Ko es stāstīju Drustos...

Foto: Made

Gunta Saule

Mazliet par to, ko es stāstīju Drustu Mistērijās – jo – varbūt kāds, kas to būtu gribējis dzirdēt, netika, varbūt ir piemirsis, varbūt... vēl kāds iemesls. Un patiesībā, arī man pašai ir saistoši to vēstījumu pierakstīt.

Lai arī man pieteiktā tēma bija saistībā ar meditāciju vai apceri un mūsu Tradīciju, sanāca par pieredzi un par atziņām un patlabanējiem secinājumiem. Mazliet raibi, kā vasaras puķu pļavai cauri ejot...

Tā mirklī likās – brīnumainā laikā satikties, kad debesīs Pilnmēness un kaut kur otrā pasaules malā aptumsums. Kad virs zemes saule un mākoņi staigā, kad pāri Vidzemes pakalniem klaiņo Vēja māte un savus dēlus dzīvot māca, kad virmo ūdeņi silti un valgi, kad smaržo un putekšņo, un acīs atspulgo pieneņu dzeltenums... Un brīnumainas, pārsteidzošas, skaistas, negaidītas un vēlētas tikšanās, satikšanās notiek... Un mirkļi kā vēlmju brīvības apliecinājums.

Mans vēstījums par vasaru un skaisto – par ieskaņošanos dabā un saskaņošanos ar dabu. 

Reizumis meklēt ceļu pašai uz savu stāstu nav viegli.

Sanāca stāstīt mazliet par Daugavu, mazliet par Sauli un Vasaras saulgriežiem. Mazliet par Pasaules koku un mūsu tautas tēlaino dabu, iztēli, Dainu, teiku, pasaku un sakāmvārdu, jā un arī mīklu un vienkārši teicienu daudzslāņainību un daudzkārtainību. Par to, kā viena pasaule ieslēpta otrā. Un par zināšanām. Un par to, kā tām tikt tuvu un klāt. Kā tās piedzīvot.

Sākumā bija attiecību Daina no mazliet „trakās” līgotnes – 

Jānīts manu vainadziņu

Koka galā vicināja;

Es Jānīša kumeliņu

Ērkšķu krūmā dancināju... 

Un pārdomas par to, cik tēlaini un radoši mūsu tāltālie senči pratuši izstāstīt divu cilvēku tuvību, pāra, kopesības stāstiņu.

Un par to, cik daudz laika, darba, pārdomu un apceru mirkļu mums, mūsdienu domāšanas ļaudīm, Dainas lasot, zintējot un dziedot jāieliek, lai sapratu to daudzslāņaino un daudzveidīgo vēstījumu. 

Mēs zinām gan to, ka Dainās koks ir koks un ne tikai koks, rožu krūms ir rožu krūms un arī kas vēl, un saule ir saule, bet ne tikai saule un arī Daugava ir kas vairāk kā tikai konkrēta upe. Senais Daugavas kā konkrētas upes vārds ir varbūt senskandināvu, varbūt citu caurceļotāju dots un saistīts ar Dūnas (Duenas) vārdu un ir tās pašas cilmes vārds kā Dvina un Donava, kas Latvijā saglabājies Dunavas, Dunalkas un varbūt daļēji arī Dvietes vārdā. Bet daugavas vārds Dainās visdrīzāk ir saistīts ar citām kategorijām un citiem jēdzieniem – tas ir gan dzīvības sulas, asins vārds, gan robeža starp dažādām pasaulēm – šo un viņu, redzamo un neredzamo pasauli. Daugavas vārds tālab sastopams dziedniecības vārdos un zintīs, buramvārdos – Asins vārdos. Plašāk Daugava ir tautas un zemes dzīvības straume, esības dzīvības plūsma. Mēs arī paši Daugavu izjūtam gan kā robežupi – starp Kurzemi, Sēliju un Zemgali vienā krastā un Vidzemi un Latgali otrā krastā, gan kā mūsu tautas dzīvības straumi, neaizskaŗamu un svētu. Tieši šī simboliskā un dziļā svētuma dēļ, mēs arī pašu reālo Daugavu uztveŗam pilnīgi citādi, daudz dziļāk un smalkāk kā jebkuŗu citu upi. Un katru zaimojošu pieskārienu Daugavai jūtam daudz skaudrāk un sāpīgāk. Mums pat nav vienmēr apzināti jāzin tā simboliskā nozīme, - jo asins atmiņā to „zinām”.

Dziesmā „Māte savas meitas skaita..” Dainu pastarīte, caur Daugavu peldējusī, Daugavas nepanestā, bet iznestā malā, liepas izaugšana tai vietā un kokles darināšana no tās tiklab varbūt ir stāsts par to, kā meitene tiek sieva: meitene „mirst”, piedzimst sieva, vai varbūt no mazas meitenes top meita, kuŗa gatava kļūt par sievu. Smalkākā pasaulē tas iespējams ir „stāsts” par to, kā garīgā skolniece (pastarīte) tiek iesvētīta citā garīgā pakāpē. Un arī atgādinājums mums ikkatram tā dzīvot, lai mūsu dvēselītes spēj kā kokles skanēt.

Caur Daugavas domām nonācām pie dzimtu un cilts domām. Pie pārdomām par to, ka mūsdienās, no vienas puses it kā dzimtu spēks ir vājinājies un ģimenes nozīme arī, - jo mums taču priekšā visa plašā pasaule. Un tai pat laikā arvien vairāk tiek to ļaužu, kuŗi – atkal, apzināti vai neapzināti, - vēlas savas dzimtu saites stiprināt. Arī caur to, ka vēlas savus jaundzimušos bērnus krustīt – uzņemt dzimtā un tādēji viņus piesaistīt dzimtas egregoram (latviski – kopdomai, vai domformai), – pēc senajām tradīcijām, nevis viņus piesaistīt kādam kristīgās baznīcas egregoram, kas būtībā dzimtas kopdomu nestiprina. Arvien vairāk tiek to ļaužu, kuŗi vēlas tieši senā tradīcijā bērniem dot vārdus, tātad, - ir liela cerība, ka dzimtu spēks atjaunosies, stiprināsies un vairosies atkal.

Kopumā par Dainās noslēptajām zīmēm domājot – mēs nevaram īsti zināt, vai tās tur speciāli noslēptas jeb ir vienkāršāk un mūsu senie ir vairāk kā mēs šodien iedomājamies runājuši zīmēs un līdzībās. Un, patiesībā, arī mēs to protam vēl arvien. Tāpat kā katrs, kuŗš lasījis Imantu Ziedoni, bez īpašiem paskaidrojumiem, zin, ko nozīmē „Garainis, kuŗš veicina vārīšanos”, tāpat, kā tas, kuŗš lasījis Raini, zin Stikla kalna stāstu, kas, pie tam ir klasisks stāsts, ar klasiskiem, nemainīgiem simboliem, trim zirgiem, kaltiem, - ar nekaltu kumeliņu nevar kalnā tikt nekā. Ja esam tik tēlaini domājoša, redzoša un jūtoša tauta, tad zinām arī to, ko nozīmē Saules kāzas un raibās telītes, ko nozīmē akmeņa kumeliņi un ko melni vērši. Varbūt zinām, varbūt nojaušam, un ir tik daži soļi un daži uzvedinoši teikumi, kas mūsu seno atmiņu atmodina. 

Zinam, kas ir malējiņa- gan sieviete, kuŗa gādā par to, lai viņas saime būtu paēdusi, lai tai būtu, no kā gatavot dienišķo maizi, vai putru. Bet malējiņa ir arī jauna meitene, meitene, līgaviņa, kuŗa „tiks zagta”. Ja vienā mirklī malējiņa ir maltuvē, tad jau nākamajā – lasām: 

„vaļā logi, vaļā durvis, 

nedzird rūcam dzirnaviņas”.

Vēl smalkākā, sakrālā līmenī Malēja varbūt ir Laima, laika ritējuma pārvaldītāja. Vai pati Saule.

Zinām Dainās un teksmās aprakstītos Pasaules kokus dažādos, kuŗi gan kā rožu krūmi, gan kā ozoli, liepas, bērzi, madaras un sudraba smilgas ir aprakstīti un ierakstīti. Gan pasaule ir daudzveidīga, gan tās dažādās būtnes, gan mēs ļaudis, kas še mājojam, esam tik dažādi... Tālab arī Pasaules koks ir gan Viens vienīgs, gan daudzi. Gan visos tajos ierakstīts viens, un visu kopums veido vienu. Katrs no tiem atspoguļo gan individuālo, gan to lielo un Vienu pasaules koku, gan viņu visu savienību.

Mēs zinām jau par Dainu spēku, un melodiju spēku, mēs zinām par to tekstu saturu un nozīmi... Mēs tik tiešām varam sarunāties zīmēs un saprast viens otru. Un domāt par smilgām, kuŗas gan Kunga sētas, aug svētkalnā un upes un ezeru līčos, no kuŗām vieliskā pasaulē puzuru brīnums - atkal viens pasaules modelis - top. Un kā gan mēs to zinādami, varam domāt, ka tās smilgas, ko Dievs kungam liek sēt, būtu par tukšo un lieku, par it kā kunga nelietderīgo darbu. Tās taču arī svarīgās, jo varbūt tās kunga sētās smilgas būs tās pašas, kuŗām „zelta rasa galiņā,” un kuŗas tai ezerā vai jūŗā aug, kur Saulīte nakti guļ.... Kā gan mēs varam zināt? Un tālab ... ir viegli atskārst, ka smilgas tikpat svarīgas kā rudzu un miežu lauki. Ir vieliskā pasaule tikpat nozīmīga kā smalkā – izdomājamā, sajūtamā, nojaušamā.

Un tā nu mēs zintēdami, dziedādami, pasaulē skatīdamies, klausīdamies, iejuzdamies dzīvojam - ik mirkli kādu jaunu pasaules šķautni, kādu citādu krāsu, skaņu un mirkli ieraudzīdami un saprazdami.