Par krāsām baltu senajā apģērbā un mitoloģijā

Tuvojas Dziesmu svētku vasara. Daudzi un daudzas steidz darināt jaunus un košus tērpus, steidz apgūt prasmes, kas senatnē ļaudīm kopš mazotnes nākušas līdzi un paaudžu paaudzēs mācītas, prasmes, kuŗas savulaik bijušas dabiskas un ikdiena nepieciešamas, mūsdienās kļuvušas teju par greznību. Prast izdarināt sev apģērbu - to mūsdienas atļaujas vien retās, gribas teikt, izredzētās. Un gatavot apģērbu tādu, kādu varbūt staigājuši ļaudis pirms 7, 10 vai par 15 gadu simtiem, tiekties iejusites viņu sajūtās... Jā, tās tādas īpašas maņas, kuŗas ļaudis sev tiecas mācīt. Arī mūsu otrdienas viešņa.

Krāsām, rakstiem, katrai apģērba detaļai ir sava svarīga nozīme. Ne tika funkcionāla nozīme, bet arī sakrāla nozīme. Vai mītoloģiska no\īme. Katrs tērps ir ne tikai tālab, lai apģērbtos saltās vai karstās dienās, bet arī tālab, lai nestu kādu vēstījumu - par sevi, par valkātāju, par to pasaules telpu, kuŗā tērps nēsāts, par dzimtu, no kuŗas tā nēsātāji nāk un kādai sociālai kārtai pieder.

ZALŠA Dzīvesziņas skolā esam daudz runājuši par rakstiem, par dzīvesvietām, par nodarbošanos,... tagad pienācis laiks parunāt par vienu it kā sīku niansi - pa apģērba krāsu. Par to mūsu dzīvesziņas skolā nāks runāt IEVA PĪGOZNE