Jau izsenis vietā, kur veidojusies mūsu latviešu tauta, tiek svētīti
gadskārtu svētki. Un, lai arī senās ciltis, kuŗās šo gada rituma mirkļu
iezīmēšana aizsākusies un turpinās, bija dažādas - kurši, galindi,
zemgaļi, sēļi, latgaļi..., mēs tos dēvējam par latviešu tradicionālajiem
svētkiem, par latviešu tradicionālo pasaules redzējumu. Tātad, - par
Ziemassvētkiem, par Ziemas Saulgriežiem.
Daudzi no mums jau senās Gadskārtu svētku tradīcijas apguvuši un
piedzīvojuši, citi esam tik pašā ceļa sākumā. Taču it visiem - gan tiem,
kuŗi jau daudz zina, gan tiem, kuŗiem šķiet, ka viņi vēl nezina nekā,
ir allaž kas jauns un līdz tam nezināms par svētkiem uzzināms un
izzināms. Padalīšos tajā, ko šobrīd zinu es:)
Vispirms - par nosaukumu - diezgan bieži tos dēvē par Ziemassvētkiem, bet šiem svētkiem ir arī citi, senāki nosaukumi - tos dēvē gan par Bluķa vakaru: pēc rīcības - Bluķa vilkšanas, par Kaļedām - pēc viena no šī laika dziesmu piedziedājumiem, t.s. refrēniem, "kaladū", "kalando", u.tml., atkarībā no novadu izrunas. Vēl arī par Ķūķu vakaru - pēc ēdiena, ko šai vakarā ēd. Un arī te var būt atšķirības pēc tā kā nu katrā atsevišķā pagastā izrunā. Vislielākās atšķirības, protams ir dažādās latgaliešu izloksnes, - tur taču gandrīz katrā pagastā vai ciemā runā atšķirīgi. Tos dēvē arī par Ziemas Saulgriežiem - pēc kalendāra sākas astronomiskā ziema, bet būtībā dabā tas ir jau gandrīz ziemas vidus.
Daudzviet gan runā par Ziemas tumšo laiku, īsajām dienām, ļoti īso brītiņu, kad Saule ir redzama (ja vēl pie tam tā nav aiz mākoņiem) pie debesīm, arī par garajām naktīm.. Bet patiesībā Ziemassvētki, Ziemas saulgrieži ir laiks, kad tradicionālajās dziesmām un dažādajās svētku svētīšanas izdarībās visvairāk daudzina gaismu. Un visas svētku izdarības ir patiesībā veltītas tam, lai "palīdzētu" Saule pagriezties uz gaismas pusi. Senie ticēja, ka cilvēka līdzdalība dabas norisēs ir nozīmīga. Un ne jau aiz mānticības, bet tālab, ka cilvēki gan apzinājās savu līdzatbildību gan par to notiek dabā, laukos, mežos, tīrumos, gan arī tāpēc, ka zinamā mērā tādas izdarības kalpo kā pašiedvesma. Mēs jau paši zinām, ka tāds, kuŗš allaž gaužas, ka ir tumši, ir drūmi, ir auksti utt. saķer gripas vīrusus daudz biežāk, nekā tas, kuŗš priecājas par ziemu, gaida Saules un garo dienu atgriežanos, un daudzina gaismu un prieku. Protams, ka mūsu Tradīcija ir izcēlusies laukos, dabā, kur cilvēks bija daudz vairāk ar to saistīts un pat zināmā mērā atkarīgs, bet būtībā mēs, lai arī mums ir dažādas pilsētu ērtības un labumi, savu saistību ar dabu tik vienkārši tomēŗ nevaram pazaudēt un aizmirst.
Kad tad ir Ziemas saulgrieži un kas tajos jādara - parasti tie ir ap 20.-21.decembri un kalendāros, kur ierakstīti saules lēkti un rieti un dienas garumi, var ieraudzīt arī to mirkli, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā un arī to, kad ir tas t.s. Ziemas Saulgriežu punkts, ko, kā jau minēju, dēvē par Ziemas sākumu.
Bluķa vilkšana (vai velšana un ripināšana) pa sētu, apkārt mājai, dārzam, laukiem, mūsdienās jau itin bieži arī pa ciemiem un pat pilsētās, arī simbolizē to, ka Saule atrodas savā zemākajā punktā un tai jālīdz tikt atpakaļ, kā mēs sakām, debesu kalnā. Te ir mūsu līdzdalība ļoti svarīga - veļot bluķi mēs stiprinām sevi, attīrām savu sētu, māju, pilsētu no vecā, savu laiku nokalpojušā un arī palīdzam saulei. Bluķis ir arī auglības rīks. Veļot bluķi līdz tiek ņemti dažādi graboši un skanoši trokšņu rīki - arī troksnim šais svētkos ir ļoti liela nozīme, arī troksnis attīra, tas izceļ no miega iemigušos, ar troksni arī var dažādus mošķīšus, kas iemaldījušies mūsu pasaulē, aizraidīt atpakaļ. Troksnis ir arī kopā esības zīme. Tā ir kā kopīga stiprināšanās. Kad bluķi izripina pa visiem stūriem un pagalmiem, tad to kādā noteiktā vietā - pilsētas vai ciema, vai sētas svarīgākajā vietā - vidū, - sadedzina. Šai ugunij ziedo vecos Jāņu vainagus un saka vēlējumus nākamībai. Daļēji tas ir kā atgādinājums par to, ka visas gadskārtu iezīmīgās dienas ir savstarpēji saistītas un veido kopējo gadalaiku ritumu. Līdzības ar Jāņiem, Vasaras Saulgriežiem ir tāda, ka gan Vasaras, gan Ziemas saulgriežos ir ugunskurs. Bet katram uguskuram ir sava atšķirīga loma.
Ziemas un Vasaras Saulgriežu līdzība vēl ir arī tā, ka arī Ziemassvētkos neguļ, - pat visas trīs Ziemassvētku svētās diennaktis var negulēt. Ko tad dara visu to garo nakti - protams, rituālais mielasts ir ļoti svarīgs - lai visa kā gana, ēd deviņus ēdienus vai deiņas reizes sēžas pie galda. To ievēro pat tādi ļaudis, kuŗi citādi ietur dažādas diētas, jo rituālā mielasta nozīme tiešām ir ne tikai kā ēdiena nozīme. Katrs ēdiens ir ar savu sakrālu nozīmi - Kūča (vai ķūķis), kas arī daļēji ir devis nosaukumu svētkiem tiek gatavota no grūstiem (īpaši smalcinātiem) graudiem vai grūbām, kapātiem zirņiem un pupām un svarīgs tajā ir arī cūkas šņukurs. Sasmalcinātie graudi simbolizē to, ka pasaule (gaisma) ir "noārdījusies", izjukusi, samalta, bet tūdaļ tā atdzims, Gaisma atgriezīsies. Savukārt cūkas šņukurs ir auglībai - gan zemes un ļaužu auglībai, gan droši vien arī citu darbu auglībai - lai darbi veiktos un tiem būtu rezultāti.
Svarīgi ir būt patiesi līksmiem visu nakti, jo tikai ar līksmību var tikt pāri tumšajam laikam - tam kalpo danči, rotaļas, kas ir kas krietni vairāk kā tikai bērnu spēles - visās Ziemassvētku laika rotaļās tiek "izspēlēta" situācija debesīs - vilks "apēd kazu" - tumsa apēd gaismu, bet patiesībā jau neapēd, jo kad vilks kaziņu noķēris, viņš ar to sadanco. Kaziņa ir Gaisma un Vilks - tumsa, bet tas nenozīmē Vilks būtu "sliktais", jo mēs nevaram dzīvot mūžīgā dienā - visam jābūt un viss arī ir līdzsvarā. Ziemassvētku naktīs apkārt staigā Čigāni - dažādos tēlos pārģērbušās ļaužu grupas - tajās ir gan Vilks un Kaza, gan Lācis un Lāča dīdītājs, gan arī tiešām raibos brunčos tērpti "čigāni", ir arī Dzērve, Nāve un vēl citi dažādi tēli - šo grupu izdarības ir tikpat daudzveidīgas, cik to tēlu izskats ir daudzveidīgs.
Ziemassvētku garajā naktī vēl jāmin mīklas, protams, jāzīlē - kāds tad būs nākamais gads un kas tajā sagaidāms.
Vispirms - par nosaukumu - diezgan bieži tos dēvē par Ziemassvētkiem, bet šiem svētkiem ir arī citi, senāki nosaukumi - tos dēvē gan par Bluķa vakaru: pēc rīcības - Bluķa vilkšanas, par Kaļedām - pēc viena no šī laika dziesmu piedziedājumiem, t.s. refrēniem, "kaladū", "kalando", u.tml., atkarībā no novadu izrunas. Vēl arī par Ķūķu vakaru - pēc ēdiena, ko šai vakarā ēd. Un arī te var būt atšķirības pēc tā kā nu katrā atsevišķā pagastā izrunā. Vislielākās atšķirības, protams ir dažādās latgaliešu izloksnes, - tur taču gandrīz katrā pagastā vai ciemā runā atšķirīgi. Tos dēvē arī par Ziemas Saulgriežiem - pēc kalendāra sākas astronomiskā ziema, bet būtībā dabā tas ir jau gandrīz ziemas vidus.
Daudzviet gan runā par Ziemas tumšo laiku, īsajām dienām, ļoti īso brītiņu, kad Saule ir redzama (ja vēl pie tam tā nav aiz mākoņiem) pie debesīm, arī par garajām naktīm.. Bet patiesībā Ziemassvētki, Ziemas saulgrieži ir laiks, kad tradicionālajās dziesmām un dažādajās svētku svētīšanas izdarībās visvairāk daudzina gaismu. Un visas svētku izdarības ir patiesībā veltītas tam, lai "palīdzētu" Saule pagriezties uz gaismas pusi. Senie ticēja, ka cilvēka līdzdalība dabas norisēs ir nozīmīga. Un ne jau aiz mānticības, bet tālab, ka cilvēki gan apzinājās savu līdzatbildību gan par to notiek dabā, laukos, mežos, tīrumos, gan arī tāpēc, ka zinamā mērā tādas izdarības kalpo kā pašiedvesma. Mēs jau paši zinām, ka tāds, kuŗš allaž gaužas, ka ir tumši, ir drūmi, ir auksti utt. saķer gripas vīrusus daudz biežāk, nekā tas, kuŗš priecājas par ziemu, gaida Saules un garo dienu atgriežanos, un daudzina gaismu un prieku. Protams, ka mūsu Tradīcija ir izcēlusies laukos, dabā, kur cilvēks bija daudz vairāk ar to saistīts un pat zināmā mērā atkarīgs, bet būtībā mēs, lai arī mums ir dažādas pilsētu ērtības un labumi, savu saistību ar dabu tik vienkārši tomēŗ nevaram pazaudēt un aizmirst.
Kad tad ir Ziemas saulgrieži un kas tajos jādara - parasti tie ir ap 20.-21.decembri un kalendāros, kur ierakstīti saules lēkti un rieti un dienas garumi, var ieraudzīt arī to mirkli, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā un arī to, kad ir tas t.s. Ziemas Saulgriežu punkts, ko, kā jau minēju, dēvē par Ziemas sākumu.
Bluķa vilkšana (vai velšana un ripināšana) pa sētu, apkārt mājai, dārzam, laukiem, mūsdienās jau itin bieži arī pa ciemiem un pat pilsētās, arī simbolizē to, ka Saule atrodas savā zemākajā punktā un tai jālīdz tikt atpakaļ, kā mēs sakām, debesu kalnā. Te ir mūsu līdzdalība ļoti svarīga - veļot bluķi mēs stiprinām sevi, attīrām savu sētu, māju, pilsētu no vecā, savu laiku nokalpojušā un arī palīdzam saulei. Bluķis ir arī auglības rīks. Veļot bluķi līdz tiek ņemti dažādi graboši un skanoši trokšņu rīki - arī troksnim šais svētkos ir ļoti liela nozīme, arī troksnis attīra, tas izceļ no miega iemigušos, ar troksni arī var dažādus mošķīšus, kas iemaldījušies mūsu pasaulē, aizraidīt atpakaļ. Troksnis ir arī kopā esības zīme. Tā ir kā kopīga stiprināšanās. Kad bluķi izripina pa visiem stūriem un pagalmiem, tad to kādā noteiktā vietā - pilsētas vai ciema, vai sētas svarīgākajā vietā - vidū, - sadedzina. Šai ugunij ziedo vecos Jāņu vainagus un saka vēlējumus nākamībai. Daļēji tas ir kā atgādinājums par to, ka visas gadskārtu iezīmīgās dienas ir savstarpēji saistītas un veido kopējo gadalaiku ritumu. Līdzības ar Jāņiem, Vasaras Saulgriežiem ir tāda, ka gan Vasaras, gan Ziemas saulgriežos ir ugunskurs. Bet katram uguskuram ir sava atšķirīga loma.
Ziemas un Vasaras Saulgriežu līdzība vēl ir arī tā, ka arī Ziemassvētkos neguļ, - pat visas trīs Ziemassvētku svētās diennaktis var negulēt. Ko tad dara visu to garo nakti - protams, rituālais mielasts ir ļoti svarīgs - lai visa kā gana, ēd deviņus ēdienus vai deiņas reizes sēžas pie galda. To ievēro pat tādi ļaudis, kuŗi citādi ietur dažādas diētas, jo rituālā mielasta nozīme tiešām ir ne tikai kā ēdiena nozīme. Katrs ēdiens ir ar savu sakrālu nozīmi - Kūča (vai ķūķis), kas arī daļēji ir devis nosaukumu svētkiem tiek gatavota no grūstiem (īpaši smalcinātiem) graudiem vai grūbām, kapātiem zirņiem un pupām un svarīgs tajā ir arī cūkas šņukurs. Sasmalcinātie graudi simbolizē to, ka pasaule (gaisma) ir "noārdījusies", izjukusi, samalta, bet tūdaļ tā atdzims, Gaisma atgriezīsies. Savukārt cūkas šņukurs ir auglībai - gan zemes un ļaužu auglībai, gan droši vien arī citu darbu auglībai - lai darbi veiktos un tiem būtu rezultāti.
Svarīgi ir būt patiesi līksmiem visu nakti, jo tikai ar līksmību var tikt pāri tumšajam laikam - tam kalpo danči, rotaļas, kas ir kas krietni vairāk kā tikai bērnu spēles - visās Ziemassvētku laika rotaļās tiek "izspēlēta" situācija debesīs - vilks "apēd kazu" - tumsa apēd gaismu, bet patiesībā jau neapēd, jo kad vilks kaziņu noķēris, viņš ar to sadanco. Kaziņa ir Gaisma un Vilks - tumsa, bet tas nenozīmē Vilks būtu "sliktais", jo mēs nevaram dzīvot mūžīgā dienā - visam jābūt un viss arī ir līdzsvarā. Ziemassvētku naktīs apkārt staigā Čigāni - dažādos tēlos pārģērbušās ļaužu grupas - tajās ir gan Vilks un Kaza, gan Lācis un Lāča dīdītājs, gan arī tiešām raibos brunčos tērpti "čigāni", ir arī Dzērve, Nāve un vēl citi dažādi tēli - šo grupu izdarības ir tikpat daudzveidīgas, cik to tēlu izskats ir daudzveidīgs.
Ziemassvētku garajā naktī vēl jāmin mīklas, protams, jāzīlē - kāds tad būs nākamais gads un kas tajā sagaidāms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru