Ziemassvētki Svētes Bitēs

foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

Ikgadējs notikums daudzās latvju sētās un saimēs ir Ziemassvētku svinēšana – sākot ar bluķa vilkšanu, veicot simbolisko Saules vilkšanu no veļiem šai zemē un zemes apaugļošanu, un beidzot ar bagātīgu Ziemassvētku mielasta galdu. To visu tradicionāli pavada, spilgtina un pastiprina dziesmas, muzicēšana, danči un rotaļas. 

Vairāku gadu garumā viena no daudzu iemīļotām ciemu un Ziemassvētku svinēšanas vietām ir Svētes pagasta Bišu mājas Jelgavas pievārtē, kur viesmīlīgie saimnieki Anita un Andris, Zane un Žemaitis allaž sirsnīgi uzņem sanākušos un sabraukušos draugus un domubiedrus – gan vietējos jelgavniekus, gan rīdziniekus un vēl tālākus braucējus.

Uzrunājot sanākušos un iepazīstinot ar ierasto kārtību un paredzamajām norisēm pirmo reizi šeit sabraukušos un atgādinot pārējiem, mājas saimnieks Bišu Andris saka, ka ''Pirmā daļa savā būtībā ir reliģisks rituāls, kuram gadu gaitā izstrādājusies diezgan stingra norises kārtība (to varētu saukt pat par liturģiju). Sakrālā daļa vērsta uz to, lai mēs sevi apzinātos kā iepriekšējo paaudžu mantiniekus uz kuru dēstītajām saknēm mēs balstāmies un lai mēs justu savu saistību ar Dievu un ar Dabu. Saviesīgā daļa ir brīva un atraisīta.''

Sākot rituālu Andris pauda: Jāņu mistērijās mēs atdarinām kosmogoniskos notikumus, laižot no kalna dzīvības pilnu Saules ratu. Tas ripo un ripo uz leju, līdz Ziemassvētkos no Dieva pasaules ir nonācis viszemākajā punktā — Velna daļā, veļu valstī. Bet tā ir absolūta harmonija, kā ķīniešu Iņ-Jaņ zīmē: Dievs caur Māru modina dzīvību virszemē, Velns (arī caur Māru — bet jau kā Veļu māti) aizslēdz zemi ciet, nes tai mieru, stingu rāmumu un ziemu. Velna dzīvība ir pazemē, mirušo valstī.

foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

Dzīvība Šajā Saulē ir nosacījums tam, lai veiksmīgi pastāvētu Viņa Saule. Un otrādi: jauno dzīvību atraisa priekšteču enerģija, sēkla smeļ spēku no zemes. Šīs abas pasaules ir viena otras spoguļattēls, kā koka zari un saknes, kas viens bez otra nevar pastāvēt. 

Ziemassvētkos vecā pasaule iet bojā, bet jaunā sēkliņa vēl guļ līdz Metenim, kad tajā modīsies dzīvības spars, kurš Lieldienās jau dzīs asnu. 

Jauno mēs vienmēr gribam saņemt labāku, kuplāku, augstākā pakāpē. Šī maģija ir visās ķekatu izdarībās. 

Andra un Anitas prasmīgi vadīts un jau izstrādāta svētku svinēšanas norise sākas ar zālītes mīšanu, ušņām un nātrēm līdzi izminot mošķus un citus nešķīsteņus, lai aug tīra labībiņa un un tautas garaspēks vairojas un stiprinās. Tam seko neiztrūkstošā un aizrautīgā deja ar Nāvi. Un tad jau varam ķerties pašam bluķi klāt un to sirsnīgi izripināt trejas reizes ap sētu un māju. Bluķa brangums atkal to ļāva tieši velt, nevis vilkt un patiesi varu teikt, ka velšana ir daudz iespaidīgāka... Bluķa raksturs te parādās visā spilgtumā, kurpretī velkot to tauvā, viņš ir pilnīgi bezpalīdzīgā situācijā. Labāk tomēr, ja bluķim raksturs ir un vēlējiem vajag īpašas dotības viņu vadīt pa īstajām takām – bija ļoti labi. Un vēl, kā arī Andris minēja, - tas, ka šai reizē bluķi veļam ne savā, bet viņa sētā, neko daudz nemaina, jo svarīgi ir kosmogonisko un auglības mītu- mistēriju, latviski mīkali. izspēlēt un arī mūsu sētām un saimēm būs labums, jo tā ir vispārēja un apzināta, lai arī šai brīdī simboliska iesaistīšanās pasaules, dabas un kosmosa kārtības saturēšanā, veidošanā un līdzdarbībā.

foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

Lai velk bluķi trīs reizītes, nenāks mošķi sētiņā... Tie mošķi var izpausties dažādos veidos: kā tuksnešu reliģiju apmātie, kā amerikāniskās popkultūras sekotāji, kā savu sakņu un tēvu zemes noliedzēji – tā Andris.

Līdztekus rituālam mēs bagātinājāmies no Andra paustajām viedajām atziņām, ar kurām labprāt dalos tālāk. Andris pauda domu, ka ''Šo laiku pētnieki ir diezgan vienprātīgi, ka pašas senākās — kosmogoniskās dainas — ir vecākas par latviešu valodu, vecākas par mūsu tautu. Tās ir tulkojušās līdzi valodas attīstībai, lai atnestu līdz mums to stāstu, ko mēs šovakar izspēlēsim savā mistērijā. Kāpēc vajadzīga tik senas mistērijas (mīkales) spēle? Pirmkārt, šajā stāstā redzama senču izpratne par reinkarnāciju (pārdzimšanu), kas jaunākās versijās nav tik izteikti redzama. Otrkārt, dabas un Dieva likumi nav mainījušies! Vajag tikai ieklausīties un mēs sajutīsim stāstu par Pasaules rašanos un tās ikgadējās pārdzimšanas svētkiem – Ziemassvētkiem! Ja izdosies atvērties, tad jutīsiet arī SAVAS DVĒSELES pārdzimšanas svētkus – tas bija vēlējums bluķa ceļā dodoties un pieļauju, ka daudzi arī jutām kādu īpašu pārpasaulīgu saslēgšanos ar zvaigžņu klaidu un senču garu klātesamību. Kā Andris pauda, ''cauri laikmetiem saglabājusies vēlme ne tikai iekļauties šajā Dievišķajā plūdumā, bet arī to radoši ietekmēt. Tas ir arī mūsu šodienas rituāla mērķis.'' Un tā arī notiek – mūsdienās veiktajos svētbrīžos un rituālos noteikti ienāk arī jauninājumi un tai pat laikā nezūd senai kodols un senais sakrālais (svētais un pārlaicīgais) satvars. 

foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

Kad bluķis bija izvelts, uguns vieta, trejas reizes tai apkārt ejot un “kālando” skandējot, iesvētīta un uguns iedegta, var sākties domu vēršana nākamības virzienā, piesaucot un daudzinot to, ko vēlamies no jaunā Saules gada sevim gūt, apgūt, iemācīties, paveikt sevis un pasaules labad, labākas dzīves un esības labad – no Laimas no Dieva, no Māras – svētību, veselību, labu mūžu. Andris: “Saule ir paveikusi savu loku debesīs, un sāks jaunu kāpumu. Cilvēks — savu loku uz zemes. Mēs visi stāvam jauna gada, jauna iesākuma priekšā un tāpat kā visi šādos brīžos, vēlamies lai ceļš ir gluds, viegls un vēl ilgi ved augšup! Lūgsim par to. Varam saukt to par pozitīvo programmēšanu. Ja kādam šīs programmēšanas pastiprināšanai vajadzīgs arī ugunsupuris — dodiet to!” Ugunij tiek ziedoti pērnās vasaras vainagi – arī kā pateicība par aizgājušo un pieredzēto. Un tai pat laikā nepieķeroties nekam pārlieku, jo gūtā pieredze mūs vedīs tālāk, ja mēs to spēsim lietā likt un turpināties, nevis tik par to jūsmināties. 

Tad sekoja dažādas Ziemas vidus laika rotaļas, kurās arī tika izspēlēta pasaules kārtība, kosmosa un laika ritējums, gaismas un dzīvības pārdzimšanas un atdzimšanas vēstījums. Vilki, kā ierasts ķēra avitinas, koki dižojās ar dziedošo putnu daudzumu savos zaros līdz palika bešā... un atkal viss sākās no gala. Pelīte tika sūtīta pazemē pēc zirņiem un pupām un arī piedzīvoja pasaules daudzkārtainību. 

foto © Uģis Nastevičs (www.ugis.info)

Allaž Bitēs un ne tikai Bitēs, Ziemassvētkos un ne tikai Ziemassvētkos ir tā, ka sakrālajai daļai seko saviesīgā daļa – kurā, kā dziesmā dzied - 

Jauni nāca padancot, veci nāca desas ēst, - reāli dabā – visi gan ēda, gan dejoja, gan dievpalīgu dauzināja i vēl dziedot. Stundenis, minūtes atskaitot un stundas izskandinot, bija jau vēlā vakara studā ieritinājis laiku, kad šķīrāmies katrs savu tālākus ceļus iet – ar labām domām, laba vēlējumiem tālākamībai un citām tikšanās reizēm.

Teksts: Gunta Saule

Foto: Uģis Nastevičs