Ievads
Šī vēl nav klasifikācija, šis vēl nav mēģinājums uzskaitīt un nosaukt vārdā lietuviešu meditācijas un kontemplācijas variācijas; šī ir tikai konstatācija, ka lietuviešu tradīcijā tādas ir bijušas; to salīdzināšana ar atbilstošiem austrumos pazīstamajiem apziņas atbrīvošanas stāvokļiem dažkārt ir pāragra, bet citos gadījumos pati “uzprasās”. Šai tekstā mūsu ērtības labad par meditāciju uzskatīsim tādus austrumnieciskajai koncentrācijai radniecīgus stāvokļus, kuros dvēsele vai apziņa tiek iztukšota vai nonāk noteiktā stāvoklī, kas ļauj šajā iztukšotajā apziņā ienākt dievībai vai dēmonam, vai arī cilvēkam saplūst ar dievību.
I. Meditācija
Meteņu maska
Meteņu trakulīgās ciematu tradīcijas attēlojošo grupu dalībnieki pat pilsētās mazliet iejūtas āža, dzērves, Nāves un citos tēlos. Tas nav nekas pārsteidzošs. Zem maskas tu kļūsti par citu. Visi skaidrojumi, no kurienes kurš Meteņu personāžs cēlies, daļēji ir bezjēdzīgi. Tomēr nav šaubu, ka Meteņu personāži savulaik ir attēlojuši dievus vai dēmonus; tieši tos taču attēloja arī maskās tērpušies antīkā teātra aktieri. Bet ko šai gadījumā dod maska? Meteņu maskas? Āža maska blēj, žīda maska cenšas pārdot, Nāves maska vēcina izkapti... Vai tie ir cilvēki vai maskas? Senāk (uzdrošinos sacīt, ka dažkārt arī mūsdienās) tā nebija (nav) tikai spēle. Tad ko gan tas nozīmē?
Atbilde “identificēšanos” vēl maz izsaka. Maska nav tikai identificēšanās. Maska vispirms jau atbrīvo no personiskā – depersonalizē. Tas ir priekšnosacījums, kas ļauj ieiet meditācijas var varbūt transa stāvoklī. Jebkura veida apreibināšanās, transa, narkotiku, rituālu mērķis ir depersonalizācija. Viss pārējais – tikai pēc tam. Kad cilvēks uzliek masku, viņš ieiet transa zonā jau tikai tāpēc, ka viņš vairs nav cilvēks: tagad viņš ir maska, dēmons. Viņam vairs nav nekā kopīga pašam ar sevi. To apliecina arī tas, ka cilvēks (maska) iet sev neraksturīgā gaitā (gārņa, dzērves), neveikli lāčodams, u. tml. – neparasta ir gan viņa gaita, gan roku stāvoklis. Vēl vairāk. Arī balss, ar kuru viņš par sevi paziņo, vairs nav viņa paša balss. Tā var būt gan ar rīkles pieskaņu, gan čiepstoša, pīkstoša, vai baurojoša – jebkurā gadījumā, tā vairs nav paša cilvēka, bet gan maskas, dēmona balss.
Citādas kustības, citādas balsis, kā arī transa deja, kuras solī gorīdamies un staipīdamies iet Meteņu gājiens, nozīmē zem maskām notiekošu cilvēciskuma elimināciju. Tā vietā ir stājusies dēmoniska, dzīvnieciska, varbūt pat dēmoniski zvēriska uzvedība; un cilvēks sevi atdod maskas simbolizējamā pārdabiskā personāža brīvai izpausmei. Nav svarīgi, vai kā Tibetā patiešām tiek ticēts, ka, veicot noteiktas rituālās dejas ar maskām, lamā vai šamanī reāli ieiet dievība; tik un tā tiek gūts rezultāts: notiek šim cilvēkam maksimāli iespējamā satuvināšanās ar dievību vai dēmonu. Lai tas notiktu vieglāk – jo Meteņu gājiena dalībnieki, vismaz tā “koris”, “pūlis”, nav ne lamas, ne zintnieki – ap cilvēku/masku atrodas citas maskas. Kam gan ir vajadzīga šī grupa? Atkārtoju, ka šamanis vai lama – tērpies maskā vai bez tās – var dejot un sasniegt transu arī viens pats: viņš ir reliģijas profesionālis, vēl jo vairāk – transa profesionālis.
Tā vien šķiet, ka svētku pūlim (senāk – cilts vienkāršajai daļai, pasaulīgajiem ļaudīm) ir ne tikai pašiem jāuzvelk maskas un caur tām jāidentificējas ar nez kādām dievībām, bet arī jānokļūst telpā, kas apliecina, ka maska patiešām ir palīdzējusi iziet no pasaulīgās, laicīgās telpas. Tātad dejo masku grupa – kāpēc grupa? Tāpēc, lai cilvēks justos pārliecinātāks par to, ka ap viņu ir zvēri un dēmoni, nevis viņa ciltsbrāļi. Kopīga masku valkāšana, kopīgas dejas, “pārdabiski” vai “no zemes dzīlēm nākoši” izkliedzieni Meteņu gājienā liecina, ka pasaulē ir ielauzusies gluži citas dimensijas publika. Mūsdienās mēs teiktu – virtuāla, agrāk domāja – pārdabiska. Meteņi nekādā gadījumā nebija pārģērbšanās karnevāls – tie ir rituālas ceremonijas vēlīna forma. Agrāk tā bija grupas deja ar maskām, lūdzot, lai zvēri, dievi un dēmoni ienāktu maskas iztukšotajās smadzenēs. Manuprāt, Meteņu karnevāla būtība ir: ar meditatīvu deju depersonalizēt cilvēku un, izmantojot masku, atvērt viņu pārdabiskam personāžam. Ja dejo personu grupa, viņi, iespējams, provocē senču vai dievu nonākšanu pie mums caur maskām.
Dziesma – maskas paveids
Dziedāšana lietuviešu tradīcijā – acīmredzot, tāpat kā citās tradīcijās – arī ir depersonalizējoša, bet citādā veidā pacilājoša; meditācija ir dziedāšana, jo, uzdrīkstos tā sacīt – lietuviešu tautasdziesmu lielākā daļa ir bez sižeta; par to liecina arī eposa neesamība. Apdziedamajiem objektiem un parādībām visbiežāk ir jāizraisa (vai jāizsaka) noteikts stāvoklis: skumjas, bēdas, muižas, kalnu, jūras, ūdeņu ainas... katrā ziņā, sižetu tajās ir maz. Iztukšošanas uzdevums dainām ir arī tad, ja tās dzied, darot smagu darbu (siena pļaujas dziesmas), kāzu dziesmās apraudot jaunības dienas... Proti, dainas palīdz atbrīvoties no fiziskās un emocionālās slodzes un pārnest to uz tautasdziesmas “lirisko varoni” – dziedātāja savdabīgu dubultnieku, un, koncentrējot tajā savas negatīvās vai nomācošās emocijas, iespējams apslāpēt savējās; no otras puses, dainas ir tuvas arī garīgajām dziesmām, dziedamajām lūgšanām.
Arī šai gadījumā cilvēks uzliek masku – izdziedādams savas sāpes, viņš, var teikt, izveido “astrālo dubultnieku”, ar kuru piesedz savus pārdzīvojumus. Dziesma pārceļ sāpes vai bēdas uz dubultnieku. Tas nav nekas dīvains: piemēram, ēģiptiešu pēcnāves pasaulē mirušajam bija jāstrādā dažādi darbi, bet viņa vietā tos paveica ar rituālām formulām atsaukti ušebti – vergu figūriņas vai bareljefos attēlotu vergu dvēseļu dubultnieki, tā dēvētie Ba. Lietuvieši šādus lietuviskos “ušebti” jeb dubultniekus radīja sēru/raudu dziesmās, savas sāpes pārceldami uz izveidoto dubultnieku. Dziedot ir vieglāk strādāt, tāpat arī sērot vai ilgoties. Mums nav uzvaras dziesmu, jo tās nav vajadzīgas – tās būtu karapulku dziedātas karagājiena vai uzvaras dziesmas, kas vienkārši, skaidri un personiski piedzīvojamas kopā ar cīņubiedriem. Kad vairs nebija karapulku, vairs nebija arī karapulku dziesmu, palika tikai karavīru sāpju, skumju dziesmas.
Savukārt tas, ka senāk ļaudis ir spējuši kaujā vai karagājienā iegūt berserku īpašības, arī ir acīmredzams. Vismaz tā tiek stāstīts par lietuviešu kunigaiti Skomantu, kurš krievu hronikās ir raksturots kā zvērs kaujā; arī Krievijas ziemeļos ir pazīstama karavīru pārvēršanās par zvēriem. Tātad tas nav raksturīgi tikai skandināviem. Turklāt, spriežot pēc hronikām, gandrīz visi jātvingu karavīri, ja arī nebija berserki, tomēr cīnījās kā tādi, neņemot vērā ne pretinieka pārākumu, ne spēku samēru.
Arī berserks kaujas laikā kļūst tukšs, un viņā ieiet nez kāds personisks pārdabisks spēks, kas cīnās caur viņu – tas var būt gan dievišķs, gan citāds pārdabisks spēks, bet par berserka iztukšošanos liecina tas, ka pēc cīņas viņš neko neatceras.
II. Kontemplācija
Var teikt, ka kontemplācija ir koncentrēta, ar atsacīšanos saistīta domāšana par sakrālu objektu, tādējādi tiecoties tam pietuvoties vai ar to identificēties.
Tam piemērs, protams, ir – Rūpintojėlis*. Šī veida skulptūrās attēlotā poza ir lietuviskā lotosa poza. Kas tās par rūpēm un bēdām? Gadu tūkstoša pēdējo pusi un, protams, arī daudz agrāk, tās ir zemnieka rūpes. Šķiet, ka tā gluži nevarētu būt, bet tomēr tā ir M.Heidegera Sorge savdabīga lietuviskā atbilstība. Rūpes par sējumiem, par lietu, par Sauli, par gandrīz nebeidzamo zemkopības darbu ciklu, rūpes par ģimeni, dieviem... Neturpināšu, jo “līdz beigām” visas šīs rūpes nosaukt nav iespējams. Zemkopim ir tik daudz darbu un rūpju, ka tās izplešas līdz pastāvīgam rūpju stāvoklim, kas ir kontemplatīvs. Kaut gan zemkopja rūpes Sorge ir it kā tikai sadzīviskas, profānas, tomēr vienlaikus tās ir daudz plašākas, jo zemkopja domāšana ietver visas sfēras – citādi nemaz nav iespējams, jo viņam ir vajadzīga gan zeme, gan debesis. Nav tādu elementu, kas viņam nerūpētu, nav tādu procesu, kas neietekmētu ražu, vidi, sociālo harmoniju.
Šīs rūpes ir kosmiskas izcelsmes. Tās pārņem, caurstrāvo.
Rūpintojėlis, šķiet, ir arhetipiska figūra, kam piemīt gan zemkopja, gan dievības iezīmes.
Dievs sēž vai ceļo. Varētu vaicāt, ko gan vēl viņš varētu darīt? Tomēr viņam ir arī alternatīvas: vērot no augšas, izkārtot zvaigznes, vajāt velnu... Tomēr viņš sēd uz celma, dažkārt atbalstījies kā Rūpintojėlis, un zina: zina ceļus un vietas, zina nozagto vai paslēpto cilvēku vai lietu atrašanās vietu... Tā būtu viszinība. Bet ko kontemplē Rūpintojėlis, kuru varam identificēt ar lietuviešu seno Dievu?
Ja reiz viņš visu zina, tad domāšana par lietām un cilvēkiem viņam vairs nav svarīga.
“Kungs Dievs” – vēlos tikai pateikt, ka Dievs ir “kunga”, saimnieka arhetips. Un “kungs”, saimnieks, ģimenes galva ir Rūpintojėlis, kuram ir jāsasaista visas “lietas un cilvēki”. Ja lauksaimnieks nav Rūpintojėlis un neatkārto dievišķo kontemplāciju, kas visu sasaista vienā kopumā, viņš nespēj likt pamatus nedz saimniecībai, nedz viensētai, nedz ražai, jo viss izklīst, pašķīst uz visām pusēm. Lietu ir daudz. Pēc krīzēm, katastrofām, kara laikā Rūpintojėlis tēlu kļūst vairāk, lai tie vīriešiem atgādinātu viņu uzdevumu – savienot, sasaistīt, atlikušās lietas vienkopus. Tiekties pēc Visuma, kopuma, vienotības atjaunošanas.
Šis lietuvietis, kuru apraksta gan romantiķi, gan pozitīvisti, gan draugi, gan nelabvēļi, ir stereotipisks: garš deguns, zilas acis, kuru skatiens vērsts tālumā un, šķiet, neko neredz. Tas ir lituanus contemplans – kontemplējošais lietuvietis, kura vienlaikus atvērtās un aizvērtās acis kontemplē savu un kosmosa vienotību Dievā.
Sākdams no sevis, viņš skatienu paplašina uz vidi (Rūpintojėlis tēli ceļmalās, mežmalās), tomēr viņa apvārsnis ir ierobežots; ielūkojies sevī un redzēdams sevi rūpējamies tā, kā rūpējas Dievs, arī cilvēks, sekodams Dieva paraugam, pārrauga savu vidi – gan sociālo, gan saimniecisko –, kas cieš no slikta laika, krīzēm, ķildām, nesaskaņām... Kā tajā atjaunot harmoniju?
Acīmredzot, apsēžoties Rūpintojėlis pozā un kontemplējot. Rūpintojėlis atbilst konfūciešu Dao, tas ir lietuviešu konfūcietis – pasaules / Visuma izlīdzinātājs, kurš cenšas saglabāt saskaņu, harmoniju, un, to aptvēris, izpratis, tiecas kontemplēt to kā pilnīgu attiecību starp būtnēm un lietām.
Tātad Rūpintojėlis kontemplē darnu – saskaņu, harmoniju, jeb sanskrita jēdzienos – dharmu. Tā ir indiešu vientuļnieka nodarbošanās; te nu mēs redzam sastingušu vientuļnieku, kas kontemplē noteiktā dharmas rūpju pozā.
Lietuviešu teikās ir arī ceļojošs Dievs. Arī viņš pārrauga darnu – visa harmoniju, dziļāko saskaņu. Interesanti, ka viņš bieži mēdz ierasties kā ubags vai sirmgalvis. Viņš soda saimniekus, kuri ir noziegušies pret savu pienākumu, proti, nepacienā, nogurušo Dievu – sirmgalvi, neiedod viņam padzerties, un pat aizvaino; vai arī soda sliņķus un nevīžas, kas ar savu kūtrumu un bezdarbību bojā harmoniju. Par šādu traucēšanu, ārdīšanu, savu funkciju nepildīšanu teiku Dievs – vecītis soda.
Šķiet, ka Rūpintojėlis ir kontemplējošs Dievs un atbilstoši arī kontemplācijā iegrimis vientuļnieks, kurš sēž un pārdomā pasaules kārtību.
Savukārt ceļojošais Dievs atgādina indiešu ceļojošo askētu. Viņa “cilvēciskā atbilstība” būtu nekas cits ubags, kurš arī, kā jau askēts, cenšas divas reizes nenakšņot zem viena jumta, pārtiek tikai no žēlastības dāvanām un pastāvīgi pārvietojas no vienas vietas uz citu, kristietībā – no vienām (grēku) atlaidām uz nākamajām. Ubagos lietuvieši mēdza aiziet arī tad, ja neviens viņus prom nedzina, gluži pretēji, kad bērni bija izauguši, vecaistēvs paņēmis ubaga tarbu un nūju un aizgājis no mājas. Aizgājis viņš kā ubags, un dzīvojis reliģisku lūgšanu un askēzes dzīvi tāpat kā indiešu bhikšu vai sanjāsī.
Šādā gadījumā mums itin labi saliekas kopā lietuviešu un indiešu dzīves posmu sistēma.
Indijā pirmais posms ir brahmačārī, kas ilgst aptuveni no 12 gadu vecuma līdz kāzām ap 20 gadu vecumā, kad jauneklis mācās pie brāhmana. Lietuvā tam atbilstība būtu gani: zēni gāja ganos, pat, būdami turīgu saimnieku bērni. Viņi ne tikai ganīja lopus, bet arī bieži tika sapulcēti vienkopus, un virsgans*** – neapšaubāmi, sakrāla persona un dažkārt arī zintnieks, kurš nodarbojas ar upurēšanu – zintnieks profesionālis, kā jau liecina šis apzīmējums, viņus mācīja.
Otrais posms – grihastha, “mājas kungs”, kad vīrietis apprecas un dzīvo normālu pasaulīga cilvēka, visbiežāk – zemkopja – , dzīvi, ziedo dieviem, audzina bērnus. Lietuvā tas ir “gaspadorius” – kungs, saimnieks, proti, “mājas kungs”.
Trešais posms – vanaprastha, “meža iemītnieks” Tas ir vientuļnieks, kurš mežā meditē un nododas kontemplācijai. Tādus pat vientuļniekus, kuri mitinās mazās, nabadzīgās būdiņās vai pat zemnīcās, no koku saknēm veidotos mitekļos, sastopam lietuviešu pasakās. Viņi ir ļoti gudri, visbiežāk pārtiek no augu jaunajiem dzinumiem, zālītēm, koku mizām. Viņi bieži sastopami, sēdoši uz celma, proti, koncentrējušies. Tas, iespējams, ir Rūpintojėlis posms – kontemplācijas posms.
Ceturtais posms – sanjāsī vai bhikšu, ceļojošs vientuļnieks, kam Lietuvā atbilst ubags. Tātad sistēmas saskan un ir tuvas vai, ticamāk, tie ir vienas sistēmas divi varianti dažādās kultūrās.
Protams, lietuviskās meditācijas un kontemplācijas tēma te vēl nav pabeigta – lai tas notiktu, ir jāpadara milzu darbs, jāstrādā ar lielu atlasi un, protams, vajadzīgi dažādi skatījumi.
__________________________________
Piezīmes:
* Rūpintojėlis – “Norūpējies”, populārs sižets lietuviešu tautas tēlniecībā: sēdoša Kristus statuja, visbiežāk – svētmeistara izgriezta no koka. Tajā Kristus attēlots sēžot, vienu roku nolicis uz ceļiem, pret otru atbalstījis zodu – bēdu nomākts vai pārdomājošs cilvēces grēkus.
(tulk. internetā arī: Муж скорбей, Задумчивый, Man of Sorrows)
** darna – netulkojums baltu jēdziens, kas izsaka baltu priekšstatu par harmoniju/ pasaules kārtību/ cilvēka dzīves saskaņošanu ar visām pasaules daļām/ ar dzīvo un mirušo, dabas, cilvēku un dievu pasauli utt.
***skerdžius – pamatnozīme “virsgans”, bet 2. nozīme arī “lopu kāvējs”.
___________________________________
Publicēts – „RYTAI – VAKARAI: KOMPARATYVISTINES STUDIJOS IV”, šī konkrētā 1.sadaļa arī Šiaurės Atėnai. 25.10.2003. Nr.. 674
pārpublicēs no : http://www.e-misterija.lv/index.php/lekcijas/1349-lietuva.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru