Es NEZINU, kas ir pasaule

Guntas Saules saruna ar Armandu Birkenu 

Katram cilvēkam ir ļoti daudz šķautnes, kuŗas viņš parāda ļaudīm apkārt. Un caur kuŗām viņš ierauga pasauli. Latvijā tevi pazīst kā vienu no Čikāgas piecīšiem, Latvijas sievietes kopš laikulaikiem ir valdzinājusi tava balss un tavas dziesmas. Trimdas latviešu sabiedrībā tu esi pazīstams kā aktīvs sabiedrisks darbinieks. Bet šai reizē es gribētu, lai tu pastāstītu par ko vēl citu, par to, ka pasaule ir plašāka. Arī tava. Un par to, ka tevi saista daudzkas tāds, par ko daudzi no mums pat nenojauš, ka tevi tas interesē.

Kādu tu ieraudzīji to pasauli, telpu un vidi, kuŗā tu piedzimi?

Tā bija ļoti laba. Es piedzimu latviešu ģimenē, mums ar māsu abi vecāki bija latvieši, pie mums dzīv0ja arī vecmāmiņa, mammas māte. Manas mātes dzimta Latvijā nāca no Jelgavas un tēvs bija rīdzinieks. 

Un būtībā jau man bija uzreiz divas pasaules – viena bija latviešu un otra – amerikāņu pasaule. Vienā brīdī es to sapratu. Es neatceros precīzi, kā es par to uzzināju, droši vien vecāki par to pastāstīja. Bet pirmā valoda man bija latviešu, un tikai pēc tam es iemācījos angļu valodu.

Bērnam jau jāpeld straumei līdz. Bērns jau neko nav spējīgs pats izlemt. Tur, kur viņu ved, tur viņš iet, to, ko viņam dod, to viņš ēd. Diezgan ilgi tā jādzīvo. Tāda ir daba. Tas nav nekas slikts. Bērns ir pilnīgi pieaugušo aizgādībā un aizsardzībā. Mana mamma un vecmamma bija ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki. Viss apkārt bija ļoti sirsnīgi.

Un kā bija ar saskarsmi ar dzīvo dabu? Vai jums tā bija pieejama?

Mani vecāki, kā jau labi latvieši, bez dabas nevarēja nemaz. Vairākas reizes gadā bija izbraukumi dabā, tādi kā pikniki. Viens bija vietējo latviešu rīkoti Bērnu svētki turpat pilsētas parkā un arī bērniem tur bija, ko darīt. Un vēl bija arī baznīcas draudžu pikniki. Un atvaļinājumi. Mēs jau agri sākām braukt uz Viskonsīnu. Tas ir kaimiņu štatā, uz Ziemeļiem. Tur daba ir ļoti līdzīga Latvijas dabai. Aug egles, ir meži, lauki, ezeriņi. Mēs atvaļinājumā dzīvojām Viskonsīnā. Mūsu ģimene, mēs dzīvojām pie viena no veclatviešiem, - viņš pagājušā gadsimta sākumā jau tur bija nonācis, - pie tāda Brikovska, kuŗam tur bija krodziņš un tādas „kabīnes”, kuŗas varēja iznomāt. Mēs ar papu braucām un vienu no tās apkārtnes ezeriem makšķerēt un vēlāk es nodomāju, ka pie tāda Jāzeps Vītols būtu varējis sacerēt savu brīnišķīgo vīru kora dziesmu Mežezers.

Vēl arī citās vietās pie ezeriem mēs braucām. Vienmēr ūdeņi bija ļoti svarīgi un mums tie patika. Un ar citām ģimenēm kopā. Tie bija labi gadi. 

Tu esi vienīgais bērns ģimenē?

Man bija māsiņa, vecāka māsa. Bet viņa ir mirusi tagad, pirms trim gadiem. Mēs bijām divi. Tagad es esmu palicis vienīgais „bērns”.

Kā notika tas, ka tu biji izdomājis studēt teoloģiju?

Es daudz domāju par to, ka pasaule ir pilna ar netaisnībām – Latvija okupēta, cilvēki badā, ne tikai Latvijā, bet daudz kur citur, - kaŗi, sāpes. Es redzēju, ka pasaule ir šausmīga putra. Tajā ir visādas netaisnības, cilvēki raud, cieš un mokās.

