20. janvāra rītā – laikā, kad upes ledū iekalis ziemas vidus sals, Lietuvas galvaspilsētā stājās pukstēt Lietuvas Romuvas Krīva Jauņa Jona Trinkūna sirds. Visai Lietuva notrīsēja, jo ceļu pa Sentēvu taku bija aizsācis visu lietuviešu dižais lietuviskuma Skolotājs un Garīgais Vadītājs. Lai arī kādas kuram no mums būtu saiknes ar savu tautu, lai arī kāds kuram būtu pasaules uzskats un pārliecība, mums visiem ir vienas saknes, un mēs visi esam vienas tautas brāļi un māsas. Tāpēc bija tik droši un labi just līdzās esošo diženo Cilvēku, kurš kā tūkstošgadīgs ozols sargā tautas saknes un spēj savas lapotnes pavēnī atveldzēt un spēcināt ikvienu, kurš meklē savu dziļāko būtību.
Ko Jons Trinkūns ir devis Lietuvai? Kāpēc viņa nopelni ir īpaši un tik svarīgi ikvienam lietuvietim?
Kad pirms 50 gadiem padomju Lietuvā uzbangoja centieni pierakstīt Lietuvas ciemos izzūdošo folkloru, Jons Trinkūns bija viens no vadošajiem novadpētniecības ekspedīciju rīkotājiem. Viņa lielākais nopelns bija spēja atrast izzūdošās lietuviešu kultūras bagātības un atmodināt tās jaunai dzīvei, atdot jaunatnei. Tā Jons izveidoja Varēnas rajona Žiūru ciema ansambli, kura spēcīgo dziedāšanas veidu drīz apguva Viļņas Universitātes novadpētniecības klubs “Ramuva”. Tas bija laiks, kad tautas kultūra tika pasniegta tikai, tik ļoti skatuvei pielāgota un tik ļoti sagrozīta, ka jaunatne tai meta lielu līkumu un no tās kaunējās. Toties J. Trinkūna vadītie studenti atdeva tautas dainām dzīvīgumu un atvēra ceļu folkloras grupu un klubu veidošanai. Drīz vien dainas papildināja arī atdzimušās tautas dejas, kuras kopānākšanas reizes padarīja vēl jo dzīvīgākas un jauneklīgākas.
Jau tolaik Jons pielika daudz pūliņu, lai vairotu izpratni par to, ka svarīgākā ir dzīvā kultūra, kuru uz skatuves notiekošais var tikai papildināt. Tolaik, kad tautiskums tika vajāts, kad pastāvošā vara centās to iznīcināt, Jons kopā ar domubiedriem spēra vēl vienu svarīgu soli – no pelniem saulītē izcēla vasaras saulgriežus – Rasas svētkus. Pa kripatiņai vien apkopoja vēsturiskos un etnogrāfiskos aprakstus, sameklēja atbilstošas dainas, rotaļas, dančus un rituālus, un, raug, senajā Lietuvas galvaspilsētā Kernavē 1967. gadā atdzima šie lieliskie cilvēka un dabas saskaņas svētki, kurus, ja vienreiz esi šādi pavadījis gada īsāko nakti, turpmāk vēlēsies svētīt ik gadus.
Tolaik vēl bija drūmie padomju laiki, kuros vairs nebija īstu svētku, kas spētu spirdzināt cilvēka dvēseli. Tādēļ Rasas svētki ar dzīvajām tradīcijām, dainām dejām, rituāliem un skaidro, mākslīga reibuma nesaduļķoto saskarsmi bija īsts brīnums! Jons Trinkūns izprata, cik ļoti vajadzīgi un svarīgi ir kalendārie svētki, tāpēc Rasas svētki, pat padomju drošībnieku vajāti, turpināja notikt, un to svinēšana izplatījās visā Lietuvā. Ar Jona gādību un viņa ierosināti, atdzima arī atbilstoši senajām parašām svētīti Veļu vakari, Ziemassvētki, rudens un pavasara Vienādības, Jore (latv. Ūsiņi, tulkot.piez.) un citi svētki, tā izveidojot visa gada kalendāro svētku ratu. Šis rats ik gadus tiek ritināts daudzās Lietuvas vietās, un tūkstošiem cilvēku ir iespēja savu dzīvi bagātināt ar pilnības izjūtas un līksmas saskarsmes brīžiem, un daudzi pat nezina, ka par šo iespēju viņiem visvairāk ir jābūt pateicīgiem Jonam Trinkūnam.
Par ļoti nozīmīgiem Jons uzskatīja arī ģimenes godus. To rituālu un dainu vākšana ilga vairākus gadu desmitus. Šī dižā darba augļi ir simtiem kāzu, kas noritējušas saskaņā ar senajām tradīcijām, daudzi svētību saņēmuši mazuļi, iespēja ar senajiem rituāliem pavadīt tuvos cilvēkus Mūžībā. Un tas viss – līdz saknēm savs, lietuvisks.
Lietuviskā gara pamatu izpratne ir iegūlusi Jona Trinkūna grāmatās “Baltu ticība” (“Baltų tikėjimas”) un “Lietuviešu senās reliģijas ceļš” (Lietuvių senosios religijos kelias”). Tās sniedz stingru pamatu ikvienam savas tautas savdabības meklētājam: mēs esam saglabājuši un atjaunojuši sava gara dzelmes, kas ir tik vajadzīgas, lai dzīvotu cēlu, jēgpilnu un neatkarīgu dzīvi.
Jons jau agri saprata, ka tautas spēks ir kopībā, tāpēc visa viņa atjaunojamā lietuviešu kultūra bija atvērta un vērsta uz to, lai vienotu cilvēkus kopīgai laimīgai dzīvei.
Tūkstošiem lietuviešu savos stipro sakņu meklējumos vērsās pie Jona Trinkūna. Un viņš visus godbijīgi pieņēma, uzklausīja un nežēloja arī padomus. Ik cilvēks Jonam bija liels prieks, jo viņš prata ikvienā saskatīt vērtību, ticēja cilvēkiem, sajūsminājās par viņiem un mīlēja viņus. Viņš bija ikviena lietuvieša garīgais vadītājs.
Jona Trinkūna nopelni ir novērtēti ar Jona Basanaviča prēmiju un Ģedimina ordeņa Bruņinieka krustu. Kopīgā ceļa gājēji Jonu vienbalsīgi ievēlēja par Lietuvas Romuvas krīvu. Tomēr Jonas vienmēr tā arī palika vienkāršs un visiem pieejams.
Jonam svēta bija visa Lietuva. Bet jo īpaši viņam patika apmeklēt pilskalnus, upurkalniņus un citas senču svētvietas, kurās viņš pastāvīgi smēlās senču garaspēku. Jons ar mīlestību raudzījās uz ikvienu kociņu, uz ikvienu dzīvu būtni, tomēr vissvarīgākais viņam bija cilvēks.
Jons nekad nežēlojās un jebkuros apstākļos prata priecāties par dzīvi. Padomju varas laikā viņam par tautisko darbību pat 15 gadus bija liegta iespēja strādāt ar cilvēkiem, darboties lietuviskuma veicināšanas druvā. Tomēr viņš nekad nesalūza un vienmēr bija un palika dižs lietuviskuma uzturētājs. Pats universitātē bija beidzis lituānistiku, viņš vienmēr apgalvoja, ka īstam lietuvietim ir jātiecas iegūt izglītību lituānistikas jomā.
Jona Trinkūna darbība un lietuviskais dzīvīgums kļuva tik pazīstams un nozīmīgs, ka Lietuva ir kļuvusi par paraugu ikvienai tautai, kas tiecas pēc savām patiesajām vērtībām. Jons ir kļuvis arī par starptautisku dabas reliģiju organizāciju vadītāju un veicinājis tautiskuma uzturētāju sadarbību pasaules mērogā.
Jons Trinkūns, kaut gan dzimis un audzis pilsētās, vienmēr ir uzskatījis, ka Lietuvas saknes ir laukos. Tāpēc viņš visiem spēkiem centās uzturēt dzīvīgumu Lietuvas ciemos. Pēdējā laikā viņš visvairāk stiprināja paša veidoto Romuvas ciemu, kurā notika Ramuvas Jaunatnes nometnes, tika rīkotas kāzas un gadskārtu svētki. Tur izveidotas vairākas svētvietas ar rituālajiem ugunskuriem – aukuriem, tur sev mājvietu raduši lietuviešu dievi. Īstenota arī Jona ilgi auklētā iecere: zem jumta esoša svētnīca, kur sapulcēties noslēgtākā vidē, būt pasargātiem no lietus vai saules svelmes. Svētnīcu atjaunošana Lietuvā ir Jona Trinkūna sapnis, kuru viņš tagad nes līdzi savā Zvaigžņu ceļā.
Citu savu sapni Jonas ir atstājis mums – panākt, lai senā baltu reliģija gūtu pilnīgu valstisku atzīšanu, jo tikai tad lietuviešu tauta varēs justies garīgi neatkarīga.
Visa Jona Trinkūna dzīve ir kā likteņa zīme. Dzimis 1939. gadā – šķiet, tāpēc, lai, ieelpojis neatkarīgās Lietuvas gaisu, pēc tam visu savu dzīvi veltītu lietuviešu tautas garīgajai neatkarībai. Kara sākumā no rietumiem nākušie okupanti nogalināja Jona tēvu. 1991. gadā no austrumiem nākošie okupanti nogalināja lietuviešu muitniekus Medininku postenī. Tas bija tautas lielais upuris Lietuvas neatkarības atjaunošanai. It kā pastiprinot šo upuri, tai pašā dienā gāja bojā lietuviešu garīgās neatkarības ceļveža Jona Trinkūna vienpadsmit gadus vecais dēls Vaidevutis.
Ko tagad mums nozīmē lietuviskuma dižā skolotāja Jona Trinkūna pēkšņā nāve, kas nākusi kā Pērkons no skaidrām debesīm, tā it kā apstiprinādama Trinkūna uzvārda saistību ar lietuviešu visa iekustināšanas un dzīvības dievu Pērkonu? Līdz pat pēdējai dienai skaidri skanēja Jona jauneklīgā balss un smiekli, kas lika smieties arī citiem, līdz pēdējai dienai saglabājās skaidrā domāšana un asais prāts, šķiet, caurredzošais debeszilo acu skatiens, vesela jūra ieceru un rakstīt iesāktas grāmatas. Krīvs Jauņus attaisnoja savu vārdu un aizgāja, joprojām būdams liela gara spēka piepildīts, ap viņu pastāvīgi bija jaunības spēku nesošās rituālās dziedāšanas grupas “Kūlgrinda” ļaudis – Jonas kopā ar sievu Iniju bija šīs grupas vadītāji; Jonas aizgāja, nupat ierakstījis savu pēdējo kompaktdisku, kas veltīts Zemes dievībai Žemīnai – šādi it kā lūgdams viņas gādību augstajā kalniņā...
Jons mēdza pieminēt cilvēkus, kuri ziedojušies tautas labā, un rosināja atcerēties Pilēnu aizstāvju varonību...Tagad viņš aiziet Zvaigžņu ceļu, ar savām skaidrajām acīm skatīdams savu mīļo tautu un ikvienu no mums...
Krīva sirds stājās pukstēt skaidrā, saltā ziemas rītā un arī laikā, kad sals stingtin stindzina mūsu tautu, kad tā izkaisās svešās zemēs, nīkst un zaudē ticību sev... Krīvs Jauņus ar visu savu dzīvi iemiesoja tautas dzīvību. Gluži kā gādīgs un atbildīgs tēvs Krīvs šajā tautai tik nozīmīgajā laikā visu atbildību par savas tautas gara stiprumu ir nodevis ikviena no mums – ikviena lietuvieša rokās: lai mēs noticētu saviem spēkiem, lai sakopotu tautas vērtības, saliedētos un paceltu savu tautu laimīgai dzīvei. Tagad katra no mums paša ziņā ir tas, cik no Krīva Jauņa pieredzes un vērtībām uzņemsim sevī, cik mēs iesim pa viņa ceļu un tieksimies pēc viņa koptās tautiskuma apziņas. Ievērojot lietuviešu parašas, mēs godinām savus sentēvus, savus senčus, jo mēs esam tāpēc, ka bija viņi, un viņi mums ir svēti. Krīvs Jauņus Jons Trinkūns, būdams nu jau Viņā saulē, lietuviešu tautai kļūst vēl svarīgāks: tagad viņš mums mirdzēs kā ceļazvaigzne, un viņa vietā stāsies desmitiem lietuviešu. Mēs nosargāsim Lietuvu un lietuviskumu tāpat, kā tas notika senlaikos, kad Lietuvu sargāja tās pilskalni!
Lai slavēts Krīvs Jauņus!
(no lietuviešu valodas tulkojusi Linda Lemhena)
----
Par Jonu Trinkūnu vēl: http://alkas.lt/2014/01/20/mire-lietuvos-romuvos-krivis-etnokulturinio-judejimo-pradininkas-jonas-trinkunas-video/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru