svētdiena, 2013. gada 10. marts

Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā (1.turpinājums)

Latviskās meditācijas prakses - Ieklausīties, pārdomāt, apcerēt visiem kopā - aicinām TREŠDIEN 13.martā plkst. 18.00Dzirnavu ielā 135 (ieeja no Satekles ielas) - dalības maksa ziedojums par telpām (apm. 1 Ls). Iepriekš piesteikties pa tālruni 28846708). Tiksimies ar raksta autoru D.V.KORNU

Kosmiskais cilvēks.
Viena no klasiskām Līgo dziesmām mums stāsta:

        32909-0,1
Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu platu cepuriti!
Visa plata pasaulite
Apakš tavas cepurites.

Par ko tad te tiek stāstīts? Taču par to, ka visa plaša pasaulīte ir apakš Dieva dēla Jāņa cepurītes. Resp. par to, ka Jānis nav nekas cits kā Kosmiskais cilvēks, kur Jāņa cepurīte tad manifestējas kā debesis. Protams, šī ideja nav kāda specifiski latviska ideja. Kosmisko cilvēku mēs pazīstam dažādās kultūrās. Vispirms jau senajās indoāriešu kultūrās, kā, piemēram, PURUŠA, vēdiskais kosmiskais cilvēks, ko apraksta Rigvēdas Puruša Suktam (Rigvēda 10.90). Šī Riši Nārājānas sniegtā himna pēc tam ar variācijām tiek atkārtota daudzos vēdiskās tradīcijas tekstos, pirmkārt jau arī trīs pārējās Vēdās un līdz pat daudz vēlākajām Purānām kā Šrimad Bhāgavatam ( Bhagavata Purana 2.5.35 līdz 2.6.1-29)vai vienā no Mahābharatas eposa nozīmīgiem jogas tekstiem Mokšadharma Parva (Mokshadharma Parva 351, 352). Tāpat skandināvu pirmcilvēks YMIR. Bet arī no semītu tautām nākošās kultūrtradīcijās, ADAM KADMON – bībeliskais kosmiskais cilvēks ir bijis pazīstams gan senās jūdaisma tradīcijas, gan kristīgās kultūras kontekstā no tās pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Tam analogi ir atrodami gan neoplatoniķu un gnostiķu mācībās, gan islama sufiju tradīcijās. Ne reti par šo pirmcilvēku runā kā par kopīgu indoāriešiem mitoloģisku tēlu.

Taču patiesībā priekšstats par to ir daudz plašāks un, kā jau mēs redzam no iepriekšminētā, tas nekādi neaprobežojas tikai ar kādiem abstraktiem seno indoāriešu reliģiskajiem priekšstatiem. No mūsu viedokļa šobrīd svarīgākais ir tas, ka tradicionālajā kultūrā patiesībā nebūt nav runa tikai par kādu abstraktu mitoloģisku tēlu, bet par konkrētu apceres praksi, kuras mērķis ir pārvarēt individuāli egotiskas uztveres dabiskos ierobežojumus. Svami Krišnānanda raksta „vēdu himnas „Puruša Suktam” nozīmība ir tajā apstāklī, ka tā nav tikai lielā viedā riši Nārājanas radīta varena himna. Tā ir instruments patiesas realitātes meklētājam, lai sasniegtu augstākas apziņas stāvokli.” Kā to norāda Radžaradžešvari Kalpataru priekšvārdā savam „Puruša Suktam” angļu tulkojumam, tad šī himna ir pirmkārt domāta ikdienas praksei. Un ne velti Kosmiskais cilvēks tiek apcerēts arī daudz vēlākos vēdiskās tradīcijas tekstos kā Šrimad Bhagavatam u.c.. Šādas apceres iespējamais gala rezultāts cilvēku individuālajās pieredzēs, t.s. Kosmiskās apziņas fenomens ir aprakstīts izcilos daiļdarbos kā, piemēram, H. Heses „Sidharta” vai Tagores tulkotā Kabīra „Simts Kabīra dziesmas”. No analītiskā prāta pozīcijām to ir apcerējuši, piemēram, Hakslijs, Beks. Ir atrodama arī ne viena vien akadēmiskā gultnē veikta analīze sākot ar Viljamu Džeimsu un līdz Šapiro u.c.. Domājams, ka arī mūsu senču gadījumā nav runa tikai par kādu Jāņu dziesmas fragmentu, bet gan par līdzīgas apceras klātesamību senākā tradicionālajā kultūrā.

Apcerot visu redzamo pasauli kā Kosmiskā cilvēka ķermeni, mežus kā matus, upes kā artērijas un vēnas, kalnus kā struktūrveidojošās ķermeņa daļas ar muskuļiem, kauliem un saitēm, debesis kā galvu ar Sauli un Mēnesi kā Kosmiskā cilvēka acīm utt. kā tas aprakstīts senajās tradicionālajās Kosmiskā cilvēka apcerēs, vai arī vienkārši izjūtot ar savu apziņu visu esošo kā dzīvu un jūtošu, sajūtot apziņu savienotu ar visu apkārtējo esamību, izplatītu tajā, pie šādas nostādes mēs kā cilvēciskās būtnes dabiski paliksim empātiskāki, vairāk jūtoši gan savus līdzcilvēkus, gan dzīvo un arīdzan nedzīvo dabu sev līdzās. Vēl vairāk, pie šādas nostādnes viss esošais var tikt uztverts kā dzīvs un tad vairs nebūs nepieciešams kādā mākslīgā veidā mācīt, ka nedrīkst piesārņot dabu, cik svarīga ir saudzējoša attieksme pret vidi utt., mūsu iekšējā izjūta vienkārši neļaus darīt citādi. Tā ir šādas meditācijas būtība. Tieši tā kā to arī pauž daina -

Ne suniša kājàm spert,
Ne guntiņas pagalites.



Att.1. Laima Kosmiskā cilvēka veidolā Puzirevska kokgriezumā

Ego ir mūs jāaizsargā no pašiznīcināšanās un jāstimulē izaugsme, bet tai pašā laikā tas rada raksturīgo pretnostatījumu – es /visa pārējā apkārtējā pasaule, kas neatbilst patiesajam lietu stāvoklim, jo ikviens no mums ir neskaitāmām saitēm saistīts ar visu pārējo esamību ap sevi. Mūsu esamība nekādi nebeidzas ar mūsu fiziskā ķermeņa ārējo robežu. Tas nav tā pat tīri fizikāli, jo mēs faktiski dzīvojam smalkā lauku un ar fiziskām acīm neuztveramu vāju iedarbību pasaulē. Pie kam tās ne reti mūsu labklājībai ir ne mazāk svarīgas, bet gadās, ka pat svarīgākas par acīm saredzamo. Pat elpojot mēs ikviens elpojam to pašu gaisu, ko citi cilvēki, vēl vairāk, visas citas dzīvās būtnes mums līdzās. Vēl jo vairāk šādu robežu neesamība attiecas uz informāciju. Bet, lai mūsu ego, mūsu prāta radīto spontāni nedaudz egotisko ievirzi pārvarētu, ir nepieciešama zināma apzinīga piepūle. Šī ievirze nepāriet pati no sevis. Protams, mūsu kultūrvide, klasiskās audzināšanas paradigmas, ciktāl tās vēl strādā, arī prāta līmenī mums liek šo egotismu noraidīt. Bet diemžēl bieži tas izrādās nepietiekoši. Patiesība ir tāda, ka nav iespējams uzvarēt iekšējās negatīvās tendences ar vienkāršu racionālu piepūli. Ir nepieciešams kaut kas cits, lai mūsu iekšējās sajūtās radītu labākas paradigmas. Un, lūk, viens no iespējamiem instrumentiem ir arī apcere par kosmisko cilvēku. Protams, dziedāt par to tautas dziesmā arī nozīmē nodrošināt noteiktu spontānas apceres iespēju tiem cilvēkiem, kas nav tendēti uz apzinīgu introspekciju, tomēr lielāku rezultātu var sasniegt izpildot apzinātu meditācijas procesu. Piemēram, iztēlojoties šo Kosmiskā cilvēka tēlu un tad atkarībā no konkrētajā tradīcijā izmantotās filozofijas un apcerošā cilvēka izpratnes vai nu tieši paplašināt savu uztveri, savas esamības dziļākā slāņa robežas, zināmā mērā identificējoties ar šādu kosmisko cilvēku, vai apcerēt to kā personīgo dievišķo principu, kas ir izliets visā dabā un dzīvo arī mūsu sirdīs utt.. Jebkurā gadījumā atšķirībā no mūsu ķermeņa, kuram tomēr ir noteiktas nosacītas robežas, mūsu apziņai nekādu redzamu robežu nav, un tā ir tik plaša, cik plašas ir mūsu intereses sajust citas apzinīgas esamības sev līdzās. Šāds meditācijas veids ar lielu praktisko formu daudzveidību ir atrodams dažādu garīgo tradīciju literatūrā no senatnes līdz mūsdienām.

Kas vēl interesanti, ka Kosmiskā cilvēka ideja mainoties līdzi laikam saglabājās arī latviešu tautas reliģijai integrējoties ar kristietību, kā, piemēram, Strauberga “Latviešu buramos vārdos”, kur, kas gan to lai zina pa kādiem ceļiem un kādā veidā, iespējams tieši caur senāku kopīgu pirmskristīgo tradīciju, redzam šeit vienkāršotu vienu no īru lielākā svētā Patrika lūgšanām – „Kristus manim, Kristus iekš manim, Kristus apakš manim, Kristus virs manim, Kristus apkārt manim. Ar Kristu es apsargājos.” Protams, arī pati grieķu Logosa ideja jau pēc būtības apzīmē Kosmisko apziņu.Un agrīnās kristietības Kristus ir Logoss – iemiesots Vārds.



Att.2. Šādas krūšu plāksnītes ar sv. Patrika lūgšanu arvien ir populāras Īrijā

Tas, ka šī lūgšana buramvārdos ir reducējusies kā vārdi, kas skaitāmi noteikta praktiska mērķa sasniegšanai, tikai norāda uz senākā meditatīvā lietojuma atmešanu, aizmiršanu, zaudēšanu šauri utilitāru mērķu vārdā. Bet tas pavisam nenozīmē, ka šāda, minētajam tekstam dabiska, meditatīva lietojuma nekad nebūtu bijis.

Atgriežoties pie vēdiskās tradīcijas Puruša Suktam – pie vēdiskā kosmiskā cilvēka nevar nepieminēt vēl vienu ļoti interesantu paralēli ar mūsu folkloru. Latviešu tautas pasakās tēma ar lielu variāciju daudzvedību ir “Zelta ābeles un sudraba avota” tēma. Arī šī tēma, līdzīgi kā iepriekšminētā par vecīša staigāšanu pa ūdens virsu, ir sastopama arī kaimiņu slāvu folklorā – šajā gadījumā gan pie baltkrieviem, gan ukraņiem, gan poļiem. Puruša Suktam himna cita starpā stāsta par to kā no Kosmiskā cilvēka - PURUŠA manifestējas radītājs BRAHMA, kuru upurējot upura govs veidolā dzimst visa pasaules esamība.


Att.3. Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele un sudraba avots”

Pasakā “Zelta ābele un sudraba avots” ļaunā pamāte nokauj govi, no kuras kauliem izaug Zelta ābele. Protams, Zelta ābeli arī var interpretēt kā Pasaules koku, kā vienu no daudzām Pasaules koka variācijām mūsu folklorā. Līdz ar to dabiski rodas iespēja apcerēt “Zelta ābeli un sudraba avotu” kā inciācijas teiku – stāstu par cilvēka soli pa solim ceļu pretī savas iekšējās esamības realizācijai. Taču šo tēmu sīkāk apskatīsim jau nākošajā turpinājumā...

Dzintars Vilnis Korns,
tēmas sākums

[pirmpublicejums - www.e-misterija.lv]

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru