Kad pumpuri sprāgst un Jurģis (Jorė) palaiž rasu

Lietuvieši aizvadītajās brīvdienās svinēja Jori – pirmā pavasara zaļuma svētkus un pirmo ganību dienu. Tāpēc mazliet par šiem svētkiem, kas tuvi mūsu Ūsiņiem, bet tomēr ar citām niansēm, un kuru norisēs atpazīsim pat dažas mūsu Lielās dienas tradīcijas.

Visskaistāk par šo svētku būtību stāsta Knuta Skujenieka atdzejotā leišu tautasdziesma “Jurģi, sildi zemi...”, kurā ir arī vārdi “Jurģi, palaid rasu” – savādi, bet vismaz es to, ka pavasara sākumā rasas nav, pamanīju tikai šīs dziesmas ietekmē. Patiesi, aptuveni līdz Jurģu laikam pavasara naktis ir sausas, zaļums pļavās un dārzos aug kūtri līdz brīdim, kad ap šo laiku Jurģis palaiž rasu, kas ik vakarus veldzē zemi, un tad gan aiziet zaļums pilnā sparā! (interesanti, bet šai it kā agrajā pavasarī es savā dzīvesvietā Aknīstes novadā rasu vēl neesmu manījusi. Nez, kā citi, un ko tas varētu nozīmēt?)

Bet tagad – pie lietuviešu tradīciju aprakstiem!
Jurģu diena (Jurginės, Jorė) lietuviešu, tāpat latviešu mūsdienu kalendārā ir atzīmēta 23. aprīlī, un par to kalendārā rakstīts: “pirmo lauksaimniecības darbu un lopu laukā izvešanas svētki, kuros tika godināts pavasaris (ļaudis kāpa kalnā, dziedāja dziesmas, cepa maizi, ziedoja, ēda, apstaigāja laukus, laistījās ar ūdeni un vēlēja cits citam labu.)”. Jāpiebilst, ka turpat līdzās ir arī sv. Morkus/Markus diena – 25. aprīlis, ko lietuvieši uzskata par zemes darbu sākumu. 

Senākais šo svētku nosaukums ir Jore, to tikai kristietības ietekmē nomainījis mūsdienās plašai sabiedrībai zināmais Jurgis, Jurginės. Lietuviešu tradicionālajā kalendārā Jore bija nozīmīgi svētki, domājams, tad svinēts Jaunais gads, jo tieši tad sākas augu valsts jaunais dzīvības un līdz ar to – arī zemkopības darbu – cikls. Vārds Jorė lietuviešu valodas vārdnīcā skaidrots kā pavasara zaļums; jorėti nozīmē: augt, plesties, zaļot. Pirmais pavasara zaļums ir saistīts ar Pērkonu, pērkona lietu, jo tieši tas atslēdz atslēdz Zemes vārtus un palaiž saules gaismā zaļumu, atmodina dzīvību. Jores pārziņā ir zemes atslēgas, tāpēc arī Jurģi (Jori) lūdz atslēgt zemi, palaist dzīvinošo rasu un ļaut augt zālei. Veci ļaudis ir sacījuši: “Pirms Jurģa dienas zāli ar knaiblēm no zemes neizvilksi, bet pēc Jurģa – ne ar āmuru nepiekalsi”. Sena paraša liedz šai dienā kaut zariņu nolauzt, jo ticēja, ka nolauztais zariņš var pārtapt par čūsku un atnest nelaimi visiem mājiniekiem. Šis aizliegums ir spēkā vēl kopš laikiem, kad Lietuvā bija daudz svēto biržu, kas dēvētas par “šventas Gojus” – šajās vietās tika uzturētadzīvība tās būtībā un bija aizliegts nogalināt. Šādā svētbirzī – dzīvīguma sakopojumā – ieskrējis noziedznieks vai citādi vajātais varējis justies drošs, ka netiks ne nogalināts, ne sodīts: viņu sargāja svētums, kura paspārnē par dzīvības noslēpuma daļu bija kļuvusi arī tajā iegājušā cilvēka dzīvība.

Mēdz teikt, ka Jore, būdams lopu aizbildnis, atver arī kūts/staļļa vārtus – šī diena bija ganību sākums; tajā nedrīkstējuši kustināt zemi – ne art, ne ecēt, ne rakt, ne sēt, pat ne mietu zemē iedzīt; nedrīkstējuši arī neko strādāt ar lopiem, pat ne kaut kur braukt: zirgiem šai dienā ir jāatpūšas, jo tie ir viņu svētki. Tiek uzskatīts: ja strādāsi, lopi slimos, un tos aiznesīs meža dzīvnieki.

Mazliet pretrunīgi, bet šai laikā rīkoti arī lieli zirgu tirgi.

Jurģu/Jores dienas galvenā rūpe bijusi saskaņā ar senajiem rituāliem izvest lopus pirmajās ganībās. Ar rituāliem tika gādāts, lai ganībās nenotiktu nekādas nelaimes, lai postu nenodarītu vilki, burvji un raganas. Pret vilkiem uz kūts sliekšņa mēdza likt zāģi ar zobiem uz augšu un divas sīpolu mizās vārītas olas, sauktas jurgučiai. Ticēja: ja teļš vai aita pārkāps pāri metāla zobiem, to vilka zobi neķers; savukārt, ja kāja aizķersies – lopiņš ir vilkam nolemts, un to nekas nepasargās. Ganiem šai dienā dāvināja baltas un raibas olas, lai būtu labs ganījums. Lai govis neslimotu, būtu pienīgas un neciestu no čūskas kodiena, saimniece to purnus un tesmeņus apdūmojusi ar kvēlojošu (uz karstām oglēm uzliktu) verbas skuju, Vasarsvētku laikposmā svētītu zālīšu un Ziemassvētku galda klāšanā izmantoto salmu dūmiem (vai citos ticējumos – tikai ar verbas* skuju) dūmiem. Saskaņā ar citu ticējumu, ganiem bija jāsalasa tik akmentiņu, cik ganāmpulkā aitu. Kad lopi sadzīti kūtī, šos akmentiņus pabēruši zem sliekšņa, lai aitas vienmēr atrastu ceļu uz mājām.

Jurģis uzskatīts arī par lauku aizgādni, un vēl XX gs. dzīva bijusi paraša Jurģa dienas rītā iecept maizē vienu vai vairākas olas. Saimnieki ar šo maizes klaipu apstaigājuši laukus, īpaši – rudzu lauku –, pēc tam olu nolobījuši un kopā ar maizi rituāli apēduši, sadalot gan olu, gan maizi visiem saimes ļaudīm. Jurģos neviens nedrīkstējis iziet no mājas, kamēr saimnieks nebija apgājis savu sētu.

Dažviet izplatīta paraša Jores dienā ierakt zemē maizes riecienu – ziedojumu zemei, cerībā ievākt labu ražu; Dzūkijā līdzīgi darīts ar sarkanu olu. Citi ticējumi rosina jauniešus šai dienā apiet laukus un ar dziesmām modināt rudzus. Ar šo laiku saistās ticējums, ka čūskas un krupji ir derīgi zālēm tikai, kamēr dzeguze nav aizkūkojusi. Un arī: ja dzeguzi pirmoreiz dzird kūkojam Jores dienā, būs labs gads.

Īpaši priecīga šī diena bija zirgu ganiem. Piemēram, Taurages novadā zirgu gani savākuši no visa ciema olas un citādu labu pārtiku, pulcējušies vienkopus un kopīgi cepuši olu kulteni, kā arī gatavojuši citus ēdienus un līksmojuši līdz vēlai naktij. Tā bijusi arī pirmā pieguļas nakts. Tas viss noticis par godu lopu aizgādnim un galvenajam ganam Ganiklim, Jorem, vēlāk – sv. Jurģim. Līdz pat mūsdienām zemkopji tic, ka Jurģis sargā viņu lopus un laukus un nelaimēm, slimībām un ļauniem gariem.

Tāpat kā Lieldienās, Jurģu dienā mēdz šūpoties šūpolēs, krāsot un ripināt olas, ar tām spēlē dažādas spēles.

Saimnieces tic, ka tad, ja vista sāks perēt Jores dienā, cālēni un zoslēni labāk šķilsies.

Saskaņā ar citām parašām, šai dienā senči ziedojuši augus un ziedus auguvalsts dievam Pergubrim – Pērkonam; šai dienā stādīti koki un sētas rūtas. Sējot rūtas, meitas esot dziedājušas jau sākumā minēto tautasdziesmu:


JORI, ŠILDYK ŽAMĮ

Jori, šildyk žami
Jori, palaisk rasu
Jori, palaisk žoly
Jori, nežanytas
Jori, apsižanyk
Nera po man mergu
Tiktai viena rože
Ir ta darži auga
Tuinu aptaisyta
Vandeniu aplaista
Rutom apsodinta
Tuinu palaužysiu
Vandeni išlaisiu
Rutelas išrausiu
Roži sau paimsiu. 

Jores dienā klausījušies zemi, likuši ausi pie zemes, lai sadzirdētu rudzu balsi. Ja izdevies to sadzirdēt – būs laba raža, ja ne – jāgatavojas sliktam gadam. Nereti ar vārdu “Jore”, “Jurgis” tika apzīmēts viss pavasaris: sauss pavasaris Žemaitijā dēvēts par Sausjurgi, slapjš – par Slapjurgi.

Nav nejaušība, ka senajā rūnu rakstā Futarkā rūna JERA nozīmē gadu, ražu, jo ģermāņu rūnu nosaukumi ir ļoti tuvi lietuviešu vārdiem. Zīmīgi arī, ka šai laikā saule ieiet Vērša zvaigznājā – auglīgākajā no zodiaka zīmēm.

Kaut gan mūsdienu – kristietības ietekmētajā – kalendārā ir atzīmēts konkrēts Jores/Jurģu datums, tomēr pati Jores parādība nav cieši saistīta ar kalendāru, bet vairāk – ar dabas ritmu, tās parādībām un norisēm. Mūsdienās baltu senās ticības kopēji Lietuvā Jori svin galvenokārt kā pavasara pirmā zaļuma svētkus, tāpēc pieskaņo to dabas norisēm un svin tad, kad dabā šis zaļums reāli parādās, parasti – aprīļa pēdējā nedēļas nogalē. Vairums mūsu draugu – romuviešu – šos svētkus tradicionāli svētī Molētos, kur atbilstoši senču atstātajām zināšanām ierīkota senatnīga debess spīdekļu vērotava.

Jores svētku rīkotājs Jons Vaiškūns aicina nenokavēt šo laiku, kad meži un lauki vēl tikai zaļa topošo lapu plīvura kā miglas klāti; laiku, kad savos pamatos aizsākas šogad gaidāmie ziedi un augļi, aicina būt dabā un tvert šo īso visa kā tapšanas, atvēršanās laiku, padomāt par to, cik augstu mūsu – baltu – senči ir vērtējuši pumpuru spēku: mēs, abas baltu tautas sakām: “pumpuri sprāgst” (pumpurai sprogsta) – lietojam to pašu vārdu, ar kuru apzīmējam milzu graujošo spēku ietverošo granātu, bumbu, dažādu vielu sprādzienus... Šis varenais pumpuru un dabas atmodas spēks arī ir viens no iemesliem, kāpēc šai laikā būt dabā, kāpēc svinēt Jori, Jurģus, Ūsiņus – savienoties ar mostošos dabu, uzņemt sevī tās pozitīvo radošo spēku un nest to tālāk savos visa gada darbos.

Lai top!

Pēc internetā pieejamajiem lietuviešu materiāliem sagatavoja Linda
* verba – Pūpolu svētdienā (liet. Verbų sekmadienis) svētību nesošs pušķis, kas tradicionāli sastāv no kadiķa, kārkla vai vītola un bērza zariņa un lietojams analogi mūsu pūpolu zaram.