pirmdiena, 2013. gada 11. februāris

2013.gads- seno latgaļu vārda deviņsimtgade

Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami tikties atkal un atkal, jo zini, ka, ja cilvēks ir ko solījis, tad arī izpildīs. Solīja rotu meistars Daumants Kalniņš, ka būs radošās darbnīcas Ruckas muižas telpās - un ir! Teica, ka rīkos senās Latgales jubilejas pasākumus - un viss notiek! Pirmais solis jau ir veikts- sagaidot jubilejas gadu, Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība izdevusi viņa grāmatu „The Latgalian Treasures" (Latgaļu dārgumi), pagaidām gan angļu valodā, bet grāmatu paredzēts izdot arī latviešu un krievu valodā. Par seno latgaļu mantojuma nozīmību jau vairākkārt stāstīts rotkaļa grāmatās. 

Tautas daiļamatu meistars Daumants Kalniņš ir sācis darbu pie jaunas, Vidzemes latgaļiem veltītas ekspozīcijas iekārtošanas Seno rotu kalves muzejā Cēsu pilī, lai popularizētu seno latgaļu kultūru, zināšanas un prasmes, bet Ruckas muižas kompleksa apmeklētājiem tiks piedāvāts praktisku nodarbību cikls, organizēti īpaši tematiski pasākumi, kas iepazīstinās ar seno latgaļu ieguldījumu un nozīmi mūsdienu Latvijas veidošanās vēsturē. Ikviens no mums, kas sevi sauc par latviešiem, var atbalstīt šos pasākumus, popularizēt savu senču zemi, latviskumu, jo no katra atsevišķi un mums visiem kopā ir atkarīgs, ar kādām domām un darbiem veidojam savu valsti. 

Senās Latgales deviņsimtgades jautājumu neviens cits bez tevis nav pacēlis, kāpēc tieši 2013.gadā tā jubileja? 

Stāsts ir par to, ka 2009.gadā Lietuva svinēja sava vārda tūkstošgadi. Lepni, ar izstādēm, pasākumiem, grāmatām. 2010.gada rudenī, mūsu Valsts svētku priekšvakarā, lietuviešu izstādi atklāja arī Rīgā. Kaut kas mani tur uzjundīja ieskatīties mūsu pašu vēstures hronoloģiskajos datējumos. Tā kā man nebija īsti skaidrs, ko tad viņi tur svinēja, pārnācis mājās, sāku meklēt internetā un grāmatās, no kurienes tās tūkstošgades svinības nāk. Izrādījās, ka Kvedlinburgas hronikā rakstīts par mūku Bruno, kurš sācis sludināt Kristus mācību Lietuvas teritorijā mītošajiem ļaudīm, taču lietuvieši viņam iesituši ar koku pa galvu un viņš atdevis dvēseli Dievam. Tas ir viss stāsts, bet tur pirmo reizi ticis pieminēts Lietuvas vārds. Arī Rīga simtiem gadu pirms 1201. gada bijusi pazīstama kā apdzīvota vieta un osta, tāpat kā Cēsis, kas daudz agrāk pastāvējušas, nekā pieminētas hronikā, kad 1206. gadā izplatīt kristīgo ticību te ieradies mūks Daniels. Kaut arī sīkumi, taču tie nebūt netraucēja ar milzīgu pompu mūsdienu latviešiem atzīmēt šīs gadskārtas. 

Arheologiem gan ir krietni senāks Baltijas zemju un tautu vēsturiskais redzējums, tomēr tā nu reiz ir pieņemts, ka par to hronoloģiskās atpazīstamības punktiem uzskata datējumus, kad tās pirmo reizi minētas senlaiku hronikās. 

Ja būtu bijis fiksēts pirms tam kāds notikums, būtu simts gadi Latgalei klāt. 

Izrādās, ka tie pārējie - kurši, zemgaļi, lībieši- ir palaiduši garām savas jubilejas. No skandināvu rakstītajiem avotiem izriet, ka kopš 6. gadsimta zemgaļi atvairījuši vikingu iebrukumus. Rimberta hronika piemin kuršus, kuru zemē dāņi sirojuši jau 853.gadā. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums atrasts uz Trosas rūnu akmens, kas izkalts pēc m.ē. 1000.gada par godu vikingam Barkviram, kas noslīcis sirojuma laikā līvu zemēs. Ar sēļiem ir tā, ka viņi savu 800. gadskārtu būtu varējuši svinēt 2008. gadā, kad Sēlpils nodedzināšana pieminēta Indriķa hronikā. Tas, ka iepriekšējo gadsimtu hronisti viņus nav pieminējuši, norāda, ka apskatāmajā laika posmā ne sēļu rotas, ne arī viņu apbedīšanas tradīcijas jūtami neatšķīrās no kaimiņos mītošās Lielās Jersikas tautas tradīcijām. Meklējot informāciju, atradu Pečoru klostera mūka Nestora sastādītajā hronikā „Pagājušo laiku stāsts” 1113.gada ierakstu, kurā minēti zemgaļi, kurši, latgaļi un lībieši un to, ka katrai tautai bijusi sava valoda. Labi, ka Nestora hronika ir mūsdienu krievu valodā pārrakstīta, ja būtu senslāvu mēlē, tad jau nevarētu neko saprast. 

Vai „Pagājušo laiku stāstos” bija kādi īpaši ieraksti, kas tevi pārsteidza? 

Laikam interesantākais ir tas, ka hronikā minētais cilšu saraksts atkārtojas divas reizes. Vienreiz tas skan: „литва, зимигола, корсь, летгола, ливы”, bet otrajā reizē - „литва, зимигола, корсь, нарова, ливы”. Narovas cilšu iespējamo saistību ar senajiem latgaļiem plašāk apcerējusi Raisa Deņisova rakstā „Austrumbaltu ciltis agrajā dzelzs laikmetā”, žurnālā „Latvijas vēsture”. Tā kā cilšu uzskaitījuma kārtība ir identiska, tad varam tikai minēt, kad teiksmainās Narovas ciltis pārtapušas par latgaļiem. Šāda attīstība dod mums vēlreiz pamatu latgaļu vārda svētkus svinēt tieši 2013.gadā. Taisnības vārdā jāsaka- latgaļu zemes nosaukums „Лотыгола” pirmo reizi pieminēts Novgorodas hronikās sakarā ar 13.gs notikumiem. 

Tad tev radās ideja, ka vajag šo tēmu pacelt. 

Tieši tā! Kāpēc leiši var, bet mēs nevaram! 

Pēc savas sirdsbalss esi latgalietis. 

Latgalietis es īsti neesmu. Es esmu viens no viņu pēctecības galaproduktiem. Protams! Ja paskatās veco karti, tad arī Cēsis ir pie senās Latgales teritorijas. 

Protams. Kartē Autīnes pilsnovads, kurā ietilpst arī Cēsis, ir bijis piederošs pie senās Jersikas ķēniņvalsts. Latgaļu zemes ir bijušas ļoti tālu, līdz jūrai tik vien, kā šaura strēmele palikusi lībiešiem. Latgaļi apdzīvoja apmēram pusi no tagadējās Latvijas teritorijas (Latgali un lielāko Vidzemes daļu), bez tam – aiz tās robežām novadus aiz Pitalovas (Pietālavas) līdz Veļikajas upei un Drisas - Polockas apvidu. Man ir 1923.gada žurnāla „Latvijas Saule” numurs, kurā aprakstīts par latgaļu apbedījumiem pie Pleskavas. Kaut kā tas nav ticis pētīts vai arī ir pētīts, bet publikācijas – manā redzeslokā nav nonākušas. Pēc apbedīšanas tradīcijām latgaļus varētu labi atpazīt. 

Viņiem bijuši īpatnēji apbedījumi, vīriešus savādāk apbedījuši nekā sievietes. 

Zināms, ka senie latgaļi savus mirušos guldījuši līdzenos un uzkalniņa kapu laukos, kuros kapu bedrēs sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos. Vīriešiem galva uz austrumiem, sievietēm uz rietumiem. Tas varētu liecināt par latgaļu savdabīgo mītiskās pasaules redzējumu. Esmu mēģinājis kaut ko izsecināt par šo tēmu, bet pagaidām nekas nopietns nav sanācis. 

Kāda versija tev radās? 

Kapu lauku plāns. Viņi jau tā neguļ kā bluķīši pēc kārtas, vienam kājas uz vienu galu, otram uz otru. Lielākais vairums austrumu - rietumu virzienā. Kāpēc tas ir tā, to gan es saprotu. Saulīte ģeogrāfiskajos austrumos un rietumos ir divreiz gadā, citur- vienreiz. Tas vairākums mirušo sanāk uz tiem diviem gada laikiem. Ne pēc kompasa glabāja, rituāls bija ar Sauli saistīts. 

Vai galvu lika, kur Saule ausa? 

Manā uztverē ir tā, ka cilvēks jau nav raķete, ar galvu pa priekšu izšaujams. Varbūt tam aizgājējam bija jāredz rietošā vai lecošā Saule? 

Par Latgali runājot, sanāk, ka no Latgales nosaukuma cēlies valsts vārds - Latvija. 

Jā, jā. Leti- tā mūs sauca lībieši un igauņi, un no tā to vārdu paņēma arī vācieši. Vācieši klausījās, kā apkārtnē runā. Vēlāk latgaļi saukti par latvjiem (šajā vārdā mūs dēvē lietuvieši), no šā vārda radies vārds latvietis, ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos baltus, bet nosaukums ieguvis arī teritoriālu nozīmi. Vārds latvietis cilmes ziņā tieši saistāms ar seno latgaļu cilti, kuras nosaukums dokumentos ir ar divējādu saknes formu- lat- un let-. Tā skaidro Konstantīns Karulis „Latviešu etimoloģijas vārdnīcā” Viena lieta- tautas un valsts nosaukums, nākamā ir valoda. Kādreiz V. Muktupāvelam bija programma ”Prūšos manas kājas autas”. To pēc senajiem tekstiem rekonstruētā prūšu mēlē izpildīja ansamblis „Rasa”. Tur kaut ko saprast un atpazīt bija grūti. Kurši jau tādi paši rietumbalti, es nezinu, vai mēs no seno kuršu valodas arī daudz ko saprastu. Kad latgalieši laiž vaļā, domas gājienam tomēr izsekot var, kaut daudzus vārdus nesaprotam. 

Saprast to domu jau saprotam. 

Vēsturiski 13.gs. kara darbība ar vāciešiem visvairāk notika pa Kurzemi un Zemgali. Hronists vēsta, ka pēc pēdējā zemgaļu cietokšņa- Sidrabenes krišanas, simts tūkstošu zemgaļu aizgājuši uz Lietuvu. Kurš man var pateikt, kur ir robeža starp žemaišiem un zemgaļiem, varbūt viņi bija stipri radniecīgi? Kad zemgaļi aizgāja, tad ne jau kaut kur svešumā, bet pie saviem radiem, kuri mitinājās mazliet uz dienvidiem. Tur jau leišu Mindaugs tālāk viņu vajātājus- krustnešus nelaida. Pieļauju, ka arī kurši, nespēdami atkauties no krustnešu uzmācības, aizgāja uz savas zemes dienvidu galu, kas mūsdienu kartē atrodams Lietuvas teritorijā. 

Kamēr pārējās Latvijā mītošās tautas nikni cīnījās par savu brīvību pret krustnešiem, senajiem latgaļiem reizēm pārmet, ka tie sadarbojušies ar iekarotājiem. Jāņem vērā, ka Jersikas, Pietālavas un Atzeles latgaļiem tolaik bija jāatvaira itin biežie austrumu kaimiņu sirojumi. Tālavieši, savukārt, atradās nepārtrauktā kara stāvoklī ar ziemeļu kaimiņiem igauņiem. Varbūt, ka dzelzīs kaltajos atnācējos, viņi saskatīja iespējamu atbalstu, ar kuru solīto palīdzību viņi cerēja atkratīties no meslu atkarības Polockai un Novgorodai. Arī vairākus gadsimtus ilgušie konflikti ar igauņiem, lai tos atrisinātu, vilināt vilināja ņemt talkā labi bruņotos un cīņas mākslās meistarīgos krustnešus. Šajās iecerēs latgaļu vadoņiem nācās smagi vilties. Lietuvai draudēja tas pats liktenis, kas mūsu senčiem un mūsu dienvidu puses radiem senprūšiem. Taču lietuvieši spēja apvienoties, kronēt par karali dižkunigaišķi Mindaugu un tolaik nosargāt savas tautas brīvību. Ja krustnešu iebrukums notiktu piecdesmit gadus vēlāk, iespējams, ka latgaļu zemes konsolidētos ap jūtami nozīmīgo Jersikas kņazisti un, līdzīgi Lietuvai, izveidotu savu valsti, kura spētu pretoties iekarotājiem. Tad vēsture veidotos citāda. Līdzīgs viedoklis ir arī arheologam Arnim Radiņam, kurš saka, ka rakstītajos avotos minētas Jersikas un Kokneses kņazistes un Tālavas un Atzeles zemes. Tomēr varam pieņemt, ka Jersika bija dominējošā un visas latgaļu apdzīvotās teritorijas apvienošana tās virsvadībā bija tikai laika jautājums. 

Vai latviešu valoda nav cēlusies no latgaļu valodas? 

Lai nu kā, bet tā vien izskatās, ka mūsu literārā valoda pamatā ir atvasināta no tās valodas, kurā runāja senie latgaļi. Daba jau tukšumu nemīl. Kara izpostītajās un iedzīvotāju pamestajās zemēs ieplūda ļaudis no latgaļu teritorijām. Tā latgaļi izsējās pa visu zemi, asimilējās paši un asimilēja citus. No lībiešiem latgaļi dabūja akcentu. Par to gan vairāk jāprasa gudriem valodniekiem. Lietuviešiem citāds tas akcents, uz otro zilbi. Mums uzsvars ir uz pirmo zilbi. Tātad arī valodiņa mums ir no senajiem latgaļiem un kur tad vēl karogs! Par to karogu ir interesanti. Tas ir tāpat kā ar valstīm un tautām, kad pieminētas hronikā, tad no tā brīža arī skaitās. Atskaņu hronikā rakstīts, ka 1279. gada karagājienā piedalījušies Cēsu latgaļu zemessargi. Hronikas autors stāsta, ka viņi gājuši karā zem sava karoga, kurš bijis sarkans, ar baltu svītru vidū. Latvijas karogs varētu būt viens no vecākajiem zināmajiem pasaulē. Par mūsu karoga tēmu Cēsu muzeja pētnieks Tālis Pumpuriņš izsmeļošu grāmatu uzrakstījis. Man drusku interesē mūsu karoga nozīmība 1905. gada revolūcijas laikos, vismaz tas, kā tas varēja būt atspoguļojies mūsu inteliģences skatījumā. Varbūt bez 1905.gada notikumiem nebūtu 1918. gada Latvijas. Tā pašnoteikšanās iespējamības doma pēc tam uzplauka pa īstam. Puikas vilka kokos sarkanos karogus, bet tautiski domājošie domāja.. (dzied) „ ..asinis, kas nevainīgas uz baltā sniega kvēloja, tās neizkvēlos gadu gadiem, tās kvēlos mūsu karogā..” Akuraters. Viņš ļoti labi zināja, kāds mums ir karogs. Tur viss savā vietā. Kāds literatūrzinātnieks man pieskries klāt un pateiks: „Zini, tu esi duraks, tā nebija!” Bet kurš zina, kā bija? Bet es tur to saredzu. Zinot J.Akuratera daiļradi, es par to nebrīnos, ka viņš zināja, ko saka.

Tev tiks izdota grāmata par Latgales dārgumiem.

Es un Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība, solām, ka būs pasākumi, ar ko veidot to deviņsimtgadi. Kas var labāk iezīmēt šos pasākumus par grāmatu! Angļu valodā grāmata jau ir izdota, jubilejas gadā izdosim latviešu un krievu valodā. 

Kāpēc nosaukums „Latgaļu dārgumi”?

Tāpēc, ka tie patiešām ir dārgumi! Latvietim būtu jāzina Kārļu Ainavas kapulauka meitenes godatērpu ar grezno rotu komplektu tāpat kā Rafaela „Siksta Madonnu” vai ko tamlīdzīgu no pasaules kultūras vērtībām. Salīdzinot agrāk izdoto „Seno rotu kalves” grāmatu ar „Latgaļu dārgumiem”, pirmajā vairāk bija stāsti, es tur lielījos, cik man labi iet un cik es labi izskatos. 

Arī to reizēm vajag.

Bet šeit ir konkrēti vairāk par rotām, ar dažām atkāpēm, bet viss ir saistīts ar rotām un senajiem latgaļiem. Viņi ir atstājuši iespaidīgas lietišķās mākslas un materiālās kultūras liecības. Viņu rotās es saskatu gan pagānisko dzīvesziņu, gan gadskārtu ierašas. Ne tikai! Viņu mantojumā atspoguļojas noteiktas tradīcijas un iemaņas tērpu darināšanā un metāla mākslinieciskajā apstrādē. Tā nu ir sanācis, ka aizvēsturiskās Latvijas sākumus esmu meklējis, paceļot tieši seno latgaļu dārgumu pūra lādes vāku. 

Paldies par sarunu! Cerēsim uz latviešu atsaucību un līdzdalību organizētajos pasākumos. 

L.V. 
Žurnāls „Mistērija”
Sazināties ar Meistaru Daumantu Kalniņu variet rakstot uz e-pasta adresi kalninsdaumants@yahoo.com

1 komentārs: