Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā. 7.turpinājums

Dzintars Vilnis Korns

Iepriekšējā turpinājumā ieskicējām jautājumu par universālās skaņas ideju klātbūtni latviešu folklorā saistībā ar “zelta zirņa” tēmai veltītajām tautasdziesmām. Jau pieminējām, ka sākotnējās skaņas idejas neaprobežojas tikai ar šīs grupas dainām, ka tās ir pārstāvētas dažādās raksturīgās tautasdziesmu tematiskajās grupās kā arī ticējumos, paražās un pasakās.

Runājot par apceres tēmu latviešu folklorā saistībā ar universālās skaņas ideju, noteikti pieminama tautasdziesma:

LTdz 12834

Tīšam sēdu upmalēje,

Upes dziesmu klausījos:

Ūdens sauca, akmens vilka,

Kraujmalītis vizinaja.

Upes dziesma, ūdeņu čalas ir viens no “baltā trokšņa” veidiem, par kura fizikālo un muzikālo dabu klāsta, piemēram, Edgars Imants Siliņš savā grāmatā “Lielo patiesību meklējumi” (Edgars Imants Siliņš “Lielo patiesību meklējumi, apg. “Jumava”, 1999., 58.nod. “Haoss, trokšņi, “baltā”, “brūnā” un “rozā” mūzika”, 225.-228.lpp). Meklējot apceres tradīciju klātesamības izpausmes mūsu folklorā, jāsaka, ka šajā dainā būtībā aprakstīts viens no ļoti dažādās tradīcijās sastopamiem meditācijas sākuma vingrinājumiem, kuram ir tālu vedošs potenciāls. Tā ir apcere par “balto troksni” dabā, kura vispilnīgākā forma ir tieši upes balss straujtecēs. Iepriekš minētajai dainai ir atrodamas līdzīgas, kurās runāts par jūras un meža balsīm, par “Vēja mātes gavilēm”. Tie ir citi dabiskie “baltā trokšņa” avoti. Vēl pagājušā gadsimta 70-tajos gados prof. A.Krauklis Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā bija izdarījis pētījumus, kuros parādīja, ka “baltā trokšņa” klausīšanās var iedarboties pozitīvi uz nervu sistēmu. Šodien eksperimenti par “baltā trokšņa” psihofizioloģisko iedarbību dažādos aspektos ir joprojām sastopami meditācijas un nervu sistēmas pašregulācijas zinātnisko pētījumu jomā (skat., piemēram, “Frontiers in Psychology”, 2013; 4: 688). Tajā pašā laikā pozitīvie efekti tiek jau vismaz pēdējos divdesmit gadus lietoti pragmatiskām vajadzībām. Piemēram, dabas “baltā trokšņa” ierakstu klausīšanos izmanto, lai palīdzētu karavīriem aizmigt vai atbrīvoties no stresa dienas laikā (skat. Walter Reed National Military Medical center “Mind-Body-Resources”).

Vācu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Hermenis Hese savā romānā “Sidharta”, Indijas dzejojumā, kā viņš pats to sauca, ir plaši aprakstījis šādu apceres veidu: “Sidharta klausījās. Tagad viņš klausījās ar visu savu būtni, pilnīgi iegrimis tajā, ko dzirdēja, pilnīgi tukšs, visu uzņemošs, viņš juta, ka klausīšanos tagad ir iemācījies līdz galam. Jau bieži viņš bija to visu dzirdējis, šīs daudzās balsis upē [..] Un viss kopā, visas balsis, visi mērķi, visas ilgas, visas ciešanas, viss prieks, viss labais un ļaunais, viss kopā bija pasaule. Viss kopā bija notikumu upe, dzīves mūzika. Un, kad Sidharta uzmanīgi ieklausījās šajā upē, šajā tūkstošbalsu dziesmā, kad viņš neklausījās ne ciešanās, ne smieklos, kad nesaistīja savu dvēseli pie kādas balss un ar savu patību neiegāja tajā, bet gan dzirdēja visas, saklausīja veselumu, vienotību, tad tūkstoš balsu dižā dziesma sastāvēja no viena vienīga vārda, un tas bija OM: pilnība.” (Hermanis Hese “Sidharta”, Silvijas Brices tulkojumā, Apgāds “ATĒNA”, 2001) 

Patiesībā Hese šajā grāmatā ir aprakstījis ne tikai pašu “baltā trokšņa” meditācijas tehniku kā tādu, bet vismaz kaut kādā mērā visu ceļu, kas ar to saistīts. Ceļu no vienkāršas ārējas skaņas klausīšanās līdz universālās skaņas pieredzei. Līdz pieredzei, kas līdz ar skaņu sniedz visaptverošas vienotības uztveri.

Ārsts un indiešu jogas skolotājs Svami Šivānanda Sarasvati grāmatā “Koncentrācija un meditācija” dažos vienkāršos vārdos raksturo šīs meditācijas tehnikas būtību: “Apsēžaties upes krastā, kur dzirdama straumes vienmērīga čalošana, kas atgādina “OM” skaņu. Cik iespējams ilgi koncentrējaties uz šo skanējumu. Tas aizraus un iedvesmos.” (“Concentration and Meditation” /14th Edition by Swami Sivananda, DLS, Rishikesh, India, 2009, 2.5.8.).

Katoļu mūks un kristiešu klostera dibinātājs un vadītājs Indijā Fr.Francis grāmatā “Meditācija – hindu un kristiešu tikšanās vieta” mums pastāsta, ka slavenā karmelītu apceres tradīciju atjaunotāja Avilas Terēze – 16.gs. spāņu mistiķe, kad vēlējusies meditēt, devusies pie strauta dārzā, lai klausītos plūstošo ūdeņu balsī (“Meditation: Hindu – Christian Meeting Point” by Francis Acharya of Kurisumala Ashram, 4th edition, Kerala - India, 2005, Ch.1., p. “The Dynamic of Meditation: Sound, Word, Silence”). Šeit pat viņš uzsver, ka tā ir apceres tehnika, kas aprakstīta jau upanišadās.

Palūkosimies vēl uz klasisku Ziemsvētku dainu, ko visi labi zinām kopš bērnības:

33256-0

Eima (gāju) bišu (bitiš') klausities

Ziemas svētku vakarâ.

Ja bitites daili (skaisti) dzieda,

Tad būs silta vasariņa.

Protams, arī bišu stropa zumēšana ir tikai cits “baltā trokšņa” veids. Psiholoģijas robežpētījumos ir parādīts, ka tā sauktā “ekstrasensorā uztvere” daudz vieglāk atveras, izmantojot kā palīgu “baltā trokšņa” ierakstu klausīšanos, piemēram, klausoties jūras vai upju ūdeņu čalas u.tml. (skat. “The Roots of Consciousness” by Jeffrey Mishlove, second edition, Ch. “Extrasensory Perception”). Tomēr universālās skaņas ideju kontekstā un, atceroties kaut vai Haralda Biezā minēto par zirgu un bišu aizgādni Ūsiņu kā seno latviešu gaismas dievību (skat. Haralds Biezais “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”, izd. “Minerva”, Rīga, 1994), kā arī iepriekšējā šīs sērijas rakstā minēto, ir jautājums par to, ko šajā tautasdziesmā vispār saprast ar bišu klausīšanos. Domājot par tā sauktajām Pranavas jeb enerģijas plūsmas skaņu meditācijas tehnikām, kas pieminētas daudzās upanišadās, jāatceras, ka “saknes centra” - Coccygeal Plexus, jeb jogā Muladhara čakras skaņu tantriskās apceres tradīcijās parasti salīdzina ar bišu zumēšanu (skat. Harijs Dīkmanis, Jānis Veselis “Jogodas 1.kurss”, iekšējs izdevums Latvijas jogas biedrības vajadzībām, Pielikums “Seši centri”), bet tantras zināšanas praktisko pielietojumu sfērā vienmēr ir bijušas saistītas ar mantiku (skat. Shivapriyananda “Secret Power of Tantrik breathing”). Prof. Strauberga “Latviešu tautas paražas”, nodaļā “Akustiskā mantika” ir daudz aizrādījumu par dzirdamu skaņu labajā vai kreisajā ausī un kurā gadījumā būs kaut kas labs, kurā ne tik labs vai pavisam slikts, tieši tāpat arī Šmita “Latviešu tautas ticējumos”. Tas, ka dažādi teicēji par to ir snieguši acīmredzami pretējas ziņas, kā arī šajā materiālā ietvertie ļoti vienkāršotie priekšstati, kas nebūt nav raksturīgi senajām kultūrām, tikai liecina to pašu vien, ko piemin arī Haralds Biezais, ka 19.gs., kad sākās plašs folkloras un etnogrāfijas materiāla vākšanas process, senais sakrālais pasaules redzējums un tā idejas un rituāli jau bija visai tālu no sava avota. Bija palikušas vien drusciņas. Un, ja arī kaut kur bija palicis vēl kaut kas vairāk, tad seno zintniecības tradīciju pēdējie glabātāji to nodeva no rokas rokā vai arī aiznesa sev līdz aizejot. Sākot no 17.gadsimta protestantisms cītīgi cīnījās ar to pagāniski-katolisko reliģisko sinkrētismu, kas bija izveidojies pēc Livonijas ordeņa uzvaras šajā reģionā, un arī tas bija beidzot puslīdz sekmīgi izskausts. Jāatzīst, ka ar pirmskristīgo tradīciju saistītās svētuma izjūtas 19.gs. un līdz pat šim laikam saglabājās un ir saglabājušās tautā vien kā neskaidras un nenofomētas ilgas. Un ko gan ar tām darīt. Protams, vienīgais saprātīgais veids ir mēģināt izcelt to, kas vēl ir izceļams, un tikai tad var saprast, ko ar to darīt.

Lūk, populāra, labi zināma dziesma:

33625-7

Māte raida savas meitas

Svētu rītu baznicâ.

Pārnāk lielas, pārnāk mazas,

Pastarites vien nevaid.

Pastarite aizteceja

Gar upiti dziedadama,

Gar upiti dziedadama,

Baltas puķes plūkadama.

Pēc puķites sniedzoties,

Nokrīt zelta gredzentiņš.

Pēc gredzena sniedzoties,

Nokrīt zīļu vaiņadziņš.

Pēc vaiņaga sniegdamies,

Iekrīt pate upitê.

Upes viļņi nepanesa,

Tie iemeta Daugavâ;

Daugav's viļņi nepanesa,

Tie iemeta jūriņâ;

Jūras viļņi nepanesa,

Tie izmeta maliņâ.

Tur uzauga kupla liepa

Deviņàmi galotnèm,

Tur sēdeja Dieva dēlis,

Zelta kokles kokledams.

Šī ir dziesma ar visai lielu variantu skaitu. Kā to liecina pievienotā varianta pēdējās rindas, daina ir saistīta ar universālās skaņas ideju. Kokle tādā vai citādā veidā ir minēta absolūtā vairumā tautasdziesmas vairantu. Tantra kokles skaņas saista ar nabas rajona centru jeb Manipura čakru (H.Dīkmanis, J.Veselis “Seši centri”). Tas ir uguns stihijas centrs, jo tas pārvalda mūsu dabiskās asimilācijas procesus, kam ir uguns daba. Šīs dziesmas variantos mēs piedziedājumā dzirdam zilbi “RĀM”, bet tantrā tā ir uguns stihijas sēklas mantra. Iekšējās uguns pārvalde un attīstība ir nepieciešama cilvēka iekšējās izaugsmes un pārveides procesos, jo asimilācijas process ir saistīts ne tikai ar fiziskās barības uzņemšanu, bet gan ar enerģijas uzņemšanu, gan ar jaunu priekšstatu un zināšanu uzņemšanu. Jā, arī tā ir asimilācija. Varam piekrist tam, ko saka Andris Mičulis savā grāmatā “Dvēseles dziesma”, ka māte šeit ir pati Pasaules Māte – Māra. Bet kas ir meitas un kas ir pastarīte?! Varam tās domāt kā dabas enerģijas, ko tantrā pārvalda Pasaules māte. Lielais Krija jogas meistars Paramahamsa Hariharānanda saka, ka mūsu eksistenci pārvalda 50 dažādas enerģijas, bet tikai viena no tām var vest cilvēku uz transcendenci (skat. Paramahamsa Hariharananda “The Essence of Kriya yoga”, The Complete Works of Kriya yoga Master, Volume 5). Lūk, tās 49, kuras uztur pasauli, arī ir tās meitas, kas pārnāk. Un tā vienīgā, kas ved cilvēku pretī transcendencei ir “pastarīte”, tā, kas atnāk “pa staru”. Par Kosmiskās upes Daugavas un Pasaules koka, kas vienlaicīgi ir iekšējais koks, simboliem jau ir runāts iepriekš, baltās puķes vai zelta puķes, ir pozitīvās pieredzes un konstruktīvās īpašības. Jūra ir tiešs transcendences simbols. Transcendence ir viņpus visa, arī viņpus pozitīvā. Un pastarīte pāriet sfērā, kura nav novērojama no pasaules pozīcijām. Bet universālā skaņa paliek, un tā ir kā ceļa zīmes, kā to klāsta arī Harijs Dīkmanis un Jānis Veselis savā Jogodas kursā, tāpēc arī tautasdziesmas variants saka: 

grieziet brāļi tās koklītes, tās koklītes daiļi skana. 

Bet, protams, jāatceras, ka simbolu valoda ir vienmēr daudzplākšņaina. Tajā nekad nav tikai vienu un vēl jo vairāk vienīgo nozīmju. Piemēram, cilvēka iekšējās enerģētiskās sistēmas un tās centru simboliskie attēlojumi dažādās tradīcijās, protams, ir līdzīgi, tomēr vienlaikus ļoti dažādi, un tie var attēlot pat visai dažādas realitātes. Lielākoties šo attēlojumu pamatmērķis ir bijis kalpot konkrētām meditācijas tradīcijām un pat tieši konkrētām pašattīstības tehnikām, un tie ļoti mainās atkarībā no izmantotās apceres tradīcijas. Tā sauktā Jaunā Laikmeta (New Age) literatūra un jogas saloni mūs ir pieradinājuši pie viena konkrēta, Indijas Hatha jogas klasiskajai tradīcijai raksturīga psihoenerģētiskās sistēmas un tās centru attēlojuma un arī pie ļoti konkrētām un viennozīmīgām interpretācijām, taču Indijas tantriskajā tradīcijā gan attēlojumiem, gan interpretācijām ir sastopamas dažādas variācijas. Arī tie ir tikai simboli, lai gan tiem mēdz piemist reāla psihofizioloģiska atbilstība, kas izpaužas cilvēka iekšējās sajūtās un arī netieša, nosacīta atbilstība nervu sistēmā un vispārējā anatomiskajā uzbūvē. Zemāk, att. 3. redzams šīs sistēmas attēlojums kādā no tibetiešu tantriskās jogas variantiem. Tibetiešu priekšstatījumā ir ļoti akcentēts nabas centrs un sistēma tiek parādīta kā klasisks iekšējais koks, kas vienlaikus ir arī Pasaules koks.

Cilvēka enerģētiskās sistēmas attēlojums
tibetiešu tantrisko tradīciju kontekstā 

Vēl viena populāra daina par šo pašu simbolu kopu, par Pasaules koku un universālo skaņu: 

33924-0

Saule kokles skandinaja, 

Austriņâi sēdedama;

Dieva dēli danci veda

Ūdra, bebra kažokôs. 

Šajā dainā kokles varam saprast gan kā laika upes mūziku un dieva dēlus kā gadskārtu izpausmi, gan arī kokles kā tā saucamo sfēru harmoniju un dieva dēlus kā planētas, bet mūsu stāsta kontekstā tautasdziesmai tāpat kā iepriekš ir ļoti spēcīga iekšējā, meditatīvā izpausme. Šķiet, ka patiesībā šo apceres izpausmi mūsu folkloras materiālā mēs ikviens tomēr varam sajust pat nezinot simbolu spēli, kas tai raksturīga. 

Turpmāk vēl...