Tas viss mani ļoti uzrunāja. Jā, mani vecāki gāja uz baznīcu. Toreiz bija tā iegājies, ka visi tur gāja. Tas bija gluži kā pienākums. Varbūt daudzi arī nemaz nedomāja par ticību. Vecāki bērnus veda uz Svētdienas skolu. Es arī gāju luterāņu Jāņa draudzes Svētdienas skolā, kur tāds Eduards Ramats vadīja kori. Viņš bija beidzis Pēterburgas konservatoriju kā labs tenors. Un vēlāk es domāju, ko viņš būtu varējis izdarīt un kas viņš būtu, ja Latvija nebūtu okupēta.

Man bija vajadzīga iespēja palīdzēt cilvēkiem un strādāt. Teoloģijas studijas man būtu iedevušas iespēju palīdzēt. Es biju sapratis, ka Dievs ir tas kārtības ieviesējs un likumu nolicējs. Es biju iedomājies, ka varētu būt viens no Viņa aģentiem, kalpiem, mācītājiem, lai Viņam palīdzētu cīņā par taisnību, par gaismu un labo. Es biju gatavs nodoties šim darbam uz visu mūžu. Bet, lai to varētu darīt, vajadzēja to teologa dipomu. No vienas puses nevajadzēja diplomu, bet no otras puses, tomēr vajadzēja. Es zināju Čikāgā to skolu, kur macītāja amatu var iegūt. Tā bija ļoti izcila skola. Pazīstama pasaules mērogā. To semināru bija beiguši vairāki latvieši un tā es arī viņu atklāju. Kad pienāca laiks laiks studēt, tad es tā arī domāju – ja reiz tu kaut ko dari, labāk iet uz kādu labāku skolu, lai varētu iegūt labāku izglītību, nevis uz kaut kādu. Es gribēju sākt ar to labāko. Tā es tur pieteicos un mani pieņēma. Un tā bija mana pirmā saskarsme ar amerikāņu profesionālo reliģiju. Jo līdz tam es gāju tais latviešu draudzēs, kur viss bija tā ļoti mīļi un mīksti, noapaļotiem stūŗiem. Latviešu svētdienas skolās, tajos stāstos, ko mēs tur lasījām, ja arī kādreiz Dievs bija dusmīgs, tad vienmēr tomēr viss kaut kā izlīdzinājās un labi beidzās – no zinātniskiem līmeņiem tur maz kas bija. 

Bet te nu es iebrienu tai zinātniskajā līmenī teoloģijas seminārā. Bet man ir tāda īpašība, ka es vienmēr visu novēroju. Un te nu es sāku skatīties. Un sāku nojaust dažas lietas. Runājot ar saviem klasesbiedriem, kādi – 50-60 mēs tur bijām – es sāku saprast, ka visiem tiem audzēkņiem ir visādas problēmas – vienam māte ar vēzi slimoja, kādu mīļākā vai draudzene pametusi, kādam vēl kāda cita psiholoģiska problēma un trauma. Un es tur sāku justies kā kādā psihiatriskajā slimnīcā, nevis kā teoloģijas seminārā. Es tik klausos, - līdzko es sāku ar kādu runāties, nepaiet necik ilgs laiks, kad viņš man sāk izkratīt sirdi. Un es sāku domāt, kas tad ar mani ir, ka es te esmu. Un bija arī – man tieši tad nesen vecmamma bija nomirusi un tas man tiešām bija nopietns stimuls sākt kaut ko darīt. Bet vienlaicīgi, sēžot tais studijās, mācoties Veco un Jauno Derību, un grieķu valodu un vēl visu ko citu, es sāku domāt.... un izrādās, ka daudz kas no tā, ko es biju dzirdējis kādā rožainā Svēdienas skolā nav pareizi, ka viss ir daudz sarežģītāk. Izrādās, ka aiz visas tās rožainās fasādes ir papilnam jautājumi un problēmas, un milzīgas problēmas. Ka zinātnieki īstenībā neko nezina. Nav tādas skaidrības, kā es biju iedomājies. Un nav tā, ka ir melns un balts. Un laika gaitā es sapratu, ka daudzām kultūrām un reliģijām ir līdzīgi stāsti. Es sapratu, ka tas, kas ir kristīgajā reliģijā, kas gan Rietumu pasaulē ir gandrīz vienīgā, vismaz dominējošā, nebūt nav kaut kas vienīgais un eksluzīvs, bet, ka līdzīgie stāsti - gan, piemēram, radīšanas stāsti, stāsti par plūdiem, vai jaunavīgo ieņemšanu,vai ko citu - ka tie ir daudz kur.

Visādas tās leģendas, kas ir Bībelē vai ebreju reliģijā, nav kaut kas tāds, kas ir vienīgais. Visi mani iepriekšējie priekšstati sāka brukt kopā. Man sāka trūkt loģikas ... Būtībā jau es biju ļoti ticīgs. Es ļoti nopietni to visu līdz tam uztvēŗu. Es varbūt biju ticīgāks, kā daudzi tai laikā. Un tikpat nopietni es uztvēŗu tās problēmas, kad viņas sāka rasties. Bet es dzīvoju ar loģiku. Bija jābūt loģikai. Un man ir jābūt ticamībai. Bet sēžot tai seminārā ar katru dienu viss kļuva arvien neloģiskāks un neskaidrāks. Un saliekot kopā to, ka es redzu, ka maniem studiju biedriem ir visādas garīgas un dvēseliskas traumas un psiholoģiskas problēmas un reaģējot uz tām viņi gāžas iekšā teoloģijā. Un vēl trešā lieta, kas bija ne mazāk nozīmīga kā pārējās. Es novēroju to skolu pašu, un mācību spēkus. Un to nevarēja neredzēt – kā tie skolotāji tur dzīvo, kā viņi strādā, kā uzvedas. Jo galugalā - viņi man māca, kā būt labam kristietim, mācītājam; un man ir svarīgi, - ja man kāds māca, tad viņš man rāda priekšzīmi. Runājot ar tiem skolotājiem un novērojot, kā viņi darbojās, es sapratu, ka tikpat labi es varētu mācīties kādā fizikas, matemātikas vai zemkopības skolā. Jebkur. 

Viņi, protams, mēģināja izrādīties, kad bija kādi svētki, Ziemassvētki vai kas tāds – tad nu gan viņi saģērbās visādās krāsās – zilās, zaļās, baltās un Bībelītēm rokās tā vien soļoja. Bet ikdienā tur bija baigā politika. Tur bija nemitīgā sacensība vienam ar otru par labākiem amatiem. Bet nekā tāda, kam būtu jābūt - kāda īsta kristīgo brāļu un māsu sadarbība, tur nebija. Es taču biju iedomājies, ka tur būtu bijis jābūt ieinteresētībai vienam par otru – jo šie taču ir profesori, kas to Bībeli zin no visām pusēm, no augšas un no apakšas, no iekšpuses un ārpuses. Un, ja viņi nevar izdarīt, īstenot to, kas tajā ir rakstīts, tad, kāda cerība ir pārējiem?

Taču 99% no pasaules cilvēkiem nezin to, ko šie zin. Tad, kur ir tas trūkums, kuŗā brīdī viņi Bībelē izlasa, ka Dievs ir tas un tas un grib no tevis to un to, bet to nedara. Tur bija visādas intrigas, aizmuguriski gājieni. 

No tās dienas, kad es tur iesoļoju, bija pagājuši septiņi mēneši. Kad man sāka jukt visa tā lieta, kas tur notiek, es sāku tiem pāris klasesbiedriem, ko es tur pazinu, prasīt – vai tev neliekas jocīgi tas, ka te ir tā? Arī kāda no Ņujorkas atbraukusi studente, kas tur mācījās no savas draudzes atsūtīta un draudze apmaksāja viņas studijas, nevarēja kaut ko saprast saistībā ar Jēzu un viņai neviens to nevarēja atbildēt, ko viņa gribēja zināt, - es viņai jautāju – ko tu te dari? Bet viņai nebija mugurkaula aiziet prom. Viņas draudze viņu nesaprastu un viņa nevarēja viņiem pateikt: atvainojiet, es vairs neticu! - vai kaut ko tamlīdzīgu. 

Un tad es runāju ar vienu no mūsu profesoriem, viņš bija pasaules līmeņa profesors un es varēju ar viņu runāt par šīm tēmām. Viņš bija Vecās derības profesors, ļoti zinošs dažos Vecās derības jautājumos. Un es viņam atklāju, ka man te sāk rasties baigās problēmas. Ilgi es ar viņu debatēju par Dieva eksistenci kā tādu, par reliģiju un ticību. Es biju pret un viņš par. Man bija pārliecība un drosme! Beigās viņš atzinās, ka viņam nav svarīgi, vai Dievs ir vai nav. Viņš to Veco derību uzskatīja kā zinātni, kā literatūru. Beigās viņš atzinās, ka viņam nav svarīga ticība. Es sapratu, ka ne tikai skolnieki, bet arī tie profesori daudz ko nesaprot un visam pat netic. Es vairs nevarēju pats sev attaisnot to, ka tur atrodos.

Es zināju, - tas, ka es pārtraucu teoloģijas studijas, latviešu sabiedrībā būs milzīgs trieciens. Jāņa draudze gaidīja, ka es beigšu un viņiem būs mācītājs.

Bet vienā dienā es nolēmu, ka es eju prom. Bija pagājuši tikai septiņi mēneši. Bija tā, ka katram studentam bija piesaistīts viens atbildīgais profesors, padomu devējs. Un es pie viņa aizgāju pateikt, kas es eju prom un viņš pat nopietni nemēģināja interesēties, kāpēc es tā rīkojos. Un arī citiem tas sevišķi neinteresēja. Viņam nebija nekādas īstas, reālas intereses. 

Latviešos tas bija paliels notikums – tas, ka Armands ir izstājies no Garīgā semināra. Tad es, protams, pēc tam sāku parādīties sabiedrībā. Un kādā no tām reizēm, sarīkojumā Čikāgas Latviešu biedrības namā, man pienāca klāt viens kungs, par kuŗu es nezināju, cik viņš ir reliģiozs, uzsita uz pleca un sacīja – Prātīgi darīji!

Dāmu komitejā un citi baznīcā un draudzē gan bija vīlušies. Es uzreiz neizstājos no draudzes. Tas bija mazliet vēlāk - kādā no latviešu draudžu konferencēm, kuŗa atkal notika turpat, Latviešu biedrības namā, es uzrakstīju vēstuli, ka izstājos no draudzes un iesniedzu to draudzes mācītājam. Viņš, itkā norūpējies, man prasīja: Kā tad tā? Mums par to noteikti jārunā... – bet es nesagaidīju viņa dzīves laikā tādu sarunu. 

Neviens mācītājs, neviena no vadošajām personām, ne arhibīskaps, negribēja neko zināt, viņiem neinteresēja manas domu un viedokļu maiņas. Tur nebija nekādas intereses. Un tas vēl vairāk apstiprināja manu domu, ka es rīkojos pareizi. Pat, ja es studētu matemātiku un pateiktu tai skolas vadībai, ka es eju prom, viņi drošvien izrādītu lielāku interesi. Bet te, kur, manuprāt, vajadzētu būt nopietnai cilvēciskai interesei par otru, par viņa labklājību un jo īpaši, par garīgo labklājību, tās nebija nemaz.

Kopš tās reizes, kad es izstājos no semināra, kopš 1978.gada marta, es neesmu uz dievnamu kā tādu gājis nevienu reizi, atskaitot kāzas, bēres, kristības vai līdzīgus notikumus. Un nevienu pašu reizi, nevienu mirkli neesmu nožēlojis to, ka esmu izstājies no semināra un atstājis kristietību. Es par šiem jautājumiem domāju ļoti daudz - katru dienu. 

Un kopš es esmu no septiņdesmito gadu vidus, sācis par to domāt un novērot pasauli un apkārtnotiekošo, es esmu sācis arī savas domas pierakstīt. Vienā brīdī es sapratu, ka man ir jāraksta grāmata. Es esmu pierakstījis visādus loģikas trūkumus. Man ir tūkstoš jautājumu, tūkstoš problēmu, tūkstoš novērojumu. Man ir bijušas ļoti daudz visādas atklāsmes, - daudz kas tāds, ko esmu sapratis un tas, kas tikai apstiprina un apliecina to, ka mēs neko nezinam. Mēs zinām šo un to un kaut ko par visu ko, bet būtībā, īstenībā NEZINĀM NEKO. 

Mēs esam ļoti lepni. No vienas puses tas nav nekas slikts. Bet mums nepatīk tas, ka mēs nezinām. Mēs uzskatām, ka mums ir tiesības zināt visu, ka mēs varam zināt visu, ka mums pienākas zināt. Arī reliģijas ir mums iestāstījušas, ka mēs esam kaut kas īpašs, bet man liekas, ka mūsu vieta visā eksistencē nav pārliecinoši noskaidrota. Mēs faktiski, vienkārši nezinām. Varbūt, ka esam „īpašāki“, pārāki par visu, bet man ir aizdomas, ka neesam. Tās ir tikai manas aizdomas. Es nezinu neko vairāk kā citi. 

Pasauli katru mirkli pēta visādi zinātnieki, - astronomi, fiziķi, biologi, ķīmiķi... ārda pasauli un kosmosu, kā vien var. Mēs meklējam atbildes, informāciju. Bet īstenībā mēs par dzīvi, par dzīvību, nezinām neko. Mums ir robežas, mēs pagaidām netiekam tām robežām pāri.

Kāda tev sajūta dzīvot, ka tu nekā nezini?

Nekādu problēmu. Es vispār uzskatu, ka tas ir tūkstošreiz labāk, nekā ticēt kaut kam, kas nav un, kur ir problēmas vairāk kā saprašanas. Dzīvošana nezinot izraisa divas lietas. Tas, ka tu nezini, izmaina attieksmi pret visu. Ja man iestāsta, ka es esmu pārāks par visu, tas izraisa lepnību, pat arogansi. Tad es varu kukaiņiem kāpt virsū, jo viņi nekas nav vai viņi ir mazākvērtīgi kā es. Visi pārējie dzīvnieki ir par mani zemāki. Jo Dievs man te visu ir devis, šīs ir manas mājas, šī zeme ir dota manai labklājībai. Bet īstenībā, es pasaulē skatos ar domu, ka es nezinu, kāpēc tas viss te ir, kāpec tā skudra tāda ir, kāpēc vina tur darbojas, ... bet to pašu arī skudra var teikt par mani – ko tas te dara...? Otra attieksme ir tā – un tā varbūt ir pati būtiskākā, izmainās cilvēka attieksme pret cilvēku. Jo, kamēr cilvēks piesaistās kādai vienai, otrai vai tūkstošai reliģijai, viņš pārstāv to grupējumu un tā intereses. 

Bet man ir bijība, nevis bailes, bet bijība pret nezināmo. Es neko veselīgāku neesmu atklājis, kā to, kad tu staigā ar īstu bijību un respektu pret visu, jo tu nezini, kas tas viss ir. Tu nezini, kāpēc tas viss te ir. Un kas ir aiz tā. Mums nav nekādas jēgas par to, kas ir aiz visas zemeslodes, pasaules, kosmosa, cilvēkiem, dzīvniekiem un visa pārējā, kas Tas viss ir. Mēs taču to nezinām. Ja kāds zin, es aicinu par to pastāstīt pārliecinoši, ar pierādījumiem, ar faktiem un nebūs neviens, kas to var. Cilvēki domā, ka viņi zin, - Dievs pasauli ir radījis. Viņi iedomājas un grib, lai Dievs to būtu radījis, bet fakti nav, fakti to neapliecina. Ja tu tici tam visam, tad jā, bet, ja tu sāc pētīt, analizēt un ārdīt, tad beigubeigās tu nevari nākt pie cita slēdziena, kā tā, ka nav tur viss tik skaidrs un tāpēc es dzīvoju ar tādu elementāru un lielu bijību: tu saproti, nekas nav zināms, ka visi esam vienādi atbilžu meklētāji.

Tas liek man uzmanīties. Es, piemēram, nevienu nenogalinātu nevis tāpēc, ka man to aizliedz kāds bauslis, bet tāpēc, ka es nezinu, kas dzīvība vispār ir. Es apšaubu savas tiesības kādam to atņemt. Es nezinu, ko tas nozīmē, tālab es atturēšos. Es to nedarīšu. Es baidos vairāk no nezināmajām sekām, nevis no kā cita.

Ja es zinātu, ka ir kādi dievi vai Dievs, tad varbūt pietiktu, tad varbūt tieši būtu labi. Bet es nezinu.

Vai tu esi paskatījies, ko stāsta citas reliģijas? Viņiem taču arī ir dažādi stāsti par to, kas ir kas pasaulē?

Tie visi ir bijuši centieni mēģināt izskaidrot nezināmo jeb to, kas ir acu priekšā, teiksim, dzīve, nāve, slimības, pasaule.

Cik es zinu par tām citām reliģijām, visur ir viens un tas pats, ar retiem izņēmumiem – vietām vairāk, vietām mazāk. Citās reliģijās ir vēl absurdākas un dīvainākas lietas kā kristietībā. Un tāpēc arī daudzas reliģijas nav ilgstoši pastāvējušas, jeb to piekritēju skaits ir ļoti mazs. Jo cilvēks vairāk attīstās un kļūst inteliģentāks, jo viņš mazāk tic visādām pasakām, un daudzas reliģijas tāpēc ir pazudušas no zemes virsas. Tāpēc, ka tajās ir bijis tik spilgts loģikas un saprašanas trūkums, ka tās nav varējušas ilgi pastāvēt. Tas, ka ir bijuši visādi mēģinājumi skaidrot, tas ir jau labi un normāli. Tāpēc tā grāmata, kuru es patlaban rakstu to visu kaut kādā mērā atklāj, apraksta. Tā formula ir viena un tā pati. Jautājums ir tikai par to, cik tajā reliģijā ir problēmas, un kāda līmeņa. Tās pārējās reliģijas, - jā, ļoti labi, - viņi visi ir centušies, bet, ja būtu viena reliģija, kas būtu atradusi to īsto patiesību, mēs taču visi gāztos uz to templi, bet nav. Katrs tic, kam viņš grib. Ir tūkstošiem reliģiju bijušas, katrs var izgudrot savu, katrs var skaidrot Dievu, kā viņš grib.

Un kā ir ar tiem universālajiem stāstiem?

Katrai reliģijai ir jāpilda dažādas funkcijas. Aiz katras reliģijas ir Dievs, - it kā. Un katrs cilvēks vēršas pie reliģijām, lai saņemtu atbildes. Un, ja tai reliģijā nav atbildes, tad, kāda tai jēga? Tad jau labāk iestāties kādā deju kopā un būt kopā ar cilvēkiem. Bet nē – cilvēki meklē atbildes uz garīgiem jautājumiem. Reliģijas izskaidro, kā Dievs radīja pasauli, kā Viņš uzsūtīja plūdus, dažādas sērgas un tad atkal apžēlojās, un tad bija labie gadi, un graudi auga. Pēc kāda laika atkal bija vētras un, kad ir vētra, tad Dievs ir dusmīgs. Tad, kad bija labie laiki, tad mēs esam bijuši labi un mēs esam priecīgi, un Dievs ir priecīgs... Tāds ir tas process.

Kā tev liekas, kas bija tie, kuŗi spēja izdomāt tos stāstus, kam cilvēki ticēja un turpina ticēt gadu tūkstošiem, un stāsta tālāk?

Es uzskatu, ka tas notika tādā kā konkurences līmenī. Un vispār skatoties reliģiju vēsturi, es redzu, ka viss notika līdztekus civilizācijas attīstībai. Jo cilvēki bija vairāk savairojušies, jo viņiem bija jau iespēja kaut ko sākt veidot. Bet, ja mēs skatāmies ļoti sen atpakaļ, viņi bija laimīgi, ja viņi vispār nodzīvoja līdz vakaram – apkārt bija plēsīgi zvēri, kukaiņi, čūskas un kas tik vēl ne. Man liekas, tad nevienam nebija laika domāt par kaut ko citu, kā izdzīvošanu. Tikai vēlāk, kad viņi varēja nedaudz nomierināties, kad viņiem vairs nebija jādzīvo kā uz naža asmeņa un viņiem nebija stundu no stundas jādomā, kā viņi tiks tālāk, - tikai tad, kad viņu bija jau pietiekami daudz un sāka veidoties lielas saimes, kopas un ģimenes, viņi varēja sākt domāt par ko citu. Tad varēja sākt sadalīt darbus. 

Laika gaitā radās nepieciešamība ne vien pēc izskaidrojumiem, bet pēc kaut kādas kārtības. Tu nevari paņemt tūkstoš cilvēkus un ļaut viņiem muļļāties. Viņiem izveidojas kaut kāda sistēma – un tieši tāpat rīkojas dzīvnieki – bites, vilki un ziloņi... Viņiem tāpat ir savi vadītāji un sava kārtība. Un tad, kad cilvēkiem bija laiks sēdēt pie ugunskura un domāt, tad viņi arī sāka domāt. Tad arī attīstījās valoda. Un pagāja tūkstošiem gadu, kamēr mēs kaut kur tikām. Tas liekas neloģiski, ka visuvarenais Dievs visus šos daudzos gadu tūkstošus būtu bijis klāt, un ļāvis visam notikt tā, kā tas ir noticies un notiek vēl šodien. 

Beigās tās reliģijas radās tā, ka kāds kaut ko izgudroja. Mēs nemaz nezinām, cik daudz to ir bijis. Piemēram, pirms 5000 vai 2000 gadiem. Loģiski, ka kāda no tām 1000 reliģijām būs labāka par citām. Un laika gaitā tās pastāvēs, bet citas vienkārši izmirs. Es esmu pārliecināts, ka cilvēki savā starpā sazinājās un pastāstīja viens otram. Vienīgā lieta, ko mēs par reliģiju zinām, ir tas, ka tā ir mainījusies. Cilvēkiem un laikam līdzi. Esmu novērojis, ka kristietība un citas reliģijas pašas par sevi atspoguļo cilvēces attīstību un maiņas, pilnībā piedaloties evolucijas processiem. Tā ir nemitīgi mainījusies un laika gaitā kļuvusi par kaut ko citu. Kas tik tur nav bijis? Kopš Kristus ir pa zemes virsu staigājis, bet mēs nemaz īsti nezinām, kā tur viss ar viņu ir bijis. Un kā no vienkāršām lietām laika gaitā viss ir kļuvis tik sarežģīts, samudžināts? Neticamas lietas tur notiek. Bet kāda bija kristietība sākumā? Vai bija kāda katoļu, luterāņu, pareizticīgo baznīca? Vai bija visi tie sarežģītie rituāli, grāmatas? Nekā tur nebija. 

Katrs ir tiecies, mēģinājis un darījis. Kam ir laiks staigāt pa visām reliģijām un meklēt kaut ko? Kāpēc mums vispār tas būtu jādara? Bet līdz šim tas, kas tajās ir atrasts, man nedod apmierinošas, pārliecinošas atbildes.

Bet kopumā, neskatoties uz šo visu neziņu, tu taču jūties laimīgs?

Nevienam cilvēkam nav ne mazākā jēga, kāpēc viņi te ir. Nevienam. Viņi domā, ka viņi zin, viņi kautko izgudro. Cits par iepriekšējām dzīvēm – vienam liekas, ka viņš ir kaķis bijis vai zīlonis, vai pārvērtīsies par kaut ko citu nākamajā dzīvē.... Katram sava pieeja.

Kas atliek? Jādzīvo! Ko mēs citu darīsim? Mēs pārsvarā negribam mirt, mēs gribam dzīvot, mēs gribam justies labi. Es jūtos labi. Es jūtos priecīgs par to, ka es esmu nācis pie šī slēdziena, jo tas man ir ļoti apmierinošs dzīves redzējuma variants. Es jūtos labi ar to, ko es esmu atklājis.

Un kā tu redzi latviešu reliģiju vai Dzīvesziņu?

Latviešu dzīvesziņa ir pieredzes dalīšanās un dalīšanās uzskatos. Tas ir ne tikai pozitīvi, bet pat nepieciešami, ka mūsu priekšteči ir dalījušies pieredzē. Mēs varbūt šeit nesēdētu, ja mūsu priekšteči tā nebūtu rīkojušies.

Tautasdziesmas radušās novērojumos un balstoties uz to, ko viņi ir dzīvojuši... novērojot dabu – kokus, ziedus, putnus, zvaigznes, sauli, mēnesi, tumsu.... Mani tas ļoti interesē, bet man nav bijis tam laika. Kamēr es vēl rakstu savu grāmatu, man ir maz laika. Es esmu ļoti iesaistījies latviešu sabiedrībā – ne tikai ar Piecīšiem, bet es arī esmu Čikāgas Latviešu biedrības priekšsēdis, viens no diviem Čikāgas latviešu radioraidījumu vadītājiem. Es rakstu presei Čikāgā, Amerikā, Austrālijā, un arī Eiropā. Es dziedu Čikāgas latviešu vīru korī. Bet mani maizes darbi Amerikā ir bijuši garīgi nenozīmīgi. Vienīgais nozīmīgais tajos ir bijis tas, ka es vienmēr un visur novēroju cilvēkus un dzīvi...

Es tagad gribu pabeigt savu grāmatu. Man īstā dzīves misija būtu bijusi būt par mācītāju, - garīgā tēma ir manas dzīves mērķis. Ar mūziku es daudz nodarbojos un man tas ir tuvu, bet garīgās tēmas tomēr ir tuvākas.

Kā tu jūties, kad piedzimst mūzika? Tu taču esi radītājs tai brīdī?

Kas vispār ir radošs process? Citam tas ir, citam nav. Bet galvenais, ka tas ir neaprakstāmi dažāds – cits kā ķīmiķis rada, cits izgudro matemātiskas formulas, gleznotājs piesēžas pie audekla un ar krāsām rada ko tādu, ka mēs to nevaram aptvert, kā kaut ko tādu var radīt... 

Es pat nevaru pateikt, kā tas notiek. Katrā gadījumā kopmonēt, ko radīt, ir skaista, burvīga, patīkama, un nepieciešama lieta!

Kas bija tava pirmā dziesma? Vai tu atceries?

Pirmā dziesma bija Elīnas Zālītes CEĻŠ. Tad man bija kādi sešpadsmit gadi. Un tajā bija vārdi:

Kad sirds ir pilna vainu 

Un katru prieku nīst, 

Pa ceļu līkumainu 

Bez mērķa eju klīst.

Bet „piecīšu” laikā man liekas, ka pirmā bija ar Valža Krāslavieša dzeju Mātei Latvijā:

Jau trešo gadu desmitu

Laika dzirnas maļ,

Māte savus dēlus vēl

Gaida atpakaļ.

Kuŗai pēdējais pants ir: 

Jau trešo gadu desmitu

Laika dzirnas maļ,

Māte savus dēlus velti

Gaida atpakaļ.

