trešdiena, 2013. gada 3. aprīlis

Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā

Trešdien, 10.aprīlī plkst. 18.00 tiekamies sarunās ar Dzintaru Vilni Kornu un latviskā meditācijā Rīgā, Dzirnavu ielā 135 (ieeja no Satekles ielas) - uzziņas un pieteikšanās - 28846708

 (3.turpinājums)

Zelta ābele un sudraba avots (turpinājums).

Iepriekšējā turpinājumā mēs atstājām sērdienīti tajā brīdī, kad, vērpjot ar vārpstiņu pie Zelta ābeles un sudraba avota, vārpstiņa iekrīt avotā, un meitene dodas tai pakaļ. Šoreiz mazliet vairāk parunāsim par avotiņa tēmu, pamatojoties uz tautasdziesmu materiālu.

Piemēram, sekojoša daina, kurai atkal ir ļoti daudz variantu un variāciju:

Rāmi, rāmi Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu,
Ne arāja gājumiņa.
Dieviņš stāvēj' aiz vārtiem'i

Nosvīdušu kumeliņu.
Tec, māsiņ, atver vārtus,
Laid Dieviņu sētiņâ.
Dieviņš nāca istabâ
Lielu platu mēteliti.
Nāc, Dieviņ, saņemies,
Šauras manas duraviņas.

Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Vaicà nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,
Kas sēd galda galiņâ,
Kas sēd galda galiņâ
Baltâ linu krekliņâ.

vai variantā...

Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Sēdās galda galiņā.

Visapkārt vaska sveces,
Vidū klāts (balts) liepas galds.
Dieviņš sveces dedzināja,
Laimīt galdu apklājuse.

Mēs runājām par avotiņu galvas virsū un par to, ka vairākās senajās gara meklējumu tradīcijās tam tiek pievērsta īpaša vērība. Šajā tautas dziesmā minēta sēdēšana “galda galiņā”, goda vietā, kur vienā gadījumā sēd saimnieks, otrā pats Dievs. Protams, šo tekstu var saprast arī vienkāršā sadzīviskā nozīmē. Un tas ir tikai dabiski – tradicionālie teksti ikvienā kultūrā itin bieži, pat lielākoties, ir saprotami vienlaicīgi vairākās paralēlās nozīmēs. Tas ne reti liekas pat neticami, cik daudz dažādos veidos senās pasaules garīgo tekstu sacerētāji ir spējuši atsevišķās stāsta ainās iešifrēt sev interesējošos saturus (skat., piemēram, David Fideler “Jesus Christ, Sun of God. Ancient Cosmology and Early Christian Symbolism”). Augstāk minētais teksts ir Dievam veltīta tā saucamā mitoloģiskā jeb precīzāk, par svēto, sakrālo pasauli runājoša tautasdziesma. Un šādā kontekstā galds viegli var pārvērsties par pasaules centrālo asi, kas vienlaicīgi ir arī cilvēka centrālā ass – mugurkauls jeb precīzāk garīgi enerģētiskās struktūras centrālais kanāls, sanskrita Sušumna ar visām savām apakšstruktūrām. Un tad sēdēšana galda galiņā nav nekas cits kā tā pati sēdēšana pie Sidraba avota. Un Dieva zīme – jumtiņš ar punktiņu virs tā – arī var būt tikai viens no norādītājiem uz šo pašu principu.



Att.1. Dieva zīme




Att.2. Dieva zīme – viens no variantiem

Arī visa pārējā tautasdziesma tad viegli pārvēršas par meditācijas garīgā ceļojuma attēlojumu. Jau pati pirmā rindiņa, kas sākas ar <<rāmi, rāmi>>, vai <<lēni, lēni>> (kur vārds “lēns” arī tiek saprasts tajā pašā “rimts”, “viegls” nozīmē), nav nekas cits kā ikvienas meditācijas pamatiestādne. Meditācija sākas ar vieglumu, rimtumu, dabiskumu – tā ir prāta darbība, kas tieši ar šo iestādni būtiski atšķiras no tik raksturīgajiem cīņas momentiem mūsu parastajā ikdienā. Tibetiešu skolotājs Sogjal Rimpoče savā Londonā nolasītājā lekcijā par meditācijas pamatiem saka, ka “uzsākot meditācijas praksi, jūs nonākat pilnīgi citā realitātes dimensijā. Parasti mēs tērējam daudz spēka, lai kaut ko sasniegtu, un tas izriet no cīņas pozīcijas, bet meditācijā viss ir tieši otrādi: pilnīgs pretstats tam, kā mēs parasti darbojamies... Meditēt, tas ir vienkārši “būšanas” jautājums, izkust līdzīgi tam kā sviesta gabals kūst saulē.” Kas gan var būt trauslāks par asnu? Un dabā asns nemaz necīnās, lai izaugtu caur akmeni. Tas notiek pats no sevis, dabiski, viegli un rimti. Un, lūk, latviešu tautasdziesma sāk dziesmu par satikšanos ar Dievu, par garīgā principa ielaišanu sevī, atgādinot mums par līdzīgas pozīcijas nepieciešamību, jo Viņš, visu caurstrāvojošais inteliģentais dzīvības spēks, darbojas saskaņā ar šo principu. Un tāpēc tas ir ceļš, kurā mēs varam būt saskaņā ar Viņu. Turklāt dainas saka, ka tā būs vislietderīgākā nostāja gan mums pašiem, gan cilvēkiem mums līdzās -

10580-0
Rāmi eimu, rāmi teku,
Rāmi laidu valodiņu;
Dievs dod manim rāmu rast
Sev maizītes arājiņu.

Bet, lai padarītu šādu pozīciju par savu ikdienu, ir vajadzīga zināma prakse, noteikta vingrināšanās – kaut arī tas ir ikviena cilvēka iekšējai būtībai dabisks prāta stāvoklis, tas nemaz tik viegli nenotiek pats no sevis. Un tāpēc ir nepieciešams tas, ko dzied daina – „tec’, māsiņa, atver vārtus, ielaid Dievu sētiņā...” Kas šeit ir tā māsiņa – tā ir mūsu pašu dvēsele, subjektīvā individuālā eksistence, viņai jāatver mūsu uztveres durvis gan rimtākai, gan plašākai realitātes uztverei. Un tad Dievs nāk sētiņā. Un daina dzied „nāc, Dieviņi, saņemiesi, šauras manas duraviņas” – un te var būt runa arī par tantrisku realitāti – turklāt tā ir problēma, ko cilvēks pats, ar savu piepūli vien, ego līmenī, nevar atrisināt harmoniskā un dabiskā veidā. Psihofizioloģiski apziņas enerģijai ir jāieiet centrālajā kanālā, jau pieminētajā sanskr. sušumnā – kas burtiski tiek saprasts kā kaut kas sākotnēji šaurs, kas tajā pašā laikā tieši nosaka apziņas paplašināšanos.




Att.3. Tradicionāls centrālā kanāla un tā pamatstruktūras attēlojums saskaņā ar klasiskajiem hindu jogas tekstiem

Bet tā kā runa ir par apziņas paplašināšanos, resp. par paša Dieva satikšanu, kas ir vienlaikus gan Kosmisks spēks, gan atrodams ikvienā elementā mums līdzas, kā to saka daina “vidū sētas, pagalmā, vībotnīšu krūmiņā”, tad “šauras manas duraviņas” var būt saprotams simboliski arī mūsu uztveres nozīmē, kas ir jāpaplašina, lai uztvertu pasauli sev apkārt šādā veidā. Jo tautasdziesmas itin labi saprot, ka kādi prāta konstrukti par Dievu šeit nepalīdzēs. Nē, runa ir par tiešu realitātes uztveri, kura redz visa dzīvā savstarpējo saistību. Tāpēc “citas meitas Dievu lūdza”, bet tai, kura patiešām Dievu redz visā, tas nav nepieciešams. Kā arī pasakā par bārenīti tāds cilvēks dabiski izturas pret visu sev līdzās ar attiecīgu attieksmi. Tāpēc arī Sogjal Rimpoče var teikt, ka meditācija ir vienīgais risinājums ētiskajai problēmai, un tāpēc Jānis Zeltamute saka, ka, ja kristieši būtu patiesi kristieši, tad viss ļaunums beigtos pats no sevis. Problēma ir tikai tā, ka cilvēki viegli samaina dzīvošanu šādā realitātē ar prāta konstruktiem, kurus dzelžaini piestiprina vārdiem. Un no tā arī ceļas viss ļaunums un dalīšanās, jo tad katram savs konstrukts viegli var kļūt par vienīgi pareizo.

Vēl cits izpratnes līmenis ir, ka tās šaurās duraviņas ir viss mūsu ķermenis – cilvēciskā apziņa dzīvo ķermenī un arī Dievapziņa tad, kad cilvēks sasniedz šādu paplašinātas, ietverošas apziņas stāvokli.

„Dievs ienāca istabā, sēdās galda galiņā” – istaba esam mēs paši – Dievam ir jāienāk mūsos. “Sēdās galda galiņā” – jau minējām, ka galda galā nozīmē saistībā ar avotiņu, Indijā avotiņu tā arī sauc „Bramas durvis” – bet, protams, to var saprast arī simboliski, tomēr senajā tradicionālajā domāšanā simboliskā domāšana vienmēr un vienlaikus atbilst arī reālai, konkrētai domāšanai citos līmeņos.

Tālāk – „visapkārti vaska sveces, vidū baltis liepu galdis” (sušumnas vidū ir citrīnī baltais, stabilizējošais kanāls, „nemirstības sniedzējs”, pie kura arī ir piesaistīti enerģētiskie centri – čakras (indieši tradicionāli fiksē 7 čakras, lai gan viņu ir vairāk, unčakras vienkārši tiek sagrupētas, lai būtu sakrālais skaitlis - septiņi, dainās ir runa par deviņām). „Dieviņš sveces dedzināja, Laimīt galdu apklājusi” – vistīrākā tantra, vai iekšējā alķīmija, vai krija joga, ja gribiet – garīgā apziņas enerģija ir tā, kas baro enerģētiskos centrus cilvēka ķermenī un uztur dzīvību. Ja kādā brīdī šī inteliģentā uzturošā enerģija tiek atņemta, tajā pašā brīdī arī izbeidzas dzīvība.

Zemāk, vēl viena daina no tā paša cikla, bet, ja iepriekš minētās vairāk attiecas uz Ziemsvētku tradīciju, tad šī ir Jāņu dziesma:

32655-1
Iesim, bērni, skatities,
Kāda Jāņa istabiņa:
Šūtin šūta, pītin pīta,
Kà rakstìt izrakstita,
Visapkārt vaska sveces,
Vidû liepa līgojàs.

Šoreiz tautasdziesma stāsta nevis par liepu galdu, bet gan par dzīvu liepu, par Kosmisko koku liepas veidolā. Un kāda tad ir Jāņa istabiņa – “šūtin, šūta, pītin, pīta”. Par ko gan te varētu būt runa – vai tikai ne par Att.4. galveno procesu līmenī redzamo cilvēka enerģētisko kanālu struktūru?

Bet tā jau ir atkāpe no tēmas, jo pasakā nav runas par sarežģītākiem rakstiem. Te mums ir tikai Zelta ābele kā centrālā ass, kuras ābols bārenītei vēlāk jāpasniedz ķēniņdēlam, un Sidraba avots.

Toties pasakā bārenīte dodas tieši avotā. Pirmais indiešu jogs, kas plašākā apjomā atnesa Indijas jogas tehnikas uz Rietumiem, bija trīsdesmit gadus Amerikā nodzīvojušais Paramahamsa Jogānanda, kas bija arī viens no pagājušā gadsimta 20-to gadu otrās puses un 30-to gadu Latvijas jogas biedrības skolotājiem. Savā joga komentārā Bībeles četriem evanģēlijiem ar nosaukumu “Kristus otrreizējā atnākšana – Kristus augšāmcelšanās Tevī” viņš raksta: “Kad cilvēks var ieiet sudraba smalkā baltumā mirdzošajā zvaigznē..., tad caur Brahmas kanālu (brahmanādī) viņš paceļas... viņpus fiziskā, astrālā un cēloniskā, no vibrācijām veidotā, universa...”



Att.4. Galvenie enerģētiskie kanāli saskaņā ar tibetiešu tantras tradīciju

Šajā pašā nodaļā P. Jogānanda plašāk apskata jogas teoriju par to, kas notiek cilvēkam mirstot, kad apziņas princips pamet ķermeni, kādi ir iespējamie ceļi, apziņas principam izejot pa dažādām centrālā kanāla smalkās struktūras sadaļām, kas parādītas arī Att.3., un kādas uztveres apziņa piedzīvo, ja tā var atstāt ķermeni pa to vai citu centrālā kanāla daļu. Tomēr cita starpā viņš norāda: “Tikai ar intelektu nav iespējams pilnībā uztvert visu astrālo un cēlonisko brīvības ceļu komplicētību... Tos var atklāt soli pa solim ar intuitīvu uztveri pateicoties krija jogas praksei (kri – darbība, ja – dvēsele, iekšējā garīgā realitāte,krija – darbība, savienota ar uz iekšējo realitāti vērstu uzmanību)... Ceļš brīvībā nav vienkārši sasniedzams ar dažiem apgalvojumiem, lūgšanām vai pat nesistemātiskiem centieniem šad un tad meditēt... Taču tiklīdz cilvēks atbrīvo savu dvēseli no fiziskā, astrālā un idejiskā ķermeņiem, viņš var savienoties ar Bezformas Absolūtu vai pieredzēt vienotību ar Universa Lielo Gaismu.”

Ne velti latviešu folklorā pasaku par garo pupu, kas ir viena no sižetiski pasakai par Zelta ābeli paralēlajām pasakām, tāpat kā garās pupas tautasdziesmas saista arī ar mūsu senču priekšstatiem par dzīvi pēc nāves. No šāda viedokļa zināmā nozīmē tos var nosaukt arī par tādiem kā simboliskā veidā un visai koncentrēti pasniegtiem latviešu analogiem slavenajiem tibetiešu “Bardo Tjodol” (Tibetas dzīvo un mirušo grāmata) veida tekstiem.

No šāda skatījuma mēs varam teikt, ka pasakas sērdienīte bezbailīgi apgūst Jogānandas pieminētos brīvības ceļus. Viņa nonāk citā pasaulē, kas šādā kontekstā nevar būt nekas cits kā iekšējā pasaule un tāpēc visi objekti šeit var būt saprotami tikai uzlūkojot tos kā tādus – kā iekšējās pasaules objektus, un dārgumi, ko var iznest no turienes, ir iekšējās pasaules dārgumi. Tie, ko nemaitā kodes un rūsa. Bet tāpēc jau nekur nepazūd arī vienkāršais un acīmredzamais ētiskais saturs.

Pietāte pret visu dzīvo un rūpes par to. Simboliskie saturi ir dziļāk, bet ētiskais saturs ir kā tāda bāze, kas ikvienam izlasāma. Tas ir tieši tāpat kā jogā ētiskie principi – Jama un Nijama – lietas, ko nevajag darīt, un lietas, kas jādara, veido jogas piramīdas pamatu, bez kā nav iedomājam jogas ēka, tāpat kā Bodhičittas princips – aktīvā labestība – veido Ziemeļu budisma ēkas pamatu un ir tā sākums un beigas, kā Jēzus Kalna sprediķa ētiskais imperatīvs veido kritietības pamatu utt.

Turpmāk vēl...

Raksta pirmpublicējums: www.e-misterija.lv

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru