Dabas un mājas gari latviešu tradīcijā un ticējumos
Skatoties dzīvē un pasaulē, un stāstos, dziesmās, teikās, pasakās un svētku svētīšanas parašās, mēs varam pamanīt kādu raksturīgu īpašību. Mūsu laiks un pasaule tiek dalīta it kā divās lielās daļās. Ir tumsa un gaisma, ir vakars un rīts, ir nakts un diena, ziema un vasara. Ir redzamā pasaule un neredzamā pasaule, šī saule un Viņsaule, Laiks un ne-Laiks, laicīgā un pārlaicīgā pasaule. Ir dabas pasaule un cilvēku radītā pasaule. Ir sievišķā un vīrišķā. Vēl daži saka - ir neizpaustā un izpaustā pasaule. Šīs pasaules visu laiku ir kustībā un mijiedarbojas un katrā mirklī kaut mazliet no vienas ir arī otrā - katrā tumsā ir mazliet no gaismas. Tātad tas ir tikai nosacīts, - šis dalījums. Jo patiesībā, abas šīs daļas ir savienotas, saistītas un saplūdušas. Lielā mērā var teikt, ka tās dzīvo viena otrā arī.
Ir arī ārējā un iekšējā pasaule. Ir laiks, kad mēs esam ārēji vērsti, kad vairāk gribam darboties ārējā pasaulē, un ir laiks, kad vēršamies iekšup un gribam būt rimtāki, apcerīgāki. Jā, un tieši rudens un ziema, tas gada tumšais laiks ir tas, kad vairāk mūsos ir vēlme tieši iedziļināties, pārdomāt. Pasaules kārtības apcerēšanai mēs droši vien drīzāk ļausimies kādā tumšā rudens vakarā, nekā vasaras saules gaismā. Un grāmatu lasīšana tieši šai laikā vedas labāk. Tāpēc arī dabiski un likumsakarīgi ir Krēslas stundu lasījumi. Bērni, kas kā pumpuri veras pret sauli, savas grāmatiņas lasa Rītausmas stundās un darbojas vairāk tieši no rītiem. Un arī tas ir dabiski.
Šai rudenī, iedvesmoti no Ziemeļu skarbās dabas sargiem, troļļiem, padomāsim par to, ka arī mūsu zemē mīt daudzas un dažādas būtnītes, kuŗas mēs, ja arī neesam satikuši, tad katrā ziņā esam par tādām dzirdējuši - vai nu sen bērnībā vec- un vecvecmāmiņu stāstos, vai lasījuši teikās un pasakās. Un vēlāk mazliet piemirsuši. Bet tāpēc vien, ka mēs esam izauguši, tā nosacīti neredzamā pasaule jau nekur nav pazudusi. Tā tepat vien ir. Un arī redzamā pasaule bieži vien ir mistiska un noslēpumaina. Sena lauku māja, mežs lietainā krēslā, jūra vētrā... - pietiekami daudz tādos brīžos mēs saklausām savādas skaņas, kādu mistisku putnu spārnu švīkstoņu vai zaru čaboņu miglā, ir mazliet baisi. Tumsa nav tālu no neredzamās pasaules, tumsa un neredzamā pasaule ir gandrīz viens un tas pats. Redzamā pasaule tumsā tiek neredzama.
Vieliskās, materiālās, izpaudušās pasaules pārvaldītāja latviešu tradīcijā ir Māra. Māra pārvalda arī tumsu, pārejas brīžus un robežsituācijas - brīžus, kad cilvēks dzimst vai mirst. Pasaules pirmvielas - zeme, uguns, ūdens un gaiss arī ir dažādi redzamas. Ja zemi mēs varam redzēt labi, arī ūdeni un arī uguni tāpat, tad par gaisu mēs to nebūt nevaram teikt. Gaisu mēs nevaram redzēt. Mēs to varam sajust, - ļoti izteiktu gaisu mēs jūtam kā vēju. Un, ja gaisa ir maz, mēs sakām, - nav ko elpot. Tātad gaiss, lai arī nav redzams, tomēr ir jūtams. Gaiss ir svarīgs, jo tajā rodas skaņa. Dažkārt ļaudis saka, ka viņi netic nekam pārdabiskam, nekam tādam, ko nevar redzēt. Un tomēr mēs noticam stāstiem par to, ka Visums izplešas, arī tam, ka mūsu mobilos un citus sakarus nodrošina dažādi neredzami viļņi, elektrība tiek dīvainā veidā radīta no vēja vai no ūdens un pa vadiem nonāk līdz mūsu mājām. Pietiekami neticami tas izklausās taču, vai ne? Mēs noticam arī tam, ka Zeme griežas ap savu asi un vēl arī ap Sauli. Un turklāt ap Zemi griežas Mēness. Mums daudzām savādām lietām ir jānotic, jo mēs paši to īpaši nevaram pārbaudīt.
Līdzīgi kā gudri ļaudis, zinādami īpašas likumības, spēj radīt no ūdens gaismu, tā arī pasauli, pasaules likumības kāds pārzin, pārvalda un vada. Mēs lasām mūsu Dainās, ka Dievam ir padoms pār šo visu pasaulīti. Un ar to ir domāts tas, ka viņš pārzin gan redzamo, gan neredzamo pasauli. Ir kā bezkaislīga Esība. Savukārt tieši to redzamo, izpausto pasauli, kā jau minēju, pārvalda Māra. Māras saimniecībā, Māras saimē ir daudz un dažādas būtnītes, kas nav redzamas - būtnītes, kas dzīvo mežā, ūdeņos, ugunī, gaisā. Visur. Ir daudz un dažādu dabas gariņu, kas Mārai palīdz to viņas pasaules kārtību nodrošināt un nosargāt.
Mēs diezgan bieži dziedam un veicam dažādas rituālās darbības, caur kuŗām saskaņojamies ar šo pasauli, ar Māras kārtību - ceļā lai veiktos mēs aicinām Ceļa māti, jūras braucēji uzrunā Jūras māti, melnos mākoņus, kas aizsedz Sauli, mēs atdodam Jūras meitām izvelēt. Un nereti mēs darbojamies arī tālab, lai, kā teikts ticējumos, pasargātu sevi no dažādiem mošķiem un tamlīdzīgiem nejaukumiem. Kas tad ir tas no kā mēs sargājamies. Varbūt mēs sargājamies no tā, lai šīs it kā pretējās pasaules nelaikā nesajauktos - lai mazās būtnītes, kas dzīvo mežā, nenāktu mājās un lai mēs nelaikā neiejauktos tās pasaules dzīvē. Tieši šo pasauļu nošķiršanai mēs Vasaras saulgriežos dedzinām uguni un sevis sargāšanai liekam ozolu vai ziedu vainagus, tieši šo pasauļu nošķiršanai mēs Ziemassvētkos velkam bluķi. Svētku svētīšana un tajos veiktās rituālās darbības ir vairākas nozīmes - mēs it kā izspēlējam pasaules, dzīves un kosmiskos ritus. Un arī pasauļu atdalīšana un mijiedarbes apzināšana ir viens no mērķiem.
Daļa no teikām, un ticējumiem, kas stāsta par dažādajiem t.s. nelabajiem gariem un par sargāšanos no tiem, ir diezgan pabaisi.
Teikas stāsta par laumēm, kas dzīvo mežā un noslauc govīm pienu vai samaina bērnus, īstā bērna vietā šūpulī ielikdamas savu, laumes bērnu. Un tad ir īpaši veidi, kā savus bērnus atdabūt atpakaļ: ticējums stāsta, ka laumes bērni jābrēcina saullēktā vai saulrietā, tad to viņas nevarot izturēt un atmainot atpakaļ.
Katrs lauku bērns taču zin, ka akā dzīvo Bubulis, kas var ieraut akā un upē dzīvo ūdens vecis, tāpēc ne pie akas, ne arī pie upes bērns viens pats nevar iet. Un mežā mīt vilkači un sumpurņi, svešā vietā var piemesties vadātājs, tāpēc jābūt piesardzīgam.
Diezgan bieži Māras pasaules sargi ir arī reāli dzīvnieki. Arī Māra pati reizumis pārvēršas dzīvniekos. Melnā čūska, kas ietek govju kūtī, ir pati mīļā Māra, kas nāk par gotiņām parūpēties. Teikas un ticējumi stāsta arī par sastapšanos ar dažādām dzīvajām radībām, kuŗas cilvēkam nav draudzīgas: lauku ļaudis zin, ko teikt, lai ejot mežā nesastaptu čūsku, vilku vai lāci. Un ejot Māras pasaulē, mēs allaž piedomājam par to, ka tai ir kādi sargi - mēs uzrunājam Jūŗas māti vai Meža māti, lai viņa mūs pasargā un arī paši esam piesardzīgi un uzmanīgi pret mežā un jūrā mītošajiem, pret tās pasaules kārtību. Nesot mājās bērzu meijas vai ozolu zarus mājas pušķošanai svētkiem, allaž atstājam Meža mātei ziedu - kādu prievietiņu vai krāsainu dzīparu, jo mūsu vēlme ir ar šo pasauli sadzīvot draudzīgi, saskaņoties, tālab kaut ko no sevis, no pašradītās, cilvēku, pasaules mēs atstājam šai, dabas, pasaulei.
Senajā sētā katrā no sētas ēkām bija savi "saimnieki", gariņi. Rijā bija sastopams rijas kungs, un tam uz rijas krāsns atstāja ziedu, sākot kulšanas darbus, lai smago darbu būtu vieglāk padarīt. Tāpat saimnieces zināja klēts un maltuves, pirts un maizes krāsns mātes, pret kuŗām visām izturējās ar lielu cieņu un bijību, jo no viņu labvēlības bija daudz kas sētas un saimes veselības un auglības un pārticības labā atkarīgs. Mūsdienu mājās laikam reti kur vairs mīt kāds circenis aizkrāsnē, bet par "mājas gariņiem" tomēr gandrīz katram ir kāds stāsts. Un arī par to, kā ar viņiem sadzīvot. Dažam no viņiem garšo medus, dažam melnās plūmes vai kāds cits saldums jāatstāj uz nakti slepenajā vietā. Daži ir klusi un nemanāmi, daži nodarbojas ar lietu slēpšanu, citi trokšņo.
Var jau to visu dēvēt par māņticību. Bet ielūkojoties dziļāk, mēs arī tad, ja esam neredzamās pasaules neticīgi, varam gūt kādu atklāsmi vai atziņu - savā būtībā visās šajās līdzībās ir ieraugāma dziļa un nopietna attieksme pret savu māju, telpu, kuŗā mītam, pasauli kopumā. Ja gribam saklausīt un sajust dabu, mums pašiem jāapklusina sava čalošana, ja darām kādu atbildīgu darbu, mēs ļoti nopietni tajā koncentrējamies. Mēs esam tauta, kas vēl arvien runājām līdzībās, slēptās pasaules valodā. Tā dzīvo mūsos arī joprojām, pat, ja to pilnībā neapzināmies un ikdienā par to neaizdomājamies visos dziļumos. Mēs allaž vēlam labu Laimu saviem draugiem un ar prieku sagaidām austošo sauli un vakarā sirmajā stundā uz mirkli norimstam.
Lai gaišs lasīšanas laiks un pasaules izzināšanas atziņām bagāts laiks šīrudens Krēslas un Rītausmas stundās!
Raksts tapis sadarbībā ar projektu Ziemeļu bibliotēku nedēļa. Šīgada tēma TROĻĻI ZIEMEĻOS. Ziemeļu bibliotēku nedēļas pasākumus gaidiet arī Ķekavas novada bibliotēkās. Pirmavots - www.bibliotek.org
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru