Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā. 2.turpinājums;

1.turpin.: http://dziveszinazaltis.blogspot.com/2013/03/meditacija-un-garigas-prakses.html,Sāk.: http://dziveszinazaltis.blogspot.com/2013/03/meditacija-un-garigas-prakses-latviesu.html)

Zelta ābele un sudraba avots

Purusha Suktam vēdiskais radīšanas mīts stāsta kā Radītājs – BRAHMA izpauž sevi kā upura govi, no kuras diženā upurēšanas ceremonijā dzimst Kosmoss. Savukārt, latviešu pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu, kā arī daudzajās Zelta ābeles pasaku variācijās, pamāte vai ragana nokauj govi, un no tās kauliem vai, citās versijās, iekšām, zelta ābola vai zelta zirņa, ko atrod tās iekšās, u.tml. izaug viens no latviešu (arī slāvu, arī grieķu) folkloras iespējamiem Pasaules koka veidoliem - Zelta ābele.

Šmita pasaku krājumā šai pasakai var atrast vairāk nekā 30 variantu. Pasaka pieder pie bārenītes pasaku cikla, kas arī ir cikls ar ļoti lielu pasaku skaitu latviešu folklorā. Jāpiezīmē, ka arī bārenītes, sērdienītes dainu mums ir ļoti daudz.

Att.1. No grāmatas “The Gods of the Egyptians” 

Vol.1, by E.A. Wallis Budge

Govs ir viens no dabiskiem Pasaules Mātes simboliem. Grieķu mitoloģijā Zeva sievu Hēru, kuras vārda viena nozīme ir “Sargātāja”, pielūdza arī kā govi. Hindu mitoloģijā Kamadhenu – sākotnējā svētā govs - ir visas pārticības devēja, kuras ķermenī mājo visi dievi. Šrimad Bhāgavatam pauž, ka garīgajā pasaulē mājo Surabhi govis, kas ir īpaši Krišnas audzētas, un Krišnas “Tīrā pasaule” ir Goloka, kas burtiski nozīmē “govju pasaule”. Ēģiptiešu mitoloģijā Debesu dieviete, visa dzīvā sargātāja Nut vienā veidolā tiek attēlota kā govs, kuras piens kalpo kā dzīvību uzturošais nektārs. Tajā pašā laikā citā veidolā Nut attēlo un pielūdz kā vīģes koku – senēģiptiešu Pasaules koka simbolu - vai kā kāpnes, pa kurām Debesīs uzkāpj Oziriss. Bet viena no daudzajām Zelta ābeles un Sidraba avota pasakas variācijām ir pasaka par Garo pupu, pa kuru bārenīte kāpj debesīs, kostarp citas norises Garās pupas pasakā visnotaļ paralēlas Zelta ābeles pasaku cikla norisēm.

Tautasdziesmās govis tradicionāli tiek saistītas ar Māru, un, ja pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu gan sākotnējā padomdevēja un palīdze, gan pats upuris ir raibaliņa, tad citās Zelta ābeles pasakas variācijās tā var būt gan melna govs, gan vērsītis, gan trīs čūskas (bet visas šīs dzīvās būtnes, tāpat kā gan raiba, gan melna krāsa asociējas ar Māru), gan, visbeidzot, kādā no versijām arī pati Māra uzstājas kā padomdevēja un palīdze. Dainu sērdienes galvenā aizstāve arī ir Māra. Piemēram:

4976-13

Svētu rītu ganos dzinu

Liela ceļa maliņā.

Dieviņš gāja, Māra brauca

Svētu rītu baznicā.

- Labrītiņu, sērdienīte,

Tev jaiet tautiņās.

- Es neiešu, svēta Māra,

Maz manāi rociņâ.

- Tev jaiet, sērdienīte,

Es tev varu palīdzēt:

Es tev došu raibas govis,

Simtu baltu avitiņu;

Dieviņš tevim iešķiņķos

Simtu bēru kumeliņu.

Kāpēc gan bārenīte, sērdienīte ir tik ļoti izplatīts tēls mūsu folklorā? Tāpēc, ka šajā tēlā tiešā veidā pausts meklējoša cilvēka dvēseles ceļš jeb Augstākā Es meklējumi. Savukārt, pamāte vai ragana, citreiz vienlaicīgi gan pamāte, gan ragana, mūsu stāstā attēlo dzīvi relatīvajā līmenī, hindu-budistiskajā Samsārā. Pamāte vai ragana tā ir pati Lielā Ilūzija, tomēr viņa ir arī visa procesa virzītājs spēks. Pasaka uzskatāmi parāda, ka bez viņas taču nebūtu arī sērdienes sasniegumu.

Att.2. Tibetiešu Samsāras interpretācija – Dzīves rats

Pamāte dod bārenītei nepadarāmus darbus, bet ar radošā un atjaunojošā Garīgā Principa, Māras palīdzību, kas manifestējas vienā vai otrā veidolā, un pateicoties sērdienītes empātiskajai, visu dzīvo ietverošajai uztverei, darbi tiek padarīti un piedevām vēl tiek gūti jauni būtiski elementi nākotnes uzvarai, Ausgtākā Es realizācijai, ko simbolizē ķēniņdēls. Patiesībā pasaka ietver sevī vairākus līmeņus no vienkāršas tikuma mācīšanas līdz pat augstai garīgai filozofijai un meditatīviem saturiem. Interesants moments ir saistīts ar vilnas vērpšanu, kas ir pirmais darbs, ko saņem sērdiene pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu. Vilna tiek dota gotiņai, kura vai nu to ēd un tad izlaiž ārā gatavo dziju caur ausi, vai arī to liek vienā ausī un tad dzija nāk ārā pa otru ausi.

Att.3. Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele un sudraba avots”

Hindu mitoloģijā riši Džahnu izdzer Gangu un tad izlaiž ārā caur savu ausi. Ganga, tāpat arī daudzu citu kultūru svētās upes, ir kosmiskās enerģijas simbols. Arī vilnas vērpšana ir viens no iespējamiem simboliem garīgai praksei enerģētiskā līmenī. Normālā dzīvības procesā enerģija (indusu prana, ķīniešu ci) cirkulē cilvēka smalkajos kanālos, ko indusi sanskritā sauc par “nādī”. Ar šo vārdu faktiski sanskritā apzīmē jebkura veida cirkulācijas kanālus cilvēka ķermenī, sākot no asinsvadiem un nerviem un beidzot ar smalkās enerģijas kanāliem, ko pazīstam no ķīniešu akupunktūras utt. Šī cirkulācija dabiskā veidā notiek atbilstoši pulsa, elpošanas, diennakts, Mēness mēnešu, Saules gada u.c. cikliem, uzturot normālo dzīvības procesu. Tajā pašā laikā gan indusu joga, gan citu tradīciju garīgās prakses zina simtiem tehniku, ar kuru palīdzību var enerģijas cirkulāciju noteiktā veidā ietekmēt – veicināt, bremzēt, pārdalīt, ar mērķi to attīstīt, harmonizēt un pie nepieciešamības arī pilnībā pārkārtot noteiktā veidā. Hatha joga, piemēram, pazīst nedaudz īpatnēju vingrinājumu, ko sauc Bhramari pranajama (skat. “Hatha joga Pradipika”), kuras dabiskais mērķis ir elpojot specifiskā veidā, iemācīties sajust dzīvības straumju vibrācijas savā ķermenī:

Att.4. Ilustrācija Bhramari pranajamai 

no http://yoga-portal.narod.ru

Tā kā dabas procesu pamatā ir rotācija, cirkulācija, pirmkārt, jau tīri fizikāli gan makropasaulē, astronomiskā līmenī, gan Zemes procesos, gan arī cilvēkā, un bez tam arī garīgās izaugsmes procesos, vismaz, kas attiecas uz šo procesu tā saucamo tantrisko, resp. enerģētisko aspektu, tad ne tikai mūsu senču tradīcijās vērpšana, līdzīgi arī dzirnavas un malšana, var kalpot kā simbols visiem šādiem procesiem un tradicionāli dažādas kultūrās arī ir bijusi lietota šādiem mērķiem. Kā piemēru daosu iekšējās alķīmijas procesa attēlojumam cilvēka ķermenī varam skatīt zemāk pievienoto ķīniešu tā saucamo Neijing Tu(iekšējās ainavas) zīmējumu, kur nabas rajonā sēž sieviete ar vērpjamo ratiņu.

Att.5. Neijing Tu – iekšējā ainava daosu zīmējumā

Shematiski kā simbols visiem šādiem procesiem kalpo dažādas svastikas formas, kas ne velti ir tik izplatītas arī mūsu tautas ornamentikā. Arheoloģiskajā materiālā svastikas ne reti atrodamas arī uz vērpjamajām vārpstiņām. Šādas vārpstiņas ar svastikām atrastas arī arheoloģiskajos izrakumos Latvijas teritorijā. Šādā skatījumā arī visas sērdienītes darbības un vēlāko ceļojumu varam interpretēt kā notiekošu iekšējās ainavas pasaulē. Jau paleolītā cilvēki vērīgos novērojumos bija sapratuši dažus no universāliem pasaules uzbūves principiem, kā par to arvien vairāk pārliecinās arī antropologi, pētot seno cilvēku klinšu zīmējumus visā pasaulē – šādiem secinājumiem nav nepieciešams zināt moderno fiziku, pietiek ar ieinteresētu, pētošu prātu un vērīgu skatu. Pie šādiem universāliem pasaules uzbūves principiem pieder arī visaptverošais analoģiju likums, kuru jau senajā pasaulē formulēja kā likumu par mikrokosma identitāti ar makrokosmu.

Pasakas sižetam attīstoties, pamāte – ragana, protams, atklāj, ka bārenītei vērpšanas darbos tiek palīdzēts, un govs tiek upurēta – nokauta, bet pirms nāves govs tikai piesaka, ka tas nekas, lai tikai neēdot viņas gaļu, savācot kauliņus un tos aprokot dārzā (jau minējām, ka citās versijās tiek aprakti citi ar upurēto govi saistīti objekti, tajā skaitā govs ķermenī atrastais zelta ābols vai zelta zirnis, kas paši jau ir ļoti interesanti un pelnījuši ievērību mūsu stāstījumā, tomēr par tiem sīkāk runāsim tālākos turpinājumos). Lai kāds arī objekts netiktu aprakts, no apraktā izaug Zelta ābele un mūsu pasakas gadījumā pie saknēm rodas arī sidraba avots, ar ūdeni, kas tik dzidrs un tīrs kā sudrabs. Svarīgs izņēmums, kaut kas cits Zelta ābeles vietā, līdzīgu pasaku rindā ir pasakā par Garo pupu, kur no pelnos nepamanītas pupas izaug Garā pupa, bet vairāk par to arī mēģināsim pastāstīt mazliet vēlāk.

Iekšējās ainavas interpretācijā Zelta ābele kā Pasaules koks pārvēršas par iekšējo koku. Bhagavadgīta 15.1 apraksta iekšējo koku sekojoši: “Ar saknēm augšup, ar zariem lejup, Ašvattha uzskatāms par nepārejošu; himnas ir viņa lapas, kas to zina, tas zina Vēdas". Indusu garīgais skolotājs Paramahamsa Hariharānanda attēlo šo iekšējo koku sekojošā veidā (skat. 6.att.), kur dažādiem norādītajiem līmeņiem atbilst dažādi enerģētiskie centri:

Att.6. Iekšējais koks no P. Hariharānandas komentētā Bhagavadgītas izdevuma

Šādā attēlojumā saknes ir smadzenes un ar tām saistītie enerģētiskie centri.

Zelta ābele nu ir izaugusi, arī sudraba avots radies, un tagad sērdienīte vērpj pie Zelta ābeles un sudraba avota. Arī daosu iekšējās ainavas zīmējumā galvas virspusē ir avots, pie kura sēž vecītis (skat. 5.att.). Patiesībā mēs ikviens zinām anatomisko avotiņu galvas virspusē. Šo vietu tā tradicionāli sauc daudzās valodās. Tas ir apgabals, kurš maziem bērniem vēl ilgi pēc piedzimšanas ir mīksts. Vairākos Zelta ābeles pasakas variantos un arī pasakā par Garo pupu nekur nav pazudis arī vecītis. Satikšanās ar viņu notiek. Senajās tradīcijās vienmēr ir pievērsta īpaša vērība avotiņam - šim centram galvas virspusē. Tibetiešu lama Sogjal Rimpoče savā “Tibetas dzīvo un mirušo grāmatā” - populārā izskaidrojumā Tibetas Bardo Thjodol tradīcijām, kas ietver palīdzību mirstošajiem, norāda, ka tas ir pats būtiskākais uzmanības koncentrācijas centrs kritiskās situācijās. To pašu norāda krievu izcelsmes lama Sonam Dordže savā komentārā slavena tibetiešu Viduslaiku joga Longčenpas tekstiem par minēto tēmu. Tāpēc tibetiešu tradīcijās uz garīgo skolotāju koncentrējas to iztēlojoties sev virs galvas. Tas pats attiecas arī uz izvēlēto dievību, kas ir saistīts gan ar ikdienas godbijības attīstīšanu, gan kalpo kā aizsardzības tehnika kritiskiem gadījumiem. Tas ir raksturīgs centrs uzmanības koncentrācijai arī indiešu Gjāna jogiem, kā to norāda viens no 30-to gadu Latvijas jogas biedrības indiešu kuratoriem Svami Šivānanda savā grāmatā “Koncentrācija un meditācija”.

Att.7. Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele un sudraba avots”

Pie avota arī sākas bārenītes ceļojums. Vārpstiņa iekrīt avotā un meitene dodas tai pakaļ. Citos variantos tā ir aka, bet pasakā par Garo pupu notiek kāpšana debesīs pa pupas zariņiem. Šim iekšējam ceļojumam ir raksturīga virkne elementu, kuriem mēs varam meklēt interpretācijas dažādos līmeņos, tomēr par to runāsim jau nākošajā turpinājumā...

Dzintars Vilnis Korns