otrdiena, 2015. gada 3. marts

Kultakmeņi Pasaulē un Latvijā

Senie kulta akmeņi un to grupas, kā arī senās kulta vietas Latvijas teritorijā ir daudz nīcinātas gan apzināti, gan vēl vairāk neapzināti. Tomēr Latvijā ir vēl visai daudz šādu kultūras un vēstures pieminekļu. Diezin vai būs atrodama jel kāda karte, kurā būtu atzīmēts vismaz lielais vairums šāda veida objektu. Grūti spriest, cik procentu no visiem tiem ir iekļauti mūsu pieminekļu reģistros. Nav dzirdēts, ka kāds būtu mēģinājis kaut aptuveni novērtēt šajā ziņā situāciju Latvijā, bet attiecībā uz Lietuvu savā apcerējumā "Burvju akmeņi" L.Vasiļjavičus sniedz vērtējumu, ka Lietuvā valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā ir 59 senās svētvietas no aptuveni 1200 zināmām vietām un 116 atsevišķi kultakmeņi no aptuveni 600 zināmiem (skat. Антон Платов «Мегалиты Русской равнины», 2009). Arī Latvijā vēl joprojām liela daļa līdzīgu objektu nav iekļauti nekādos pieminekļu reģistros. Tas izraisa situāciju, kad ir iespējams savdabīgs seno akmeņu un kulta vietu vandālisms, kad kādi no tiem var pārceļot uz privātām kolekcijām vai vienkārši savrupmāju pagalmiem. Autors var apliecināt, ka pagājušā gadsimta 90-tajos gados no Valmieras Zilā kalna neatgriezeniski pazuda diezgan liels klasisks dobumakmens, kas atradās kalna Ziemeļu pusē tuvu virsotnei, bet jau mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē interesants un nebūt ne tik mazs izmēros pēdakmens.

Tas ir patiešām pārsteidzoši, kad Honkongā pāris galvas izmēra akmeņi var būt apjozti ar sētu un pamatīgi apsargāti, jo tie lūk esot viņu senču senie kultakmeņi, bet Latvijā joprojām nav precīzi uzskaitīti visi iespējami nozīmīgie akmeņi pat lielākajā publiski labi zināmajā Ziemeļlatvijas senču kulta vietā – Zilajā kalnā?! Bet tur, neraugoties uz pagātnes nīcināšanām, vēl joprojām ir saglabājušies arī diezgan lieli un patiešām interesanti akmeņi ar kulta akmeņu pazīmēm. Varbūt tāpēc, ka akmeņu mums daudz – viens vairāk vai mazāk, kāda starpība. Taču, piemēram, Karnakā rūpējas, lai saglabātu visas akmeņu sistēmas neskartas - tādas, kādas tās ir bijušas, kaut tur šajos akmeņu laukos patiešām ir tūkstošiem akmeņu (skat. att.1). Šķiet, mēs vēl joprojām neapzināmies, ka tādā veidā zūd izpētes iespējas un līdz ar to arī iespējas saprast savas saknes.

Labā ziņa ir tā, ka vēl saglabājušos šādu objektu blīvums Baltijas valstīs, Baltkrievijā un Rietumkrievijā pagaidām joprojām varētu būt lielāks kā vairumā citu Eiropas zemju, lai arī mums te nav zināmi gluži tādu izmēru un mērogu labi saglabājušies objekti kā Stounhedža, Karnaka vai Eksternštaina.

Nepretendējot uz dziļu analīzi, šajā rakstā mēģināsim ieskicēt tikai dažus, plaši pieejamā literatūrā retāk skartus, ar kultakmeņiem saistītus jautājumus. Izmantojot mūsdienu interneta sniegtās iespējas, lasītājs viegli varēs patstāvīgi paplašināt zināšanas par minētajām tēmām, ja vēlēsies.

Att.1. Viens no plašākajiem Karnakas akmeņu laukiem -
1100 akmeņu 11 rindās (W)
Vispirms jāpiemin, ka vēl 1911.gadā Muhamads Labibs al-Batanuni, rakstot par pirmsislama perioda akmeņu godināšanas praksi arābu zemēs, norāda, ka akmeņi arī pirmsmonistisko reliģiju periodā lielākoties tika godināti nebūt ne tāpēc, ka paši kā tādi tiktu uzskatīti par kaut ko svētu, bet tāpēc, ka tie bija saistīti ar notikumiem, cilvēkiem, noteikta veida individuāliem vai kopienā notikušiem pieredzējumiem, kurus uzskatīja par svētiem vai godināja (skat. Xiang Wan “Meteorites and Biodiversity: Environmental Impact of Islamic Religious Tradition”). Piemēram, leģendas par Kaabas akmeni, ko šajā vietā godināja jau ilgi pirms Muhameds sāka sludināt jauno, monoteistisko reliģiju, to saista gan ar Bībeles patriarhu Ābramu (islama pasaulē Ibrahims), gan ar stāstu par Ādama un Ievas izdzīšanu no Paradīzes un pirmo altāri Dieva godināšanai. Droši vien daudzi varētu būt izbrīnīti, ka viens no noderīgiem avotiem jautājumā par sakrālo akmeņu veidiem un par motīviem, kas noteiktā vēsturiskā periodā varēja ierosināt to rašanos, ir Bībele, precīzāk Vecā Derība.

Lūk, stāsts no Mozus 1.grāmatas 28.nodaļas. Tas ir stāsts par Jēkaba sapni, kas gadsimtiem rosinājis gan teoloģiskas un filozofiskas pārdomas, gan izcilu literatūras un mākslas pieminekļu tapšanu (skat. att.2). 
Att.2. Viljama Bleika glezna
"Jēkaba kāpnes", 1805, Britu muzejs,
Londona (W)

10 Un Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu.
11 Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.
12 Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup....
16 Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju."
17 Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti."
18 Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu.
19 Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza.
20 Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: "Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties,
21 un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu.
22 Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam."

Jēkabs redz sapni – vīziju, jeb sapni – redzējumu un tāpēc viņš veic rituālu ar akmeni, kas bijis viņam pagalvī, un nosauc šo vietu jaunā vārdā "Bētele" (resp. "Dieva nams"). Līdz ar to šī vieta iegūst jaunu statusu. Tā kļūst par svētvietu, par sakrālās telpas nozīmīgu daļu, un akmens tagad ir svētvietas centrs. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka šādai sakrāla notikuma piemiņas zīmei, kas norāda uz kvalitatīvi cita līmeņa sakrālo telpu, nebūt nav jābūt kaut kādā ziņā izcilai. Pagalvja akmens nevarēja būt liels. Nebija svarīgas arī nekādas citas akmens īpašības, izņemot praktisko pielietojamību, ko noteica gadījums. Galvenais bija ērtība, tas, ka to varēja pārsegt ar kādu drēbes vai ādas gabalu un tadējādi izveidot pagalvi. Īpašu to padara notikums, ne ārējais veidols. Renē Genons grāmatā "Pasaules Valdnieks" saistībā ar iepriekš minēto vēl norāda, ka Bībelē klāstītais iepriekšējais šīs pašas vietas nosaukums "Lūza" nāk no saknes, ar ko apzīmē visu apslēpto, klusējošo, izvairīgo, noslēpumaino un ka šī vārda burtiskā nozīme ir "mandele" un arī "mandeļkoks" (saistībā ar to, ka rieksts atrodas augļa centrā un nav tieši pieejams). Šo pašu vārdu jūdaisma tradīcijā vēl attiecina uz neiznīcināmu daļu cilvēkā, kuru simboliski attēlo kā ļoti cietu un neiznīcināmu kaulu, bet kabalistiskajā tradīcijā - uz īpašu, apslēptu pilsētu, nemirstīgo mājvietu, ar ko simboliski apzīmē pārpasaulīgo.

Kļūstot par sakrālās telpas būtisku elementu, šāds akmens iegūst arī jaunas funkcijas. Tas kļūst par Omphalos (nabas) akmeni jeb Pasaules centru zināmā nozīmē, kā to norāda Renē Genons krājumā "Sakrālās zinātnes simboli" iekļautajā esejā "Svētās zemes sargi". Senā pasaule pazina daudzus šādus "Nabas” jeb "Pasaules centra" akmeņus gan tā saucamajā pagāniskajā, gan monoteistiskajā, tā saukto Ābrama reliģiju telpā, sākot no grieķu Omphalos Delfos (skat. att.3) līdz jūdu "Pamata akmenim" Jeruzalemes templī (kas tagad atrodas "Klints kupola" mošejā) un Omphalos'am Svētā Kapa baznīcā Jeruzalemē. Šajā kontekstā atcerēsimies arī omfaloskeptiķus, kristīgās meditācijas praktiķus agrīnajā baznīcā, kuri meditēja, koncentrējoties uz nabas apvidu, ar mērķi saprast vienlaikus gan cilvēka, gan pasaules uzbūvi. Savukārt, indusu jogā meditē uz nabas centru ar mērķi saprast cilvēka ķermeņa sistēmu (skat. Patandžali "Joga sutras" 3.29), tibetiešu mistiķiem koncentrācija uz nabas apvidu palīdz attīstīt iekšējo siltumu (skat. Naropas sešas jogas), bet ķīniešu daosiem nabas rajons kalpo kā alķīmiskais katls, lai iegūtu iekšējo alķīmisko eliksīru (skat. "Zelta zieda noslēpums" u.c.). Ideja par pasaules un cilvēka iekšējo vienotību un makrokosma un mikrokosma savstarpējo atspoguļojumu ir spēkā visās šajās senajās tradīcijās un tieši saistīta ar praktiskiem meditatīviem, pirmtēlos pamatotiem pielietojumiem.

Ne velti Jēkaba spilvena akmens vēlāk parādās Viduslaiku leģendās, kas saistītas ar "Likteņa akmeni", Skotijas un pēc tam Anglijas un visas Apvienotās Karalistes valdnieku kronēšanas akmeni. Izpēte gan liecina, ka tas ir pavisam maz ticams, ka senais skotu akmens būtu tas pats Jēkaba spilvena akmens, jo tā struktūra ir raksturīga tieši tam Skotijas apgabalam, kur notika seno skotu karaļu kronēšana. Taču valdnieku paziņošanas un kronēšanas akmeņi ir vēl viens ļoti interesants kultakmeņu veids, kas zināmā mērā saistīts ar iepriekš minētajām idejām. Ķeltu zemju kronēšanas akmeņi ir plaši pazīstami, bet bez tam tādi zināmi arī attiecībā uz Zviedrijas pirmajiem karaļiem un dienvidslāvu kņaziem.

Jebkurā gadījumā Jēkaba spilvena akmens – tas ir piemiņas akmens, kas iegūst savu nozīmi saistībā ar īpašu svētumu stāvokli vai pieredzi.

Att.3. Omphalos akmens Delfu muzejā (W)
Turpat Mozus 1.grāmatā 31.nodaļā ir apskatīts cits gadījums, kad tiek nolikts piemiņas akmens par godu Jēkaba izlīgumam ar sievas tēvu un vienlaikus izveidota akmeņu kaudze. Un te nu mums ir piemiņas akmens un akmeņu kaudze, kas ir izlīguma vienošanās apzīmētāji un vienlaikus robežas starp zemēm norādoši elementi.

44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi."
45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas akmeni.
46 Un Jēkabs sacīja saviem brāļiem: "Salasiet akmeņus!" Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.
47 Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahaduta, bet Jēkabs to nosauca: Galeda.
48 Un Lābans sacīja: "Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un tevi." Tāpēc tas nosauca tās vārdu: Galeda
49 un arī Micpa, tāpēc ka tas sacīja: "Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, kad mēs neredzamies.
50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad redzi: Dievs ir liecinieks mūsu vidū."
51 Un Lābans sacīja Jēkabam: "Redzi, šī kaudze un šis piemiņas akmens, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi:
52 liecinieces ir šī kaudze un šis akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu.
53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!" Un to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās.
54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.

Savukārt, Mozus 1.grāmatas 35.nodaļā apskatīti atkal divi citi piemiņas akmeņu veidi – akmens stabs kā sakrālās vietas apzīmētājs un vēl viens, kas ir kapa vietas apzīmētājs:

13 Un Dievs cēlās projām no viņa tai vietā, kur Viņš ar to bija runājis.
14 Bet Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni vietā, kur viņš bija ar Viņu runājis, akmens stabu, un lēja pār to slakāmo upuri, un viņš lēja pār to arī eļļu.
15 Un Jēkabs nosauca vietu, kurā Dievs ar viņu bija runājis, par Bēteli.
16 Un viņi devās ceļā no Bēteles; un, kad vēl bija atlicis kāds zemes pārgājiens līdz Efratai, Rahēlei bija jādzemdē, bet viņai bija grūti dzemdēt.
17 Un, tā kā viņai bija grūti dzemdēt, tad vecmāte viņai sacīja: "Nebīsties, arī šoreiz tev būs dēls."
18 Un notika, viņas dvēselei šķiroties, jo tai bija jāmirst, tā nosauca viņu par Benoni, bet Jēkabs to nosauca par Benjamīnu.
19 Un Rahēle nomira un tika apglabāta pie ceļa uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi.
20 Un Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni pie viņas kapa vietas, tas ir Rahēles kapa akmens līdz šai dienai.

