemgaļiem vajadzēs atteikties no ticības. Liecinieks pats to arhibīskapa klātbūtnē dzirdējis, un tas noticis pirms 33 gadiem, tātad ap 1279. gadu. Viņa tēvs pirms 30 gadiem, tātad ap 1282. gadu, bijis nosūtīts pie lietuviešu karaļa Traideņa, kurš sūtņiem teicis, ka negribējis pieņemt ticību, jo baidījies no zemgaļu biedinošā piemēra, lai ordeņbrāļi nerīkotos ar viņiem tāpat, kā tie rīkojušies Zemgalē. 

Sāmsalas kapelāns Heinrihs Langemans dzirdējis vispārējas valodas, ka ordeņbrāļi izpostījuši zemgaļu bīskapiju, tāpēc zemgaļu tautas vēstnieki esot sūtīti uz Romas kūriju. Viņš pats runājis ar šiem zemgaļu sūtņiem, un kopā ar tiem devies uz Romu. Uz Lietuvu aizgājušie zemgaļi arhibīskapam solījušies atgriezties baznīcas klēpī, ja arhibīskaps viņus aizsargātu no ordeņbrāļu pārdarījumiem. Tā kā arhibīskaps teicis, ka viņš nevar to panākt, sūtņi ap 1300. gadu devušies uz Romu, kur tikušies ar pāvestu Bonifāciju.

Zemgales bīskapiju gan neizpostīja ordenis, bet 1251. gadā to pievienoja Rīgas arhibīskapijai pēc šķīrējtiesas lēmuma. Liecībās sastopamas arī citas apstrīdamas ziņas, tostarp daudzu Zemgales dižciltīgo nodevīga nogalināšana. Tā Jakobs no Vestfālenes, Kerknas cisterciešu klostera mūks, stāstīja: no kāda franciskāņu ordeņa brāļa viņš uzzinājis, ka ordeņbrāļi uzaicinājuši zināmus dižciltīgos no Zemgales uz viesībām, bet pēc tam dzīru laikā viņus nogalinājuši. Dominikāņu ordeņa priors Tērbatā Daniels liecināja, ka zemgaļi atkrituši no ticības pēc tam, kad brāļi ielūguši uz viesībām Zemgales zemes ievērojamus dižciltīgos, un tos viesībās nogalinājuši. Liecinieks piebildis, ka tā vispārīgi runājot. Visticamāk, tās arī bijušas baumas, jo informētākie liecinieki – vietējās izcelsmes mūks Veseris un Rīgas domkungi šo ļaundarību nepieminēja, toties ticama ir ordeņbrāļu varmācība un nelikumības, par kurām zemgaļi sūdzējušies arhibīskapam, bet pēc tam taisnību panākuši pašu spēkiem un Nameiša vadībā. 

Īstenībai vistuvākā bija dominikāņu ordeņa mūka Bertolda liecība: kāds ordeņbrāļu soģis Zemgalē bijis tik riebīgs un naidīgs, ka zemgaļi atkrituši no ticības un sākuši uzbrukt kristiešiem. Domājams, tieši šo nelietīgo soģi zemgaļi pie Tērvetes pils tiesāja pēc savām paražām, un viņš saņēma atmaksu arī par Nameiša apvainošanu ar pļauku vai dūres sitienu pa seju. 

Vācu ordeņa pārstāvis atbildes rakstā apsūdzības un ordeņa vainu noliedza, apgalvojot, ka Zemgales bīskapijas iedzīvotāji atkrituši no ticības pēc pašu gribas, nogalinājuši visus ordeņa brāļus, ko tie atraduši, un nodevīgi sagrābuši Tērvetes pili ar visiem īpašumiem un pārtikas krājumiem. Tādēl ordenis kopā ar arhibīskapa vasaļiem un Rīgas namniekiem tos vēlāk padzinis no viņu zemes. Arī Atskaņu hronika neatzīst ordeņa vainu, tomēr netieši norādījumi uz ordeņa komandiera nelietību tajā tomēr ir atrodami.

Cīņas Traideņa virskundzībā

Nameiša virskungs Traidenis bija Lietuvas dižkunigaitis no aptuveni 1270. gada līdz savai nāvei no sazvērnieku rokas 1282. gadā. Viņš bija pirmais no Lietuvas valdniekiem, kurš mērķtiecīgi paplašināja savas valsts teritoriju iekarojumu rezultātā, un atbalstīja citus baltus cīņā pret krustnešiem. 1273. gadā jātvingu vadonim Skomandam viņš palīdzēja karagājienā pret krustnešiem uz Kulmu, un ļāva apmesties Slonimas apkārtnē prūšiem, kuri nespēja samierināties ar padošanos ordenim. 1277. gadā Traidenis aplenca ordeņa Dinaburgas pili pie nozīmīgā Daugavas brasla, taču nespēja to ieņemt.

Traidenis ilgstoši karoja ar pareizticīgajiem Galīcijas kņaziem, ieņemot plašas teritorijas. Veidojot draudzīgas attiecības ar poļiem, 1279. gadā katoļticīgais Mazūrijas kņazs apprecēja Traideņa meitu, bet tanī pašā gadā Traidenis apprecēja viņa māsu. Lai to varētu izdarīt, Traidenim vismaz formāli bija jāpieņem katoļticība. 

Nameiša laikā saņemto zemgaļu valdnieka titulu tālāk nesa dižkunigaitis Ģedimins (1316 – 1341), kurš dokumentos tika dēvēts arī par Zemgales hercogu un karavadoni (princeps et dux). Viņa laikā Lietuvā tika uzceltas divas katoļu baznīcas, kurās par priesteriem ordinēti gan poļu un krievu, gan zemgaļu valodas pratēji.

Tērvetes atbrīvošana ordenī izraisīja apjukumu, jo jaunieceltais mestrs Livonijā vēl nebija ieradies. Zemgaļu Dobeles pilij divreiz uzbruka Kuldīgas fogta Johana no Ohtenhūzenas vadītais karapulks, kurā atradās arī jaunkristītie kurši, taču nocietināties pilī vai doties tālāk Zemgalē neuzdrošinājās. Pēc viena no šiem uzbrukumiem viņiem atpakaļceļā uzbruka Nameiša vadīta nodaļa, taču tika atsista. 

Atbildēdams uz šiem uzbrukumiem, Nameisis 1279. gada beigās iebruka Livonijā un sasniedza Rīgas apkārtni. Ordeņa maršals Gerhards no Kacenelenbogenas jau savlaikus bija uzzinājis par zemgaļu karagājienu un sapulcinājis lielu skaitu jaunkristīto. Starp tiem bija arī kāds ordeņbrālis no Cēsīm ar simt vīriem zem “sarkana, ar baltu cauri griezta pēc vendu paražām” karoga, kas 20. gadsimtā tika pieņemts par Latvijas valsts karoga prototipu.

Redzēdams, ka ordeņa spēki krietni pārsniedz zemgaļu spēkus, Nameisis gar Lielupi atkāpās uz Zemgali. Maršals ar visu lielo karaspēku steigšus dzinās zemgaļiem pakaļ tādā steigā, ka no ātrā jājiena nobeidzās daudzi zirgi. Uz Lielupes ledus livoniešu avangards - pats maršals un daudzi ievērojami bruņinieki panāca zemgaļu nodaļu, kuru zirgi bija ielūzuši ledū. Bēgļus vajāt metās tikai nedaudzi, jo pārējie centās gūt kara laupījumu - izvilkt krastā zemgaļu pamestos zirgus. Vajātājiem pēkšņi uzbruka neliela jātnieku nodaļa Nameiša vadībā, kurš pats tuvcīņā nogalināja slavenu Vestfāles bruņineku. Maršals krita gūstā, un viņu, tāpat kā Tērvetē sagūstītos, Nameisis nosūtīja Traidenim. Lietuvā šis bruņinieks tika piespiests cīnīties divkaujā - vai nu ar kādu atriebēju, vai ar kādu citu sagūstītu bruņinieku lietuviešiem par izklaidi, un krita. 

1281. gada augustā jaunais mestrs karagājienam pret Zemgali sapulcināja visus spēkus, kādi vien bija Livonijas rīcībā, un pie Tērvetes ieradās 14 000 karavīru. Atskaņu hronikas autors visticamāk to skaitu ir pārspīlējis, tomēr karaspēks pēc tālaika mērogiem bija gana milzīgs. Aplencēji uzbūvēja lielu bīdāmo torni, un saveda pie pils sienām vairākus simtus vezumu malkas, kuru aizdedzināja. Pils aizstāvji apdzēsa uguni un atsita uzbrukumus, taču pārspēks bija pārāk liels. Visbeidzot Nameisis uzsāka sarunas ar mestru, piedāvājot maksāt nodokļus un dzīvot mierā kā agrāk. Sākotnēji mestrs šādiem solījumiem nepiekrita, aizrādot, ka zemgaļi jau daudzas reizes ir piekrāpuši kristītos. Taču zemgaļu pusē nostājās kāds ietekmīgs ārzemju bruņinieks, kurš pārmeta mestram, ka viņš nepriecājas par pagānu vēlēšanos kristīties. Beidzot mestrs piekrita noslēgt mieru, un Nameisis apsolīja maksāt kunga tiesu. 

Šī situācija bija identiska 1272. gada stāvoklim, un Nameisim pastāvēja iespēja atsākt dzīvot ordeņa virskundzībā. Taču Atskaņu hronikā teikts, ka viņš kopā ar Traideni neilgi pēc padošanās uzbrucis Kristburgas pilij Prūsijā, un Zemgalē vairs nepārnācis. Šādu rīcību nevar izskaidrot ar zemgaļu interesēm vai brīvības centieniem. Vairāku autoru minētais izskaidrojums: Nameisis centies satriekt Vācu ordeni tā sirdī – Prūsijā, ir nepamatots, jo Prūsijā ordenis bija sevišķi nostiprinājies, un tam pretoties centās vienīgi jātvingu vadonis Skomands, kuram Traidenis acīmredzot centās palīdzēt, taču ordeņa satriekšana Prūsijā bija absolūti neiespējama. Visticamāk, Nameisis uz Prūsiju devies pēc Traideņa rīkojuma. 

Zemgaļi, cerot uz lietuviešu atbalstu, centās nepadoties arī pēc Nameiša nāves. Pēc Svētkalna ordeņa pils uzbūvēšanas blakus Tērvetei zemgaļi pēc neveiksmīgiem uzbrukumiem tai nodedzināja savu lielāko pili un atkāpās uz Zemgales dienvidiem. 1287. gadā zemgaļi sakāva ordeņa karaspēku Garozas silā, taču lietuviešu palīdzību nesaņēma. 1289. un 1290. gadā uz Lietuvu devās tie zemgaļi no Dobeles un Raktes pilīm, kuri negribēja atzīt ordeņa virskundzību. Rīgas arhibīskapa sūdzībā pāvestam par ordeni minēts, ka uz Lietuvu izceļojuši 100 000 zemgaļi. Šis skaitlis ir stipri pārspīlēts, tomēr zemgaļi veidoja samērā lielu Lietuvas valsts iedzīvotāju etnisko grupu.

Rīgas arhibīskapa Johana III un domkapitula 1300. gada sūdzībā pāvestam teikts, ka zemgaļi atkrituši no ticības ordeņbrāļu un mestra pārmērību, kā arī cietsirdīga un smaga naida dēļ, un to patstāvīgi apliecinot gan Lietuvas karalis un visa viņa tauta, gan paši zemgaļi, un par to tiekot runāts arī publiski. Tāpat esot vispārzināms, ka zemgaļu tauta un atsevišķi tās kungi ir gatavi atgriezties pie kristīgās ticības un pie tās turēties, ja viņi likumīgi tiktu pasargāti no ordeņa mežonībām un vardarbībām. Tā paziņošanai pāvesta kūrijai, kā arī pāvesta palīdzības izlūgšanai Romā uzturoties divi zemgaļu sūtņi. Kā redzams, izceļojušie zemgaļi nebija apmierināti ar savu stāvokli Lietuvā, un centās panākt savas tēvzemes atgūšanu, taču viņiem palīdzēt nespēja arī kristīgās Eiropas galva."