Tad bija Mūsu mīlestība, Ir septiņi no rīta Rīgas ielās, Saules diena, Dziesma vasarai, un citas.

Radīšana - tas ir kaut kas mistisks, mani uzrunā vārdi, teksts. Tad es meklēju melodiju. Un es domāju - kas ir dziedāšana – īstenībā tā ir runāšana dažādos toņos: mēs jau arī runājam dažādos toņos un ar izteiksmi. Un dziedāšana ir kaut kas vēl vairāk, solītis uz priekšu, kaut ko greznāku pieliekam klāt no toņiem. Meklējot melodiju es parasti mēģinu atrast kādu garīgu sakaru ar dzejnieku. 

Bija tāds piemērs pagājušā gadā. Man, kopa ar Loriju Vudu, bija paredzēti sešpadsmit koncerti Latvijā. Un ļoti gribējās kādu jaunu dziesmu uzrakstīt. Man bija sen viens Valža Krāslavieša dzejolis: „Nerātna dziesmiņa“, ko viņš man bija iedevis kaut kad septiņdesmitajos gados. Tas bija labs teksts, - par vīrieti gados, kuŗš par dzīvi tā mazliet pafilosofē... Es atbraucu uz Latviju un ir dažas dienas pirms pirmā koncerta. Es paņēmu ģitāri, un Rīgā sēžot dzīvoklī ar to dzeju, es burtiski „uzrunāju” Valdi Krāslavieti. Es teicu: Valdi, ja Tu gribi, lai tā dziesma skan, Tev ir jānāk man palīgā! Tas bija it kā nedaudz pa jokam, bet no otras puses, arī nopietni. Krāslavietis bija burvīgs cilvēks. Viņa mums visiem ļoti pietrūkst. Šai dziesmai man bija padomā divas melodijas - viena sākumā un beigās un otra vidū .... un tā es meklēju, sijāju visādus variantus... man nebija šausmīgi ilgi jāmeklē; atradu vienu meldiju visiem pantiņiem. Un tā es to dziesmu uzrakstīju vienā vakarā. Pats biju ar to apmierināts; man pašam tā dziesma ļoti patīk. Tā bija tā labākā melodija, kas tai dzejai varēja būt no manis. Pēc tam Valdim arī pateicos par garīgo sadarbību!

Es tekstos meklēju kaut ko, kas mani uzrunātu. Tie ir ļoti labi, tā ir ļoti laba dzeja. Izcila. Tai pat reizē, kādu dienu pirms, kad es rakstīju dziesmu ar Valža Krāslavieša dzeju, es uzrakstīju vēl vienu. Tā bija Ramonas Frišmanes brīnišķīgā dzeja „Pavasarī“, kas arī mani bija spēcīgi uzrunājusi. Manām dziesmām parasti ir citu autoru dzeja, ir reizēm manas idejas – Alberts Legzdiņš ir dažas manas idejas ielicis dzejā, viņam tas mēdz izcili izdoties! Manas idejas ir piemēram, tām dziesmām: „Septiņi no rīta Rīgas ielās”, „Mūsu mīlestība” un „Par mani, draudziņ nebēdā”.

Bet atgriežoties pie tavām garīgajām pārdomām - kur iznāks grāmata?

Grāmata iznāks Amerikā. Tā būs angļu valodā. Optimists būdams, - pēc tam lai to tulko daudzās citās valodās.

Tad mums vēl nāksies domāt par tās tulkošanu latviski, jo es domāju, ka arī mums Latvijā tāda būtu vajadzīga.

Pēc angļu valodas, vēlētos, ka nākamais izdevums būtu latviešu valodā. Man ir svarīgi, ka grāmata būtu arī latviešu valodā.

Šur tur es presē intervijās esmu par grāmatu runājis, - īpaši neiedziļinoties tēmā. Par to, ka tā top. Tiek domāts, pētīts, rakstīts....

Galvenais, ka tēmas ir svarīgas. Pašas svarīgākās. Tas ir par visu dzīvi un tās vairāk vai mazāk skar mūs visus. Esam šajā dzīvē līdzgājēji, līdzmeklētāji. Lai mums veicas atklāt jautājumiem atbildes un padarīt dzīvi par labāku, veselīgāku, patīkamāku, drošāku, skaistāku. 

Paldies, Armand, par sarunu! Vēlu tev veiksmi grāmatu pabeigt drīz, gaidīsim tās iznākšanu! Un uz tikšanos atkal Latvijā!

Foto no Armanda Birkena personīgā arhīva