Ar šiem citātiem nebeidzas akmeņu sakrālās izmantošanas piemēri Bībelē. Te ir tikai ieskice. Taču iedziļināšanās šajā materiālā nav šī raksta mērķis.

Att.4. Klasiska grieķu Herma (W)
Arī grieķu pasaulē senākajā periodā bijuši raksturīgi akmens vai koka stabi vai akmeņu kaudzes krustcelēs, kurās cilvēki godināja dievišķo, pievienojot akmeni vai uzlejot eļļu. Dažviet šīs antīko akmeņu kaudzes ir saglabājušās līdz šodienai. Paradums tiek pieminēts klasiskajos grieķu – romiešu avotos, norādot, ka tas ir bijis raksturīgs arī Senajā Ēģiptē. Saskaņā ar avotiem kā svēti turēti arī robežakmeņi, pār kuriem lieta eļļa. Vēlākajā periodā akmens stabus krustcelēs sāka veidot četrstūrainus ar dieva Hermesa bārdaino, smejošo galvu un ar izcirstu erektētu vīriešu dzimumorgānu aptuveni pareizajā augstumā (acīmredzot saistībā ar Hermesa kā ceļa dievības funkcijām, kā arī antīkajām idejām par aktivizētas dzimumenerģijas simbolisko saistību ar dabas radošo potenciālu, to starp attiecībā uz cilvēka radošajām spējām un veiksmes potenciālu ikvienā jomā). No 3.gs. p.m.ē grieķu dieva Hermesa galvu sāka aizstāt ievērojamu cilvēku galvas. Kad Grieķijā ienāca kristietība, šos erektētos dzimumorgānus dauzīja nost, tāpēc šobrīd muzejos esot grūti atrast kādu šādu stabu, kuriem tie būtu saglabājušies nenodauzīti (skat. A Dictionary of Greek and Roman Antiquities, 1890).


Taču arī senākie akmens stabi nes sevī vien to pašu vīrišķā radošā potenciāla simbolisko ideju. Tāpat kā bieži vien dažādi dobumakmeņi un klinšu alas acīmredzami glabā sevī idejas par radošo sievišķo spēku kā sargātāju, briedinātāju un jaunās dzimšanas pasaulē laidēju. Piemēram, slavenajā Īrijas valdnieku kronēšanas akmens stabā Tara kalnā arī saskata fallisku simbolu. Jāatzīmē, ka saskaņā ar pētījumiem Tara kalna komplekss ir veidots vēl neolītā ap 3000 gadu pirms mūsu ēras. Par Īrijas valdnieku kronēšanas vietu tas kļuva daudz vēlāk, pirmajos mūsu ēras gadsimtos.
Att.5. “Likteņa akmens” Tara kalnā Īrijā (W)


Lia Fáil (Likteņa akmens) akmens stabs tagad atrodas kalna virsotnē, bet sākotnējā tā atrašanās vieta ir bijusi pie īpatnējas no akmens blokiem izveidotas alas uzkalniņa pamatnē, kas kopā ar šo akmens stabu kalpoja par Saules pulksteni un savdabīgu arheoastronomisko kalendāru. Piedevām neolīta laikmetā ala izmantota kā apbedīšanas vieta, bet kā astronomisku instrumentu to acīmredzot turpināja izmantot vēl ķeltu laikos. Kalna alas sienas akmens blokos ir īpatnēji zīmējumi, kurus daži pētnieki saista ar zvaigznājiem un planētu stāvokļiem, bet citi ar attiecīgā apvidus kartes nosacītu attēlojumu, bet var būt, ka tie ir vienlaicīgi gan viens, gan otrs, jo arī viens no sarežģītās mākslīgu uzkalniņu sistēmas izskaidrojumiem Tara kalnā ir saistīts ar arheoastronomiju (skat., piemēram, pētījumu "Orthostat, The Mound of the Hostages" by Sean Keir Moriarty, 2007). Domājams, ka šī mākslīgi veidotā aizvēsturiskā ala kopā ar akmens stabu varēja kalpot kā abu veidu radošā spēka - sievišķā un vīrišķā - vienības īpatnējs simbols.
Att.6. No akmens bluķiem veidotās
nelielās alas iekšskats Tara kalnā

Latvijā un arī visā Baltijas reģionā kultakmeņu vidū nav sevišķi izplatīti akmens stabi. Toties ir daudz alu un dažāda veida dobumakmeņu. Tomēr novadpētnieks Goba pie Celīškalna pilskalna bija izracis divus interesantus akmeņus, kas šobrīd atrodas viņa dārzā. Viens no tiem, ko novadpētnieks nosaucis par "Jānīti", ir precīzā falla formā. Vai šis akmens patiešām ir kādreiz bijis izmantots kā kulta akmens, to mēs šobrīd stingri akadēmiski diezin vai varēsim vairs pierādīt. Taču kāpēc lai kādreiz neļautu vaļu iztēlei - varbūt šāds "Jānītis" Celīškalnā savā laikā varēja kalpot par "Likteņa akmeni" Tālavas latgaļu ķēniņiem.

Savukārt otru, salīdzinoši nelielu akmeni ar īpatnēju padziļinājumu, novadpētnieks attiecina uz sievišķo sākumu. Kaut arī akmens ir salīdzinoši neliels, autors pievienojas novadpētnieka Gobas viedoklim, ka nav izslēgta iespēja, ka tas kādreiz varētu būt izmantots kulta vajadzībām. Raksta autors, apsekojot Latvijas senās kulta vietas, ir novērojis arī citviet akmeņus ar līdzīgu iedziļinājuma veidu. Piemēram, ļoti līdzīga iedziļinājuma, daudz lielāku izmēru akmens vēl joprojām atrodams netālu no Tukuma, tuvu pie kulta vietas, kur senāk atradies iespaidīgs akmeņu aplis, kas nopostīts 19.gs. apkārtnes turīgajiem zemniekiem ceļot saimniecības ēkas. Akmeņu apļa nav jau krietni vairāk kā 100 gadus, turklāt padomju laikā šī vieta pilnībā nopostīta, izveidojot apjomīgas grantsbedres. Tomēr tajā šī apvidus daļā, ko nav izmainījusi saimnieciskā darbība, vēl var atrast dažus interesantus akmeņus ar kulta akmeņu pazīmēm.

Tas, ka kulta vietās blakus atrodami vīrišķās un sievišķās enerģijas pāri attēlojoši simboli, ir visā pasaulē un dažādās kultūrās sastopama parādība, un tam bieži tiek izmantota tā sauktā dabiskā simbolika. Taču praktiski to var realizēt ļoti dažādi. Nereti senajās kulta vietās sastopama, piemēram, tāda parādība kā blakus novietotu sarkanā un baltā akmens pāris. Pie tam krāsas var nebūt ļoti izteiktas. Pietiek, ka tās ir labi atšķiramas. Šāds novietojums sastopams vairākās Latvijas kulta vietās, arī slavenākajā no tām – Valmieras Zilajā kalnā.

Att.8. Tukuma “Yoni” akmens;
kreisajā malā pievienotajā attēlā Gobas
“sievišķais” akmens (A)
Jāpiezīmē, ka vienas un tās pašas vai ļoti līdzīgas akmeņu struktūras, un kultakmeņu veidus var atrast plašās teritorijās Eirāzijā, un daudzviet tie ir izmantoti ilgā laika periodā no pēdējā leduslaikmeta beigām līdz pat salīdzinoši nesenam laikam. Ne reti līdzīgi veidi atrodami arī citos kontinentos. Bieži vien kultūras nomainās, bet vienas un tās pašas kulta vietas un akmeņi tiek joprojām izmantoti, kā mēs to redzam jau dokumentētā vēsturiskā periodā ar Eksternštainas klintīm un megalītiem Ziemeļvācijā, kurus secīgi par kulta centru izmantoja gan ķelti, gan vēlāk sakši, gan jau Viduslaikos kristīgie anahorēti par vientuļniecības vietu. Vai ar varenajiem akmeņu apļiem Vidusindijā, kurus izveidojusi nezināma pēcleduslaikmeta kultūra, bet kuros tantriskos rituālus izpilda vēl šodien. Lai gan mēdz būt arī pilnīgi savdabīgi un tikai kādā noteiktā vietā vai reģionā atrodami kultakmeņu veidi, kurus veidojusi noteikta kultūra noteiktā laika periodā.
Att.9. Šķeltais megalīts Eksternštainā, Ziemeļvācijā;
labājā pusē pievienotajā attēlā šķeltie akmeņi Valmieras Zilajā kalnā (A)

Šobrīd gan vairāk ieskatīsimies tieši kopīgajā, nevis tik daudz atšķirīgajā, jo kopīgais var labāk palīdzēt apzināt pašu kultūrā jau aizmirstus elementus. Lūk, piemēram, šķelto kultakmeņu trīsstūris Valmieras Zilajā kalnā (skat. 9.att.). Šādi šķelti akmeņi ir sastopami vairākās senajās kulta vietās Latvijā, bet tādi ir sastopami arī citur vismaz Ziemeļeiropā – iespaidīgu izmēru šķeltais megalīts atrodams jau pieminētajā Eksternštainā. Saistot jautājumu ar tautasdziesmu materiālu, ir izteiktas versijas par šādu akmeņu izmantošanu savstarpējo attiecību maģijā. Skat. piemēram, sekojošu tautasdziesmu:
Att.10. Daviņu Lielais akmens –
 pirmais Latvijas teritorijā atrastais bedrīšakmens (A)

13635-4
Tautiets veda man' māsiņu
Caur ūdeni, caur akmeni,
Ūdentiņu laistidams,
Akmentiņu skaldidams.

Citas versijas runā par to saistību ar Pērkona kultu.

33705-0
Pērkonami melni zirgi,
Ar akmeni nobaroti,
Dzer sudraba ūdentiņu
Tēraudiņa silitê.

Taču, lai to lietojumu patiešām saprastu, ir vēl vajadzīgi plašāki salīdzinoši pētījumi.

Att.11. Hartolas bedrīšakmens Somijā (W)
Cits pasaulē plaši izplatīts kultakmeņu veids ir bedrīšakmeņi. Mums Latvijā ir sastopami ļoti interesanti bedrīšakmeņi. Īpaši daudz to atklāts pēdējā laikā, un tagad zināmo bedrīšakmeņu skaits jau mērāms vairākos desmitos, bet pirmais bedrīšakmens Latvijā, ko kā kultūrvēsturisku objektu apzināja pagājušā gadsimta 20-tajos gados, bija Daviņu Lielais akmens (skat. 10.att.). 

Ir dažādi viedokļi par bedrīšakmeņu nozīmi. Vairāku šādu akmeņu gadījumā arheoastronomi bedrīšu izvietojumā ir atraduši zvaigžņu stāvokļa fiksāciju noteiktā laikā. Ir dzirdēts, ka vikingu zintnieku tradīcijās bijušas pazīstamas tehnikas ar koncentrāciju uz zvaigžņotās debess konfigurācijām, lai sasniegtu noteiktu rezultātu, un tam izmantojuši arī dažādus palīglīdzekļus, kas varētu palīdzēt konkrētās zvaigžņotās debess ainas vizualizācijā. Iespējams, kaut ko līdzīgu pazinuši arī Sibīrijas šamaņi, jo mēdz būt šamaņu bungas, kurās starp citiem simboliem iekodētas arī kādas zvaigžņotās debess ainas. Aleksandra David-Nīla savās Tibetas ekspedīciju grāmatās liecina par to, ka viens no paņēmieniem, kā skrējējjogi varējuši izsaukt savu īpašo stāvokli, bijusi koncentrēšanās uz noteiktām zvaigznēm. Pilnīgi iespējams, ka, veicot rituālās darbības, līdzīgi varēja izmantot šādus akmeņus. Daudz bedrīšakmeņu zināms pie mūsu kaimiņiem – gan Lietuvā, gan Igaunijā, tāpat Somijā un Krievijas Eiropas daļā, daudz to ir arī, piemēram, Itālijā. Pilnīgi iespējams, ka tāpat kā ar muldakmeņiem un dažiem dobumakmeņiem, bedrīšakmeņu gadījumā varēja izmantot bedrītēs sakrājušos ūdeni dziedināšanā. Taču jāņem vērā tas, ka nebūt ne vienmēr kādu kulta objektu līdzīgais ārējais izskats apliecina to identisku lietošanu. Visos šajos jautājumos ir nepieciešami plašāki pētījumi. 

Att.12. Pareizticīgo mājas altāris, kur ikonā attēlots,
kā Dievmāte atstāj pēdas nospiedumu akmenī savas parādīšanās laikā (W)
Att.13. Buddhas pēda no Gandhāras
Afganistānā (W)
Viens no neparasti izplatītiem kultakmeņu veidiem Baltijas reģionā ir pēdakmeņi. Oficiāli reģistrēti Latvijā esot 73 pēdakmeņi, bet ziņas ir par vairāk kā simts šādiem akmeņiem. No zinātniskā viedokļa lielākajā daļā gadījumu Latvijas teritorijā atrasto pēdakmeņu pēdas uzskata par dabas veidojumiem. Šis kulta akmeņu veids ir sastopams visā pasaulē, taču Baltijas reģionā to ir īpaši daudz. Baltkrievijā, piemēram, ir reģistrēti vairāk par diviem simtiem pēdakmeņu. Virkne no tiem tiek godināta jau kristīgā kontekstā. Arī Lietuvā ir pēdakmens, ko godina kristīgā kontekstā. Tas, ka pēdakmeņiem tiek pievērsta tāda uzmanība dažādās reliģiskās tradīcijās dažādās pasaules malās, ir saistīts ar senu uzskatu, ka gan cilvēks noteiktā neparastā garīgā stāvoklī, gan kādas īpašas paranormālas būtnes var atstāt akmenī nospiedumus.

Att.14. Šos dobumus saskaņā ar īru tradīciju
upes klintīs atstājuši viņu agrīnie kristīgie mūki vientuļnieki,
kad šajā vietā dedzīgi lūgušies (W)
Piemēram, visā pasaulē ir zināmi vairāk nekā 2000 pēdakmeņi, ko saskaņā ar tradīciju atstājis Buddha. Daļa no tiem ir acīmredzami skulpturāli veidojumi, bet ir tādi, kas izskatās drīzāk dabiski nekā skulpturāli veidoti. Arī kristīgajā tradīcijā tiek uzskatīts, ka gan pats Jēzus Kristus, gan Dievmāte, gan arī kādi no apustuļiem ir atstājuši savu pēdu nospiedumus. Plaši zināms latīņu teiciens "Quo vadis?" ("kurp ej?"), kas radies no stāsta par apustuļa Pētera darbu Romā un satikšanos ar Kristu, kad Pēteris bija mēģinājis bēgt no Romas baidoties par savu dzīvību. Šajā vietā saskaņā ar tradīciju palicis Jēzus pēdu nospiedums. Ne mazāk plaši zināmi stāsti par apustuļa Toma pēdas nospiedumu, ko tas atstājis Indijā, par Jēzus pēdu nospiedumiem, kas palikuši Debesbraukšanas vietā, ko Albrehts Dīrers iemūžināja savā pasaulslavenajā gravīrā u.c.


Att.15. Jēzus pēdas, ko tas atstāja parādoties
apustulim Pēterim uz Via Appia (W
Ceļojot pa vientuļnieku apmešanās vietām Tibetā, Nepālas kalnu rajonos, Butānā u.tml., kāds jums varbūt parādīs pēdu nospiedumus klintīs vai akmeņos, ko atstājuši kādi no nesenās pagātnes lielajiem jogiem nebūt ne mitoloģiskā pagātnē, bet pavisam mūsdienās (skat. dokumentālo filmu "Vadžrajanas budisma atliekas Tibetā"). Vēl vairāk, var gadīties, ka parādīs kādu dzīvojošu jogu, kas pavisam nesen atstājis pēdu nospiedumus līdzās savai vientuļniecības vietai. Minētajā dokumentālajā filmā, piemēram, Rietumeiropas budistu un zinātnieku - tibetologu ekspedīcija stāsta par šobrīd dzīvojošu tibetiešu jogu Tsultrimu Tarčinu, kas uzturas Austrumtibetas augstkalnos būdiņā uz šauras klinšu dzegas un meditē tērpies tikai kokvilnas kreklā būtībā visiem vējiem atvērtos augstkalnu apstākļos un kurš saskaņā ar mācekļu liecībām turpat līdzās tikai dažus gadus atpakaļ ir atstājis pēdas nospiedumu uz klints.

Att.16. Joga Tsultrima Tarčina  pēdas nospiedums uz klints,
ko saskaņā ar mācekļu liecībām
viņš atstājis trīs gadus pirms ekspedīcijas ierašanās
šajā vietā (kadrs no filmas)
Praktiski pie visām jogu vientuļniecības un meditācijas vietām Himalajos atradīsies ne viens vien šāds – it kā pilnīgi dabisks – pēdu, delnu, ceļgalu, elkoņu utml. nospiedums, pārsvarā cilvēku, bet šīs pēdas var būt arī dzīvnieku, jo, saskaņā ar stāstiem, šādi jogi var parādīties arī dzīvnieku izskatā. Piemēram, lielais tibetiešu jogs – vientuļnieks Milarepa mēdzis parādīties saviem skolniekiem sniega leoparda vai kraukļa izskatā. Šīs pēdas var būt atbilstošā izmērā, bet var būt ļoti lielas, pat milzīgas vai, tieši pretēji, pavisam mazas. Tās var būt kā pilnīgi precīzi cilvēka vai dzīvnieka pēdas nospiedumi mīkstā materiālā, bet var būt arī izsmērātas, neskaidras vai arī dīvaini deformētas. Saskaņā ar šiem stāstiem jogiem – vientuļniekiem līdzās nereti var gadīties kādas paranormālas realitātes būtnes, kas arī var atstāt īpatnējas pēdas.
Att.17. Māras pēdas akmens Kornetu Dieva kalnā (A)

Vizuāli pēdakmeņi Latvijā un arī plašāk visā Baltijas reģionā lielākoties ne ar ko būtiski neatšķiras no pēdakmeņiem Himalaju jogu vientuļniecības vietās. Tie ir tieši tāpat līdzīgi dabiskiem veidojumiem vai kā reāli pēdu nospiedumi mīkstā materiālā, bet varbūt ir arī kādi, kur redzamas apstrādes pēdas. Bet ir viena būtiska atšķirība. Ja lielākajā daļā gadījumu ikvienā zemē par šiem akmeņiem jums kāds zinās izstāstīt plašākus leģendārus stāstus par to, kā tie veidojušies, tad mums lielākoties ir tikai kontrastējoši, bet maz ko izsakoši un pārsvarā tomēr negatīvi iekrāsoti apzīmējumi – mums ir tik daudz "velna pēdas akmeņu". Bet tādi kā "Māras pēdas akmens" gadās jau daudz retāk. Bieži vispār nav nekāda apzīmējuma – ir vienkārši pēdakmens un tas arī viss.
Att.18. Viens no diviem pēdakmeņiem 
Dieva kalna kultakmeņu rindā pretējā pusē 
Māras pēdas akmenim, varbūt tas ir Velna pēdas akmens, 
ko reizēm piemin saistībā ar Dieva kalna pēdakmeņiem (A)

Ko tas nozīmē? Tikai to, ka, neraugoties uz daudzajiem folkloras materiālu pierakstiem, dzīvā tradīcija mums daudzos aspektos tomēr ir zudusi. Kāpēc zudusi – sveštautiešiem pat tad, ja viņi bija labi, inteliģenti cilvēki, tas ne sevišķi interesēja, bet mēs, latvieši, kad ieguvām minimālu pašnoteikšanos, vispirms gribējām būt moderni, tādējādi pierādot, ka esam to pelnījuši. Himalajos jums ikviens varēs parādīt klints tiltu, ko pār vienu no Gangas iztekām esot uzbūvējis pats dižais karotājs Ardžuna, bet kurš gan mums var parādīt pēdu akmenī, ko cīnoties ar pašu lielāko visas Pasaules ļaunumu atstāja Kurbads?! Vai šī tradīcijas daļa ir neatgriezeniski zudusi? Liekas, ka citādi tas nevar būt. Taču romantiskie pirmās tautiskās atdzimšanas latvieši ticēja, un Pumpurs kādreiz rakstīja: "Imanta nevaid miris, bet tikai apburts, kluss".

Att.19. Odres velna pēdas akmens, 
šajā akmenī ir virkne pēdveida padziļinājumu; 
tiek uzskatīts, ka te ir bērna, teļa, zirga, aitas, 
kaķa, suņa un cūkas pēdu nospiedumi (I)
Tikai nākotne un šī mantojuma vispusīga izpēte var parādīt, vai te vēl ir kādas iespējas.

33829-6
Saulit mana māmuliņa,
Kur guleji šo naksniņu?
-Vidê jūrê uz akmeni
Zelta niedres galiņê.

34343-0
Tei nevaid tādi koki,
Kādi koki Vāczemêi:
Bērziņš auga uz akmeni,
Riekstiņš bērza galiņâ.

Dzintars Vilnis Korns, 2014.gada maijā, jūlijā

1 komentārs:

  1. Pie mums slokā krievu viesstrādnieki Slokas senleju arī ir papostijuši.

    AtbildētDzēst