Ziemas laiks. Sala mēnesis

Gunta Saule

Izsenis cilvēki, pasaulē dzīvojot, ir sapratuši, ka viss šai Saulē, un, kas zin, arī Aizsaulē, notiek ritmiski. Mēs zinām savus soļu, elpas un sirds ritmus, kas tie pamanāmākie, bet ir arī citi - smalkāki. Un arī tālāki ritmi: tas ritms, ar kādu viļņi no jūŗas tālumiem nāk krastā, ritms, ar kādu vēji nes mākoņus, ritms, kādā Zeme riņķo ap savu asi un tai pat laikā vēl ap Sauli arī. Ritms, kādā visa mūsu Piena ceļa galaktika virpuļo Izplatījumā.

Dzīvodams dabā un ne tikai vērodams dabas ritmus - pavasara atmošanos un iemigšanu rudenī, cilvēks savu dzīvi zinājies sakārtot saskaņā ar šiem ritmiem. Un citādi viņš nemaz nav varējis. Dabas ritmi ir ne tik daudz svēti, kā tā ir pati Dzīvība. Un Tās likumi nosaka, ka Ziemā ir jādara ziemas darbi un vasarā - vasaras darbi, ka pavasarī grauds jāliek zemē un rudenī jānovāc raža, bet ir arī tādi graudi, kuri jāsēj rudenī, lai tiktu pie ražas. Darbus darot, tas cilvēks atcerējās pamanīt īpašos punktus dzīves un dabas ritumā. Laika gaitā šos punktus sāka dēvēt par svētkiem.

Senākā laika skaitīšana, atskaites punktu ielikšana iezīmējās ar diviem Laikiem - Vasaru un Ziemu. Mēs vēl joprojām savā ikdienas valodā šo skaitīšanu nemanāmi mēdzam lietot, kad, kādu notikumu atcerēdamies, draugam apjautājamies - pirms cik vasarām vai ziemām tad tas notikums bija?

Un Saules ceļā, vai Zemes ceļā jau mēs to arī redzam - tie ir divēji laiki. Laiks, kad diena gaŗāka par nakti un laiks, kad gaŗāka ir nakts. Dainās to tēlaini apraksta -

Divejādi saule tek:
Tek kalnā, tek lejā.

Mēs savu dzīvi un pasaules dzīvi bieži salīdzinām, jo ritmi patiesi ir visur. Un mēs uzsveŗam savu saderību ar saules un pasaules ritmiem. Tāpēc Dainā tālāk teikts:

Divejāds mans mūžiņš
Ar to vienu dvēselīti.

Seno laiku ļaudis gluži nevilšus saderību ar dabas ritiem izjuta ciešāk, nekā mēs šodien. Mēs, rudens tumsai un ziemai, un aukstumam nākot, ieslēdzam sildītājus un iededzam elektrisko gaismu. Senā pasaule bija daudz vairāk savienota ar dabu - vajadzēja pietikt ar sveču vai skalu gaismu un iekurinātas krāsns siltumu. Tomēr, vai nav savādi, šie senie ļaudis, tādā materiālā pieticībā, no mūsu šodienas skatu punkta vērojot, dzīvodami, ir pratuši tik gudras dziesmas, teikas un pasakas, ticējumus un parunas, mums mantojumā atstāt, ko mēs dziedādami vien nespējam izdziedāt un kuŗās ieliktās dzīves gudrības gudrodami vien nespējam izgudrot un saprast. 

Ziema ar savu saltumu un tumsu ir gan pasaku stāstīšanas un grāmatu lasīšanas laiks vairāk, kā karstā vasaras saule un garās dienas gaisma, kas drīzāk piemērota ārējām darbībām. Ziema ir rimtumam un apcerei. Senajā pasaulē ziema simbolizē pārtapšanas laiku - dzīvība ir paslēpusies dziļi zemē, zem sniega segas un tur gaida jaunas piedzimšanas brīdi. Šī pārdzimšanas mistērija ir mazliet noslēpumaina un tiek uzskatīta par bīstamu - tik neizskaidrojama tā ir. Neviens nevaram atšifrēt, kā īsti jauna dzīvība dzimst. Un vēl jo vairāk, - kā tā iedvēseļojas.

Senie ļaudis ir gan mēģinājuši savās gadskārtu spēlēs izspēlēt šo mistēriju, gan vienlaikus brīdinājuši par šīs pasaules bīstamību. Lai arī mēs šodien daudz ko zinām, tomēr ne visu. Un varbūt no tās pašas būtiskākās zināšanas joprojām esam tālu. Mūsu ziemas laika tradīcijas no vienas puses ir ļoti jautras un bezbēdīgas. Un tai pat laikā tajās ir arī milzīga bijība (ne bailes, bet tāda kā sirsnīga apbrīna) par pasaules neizskaidrojamību un bezgalīgo pārveidi. Un vēl šai bijībā ir arī pašatbildības, paša līdzdalības cieša apzināšanās. It kā vienkāršās rotaļās tā notiek. Dienas gaismas un nakts tumsas, ziemas un vasaras, vīrišķā un sievišķā kā mūžīgās dzīvības notikšanas spēli mēs paši izspēlējam un izstāstam Ziemassvētku rotaļās par Kazu un Vilku. 

Tumšajā, mistēriju un noslēpumu atvēršanās laikā mēs tērpjamies dažādos masku tēlos - kļūstam par Lāčiem, Dzērvēm, Nāvēm, Vecīšiem, Čigāniem ... Un skatāmies pasaulē ar Viņu acīm un caur Viņiem. Senu tradīciju atkārtošana mūs padara redzīgākus, jūtīgākus, smalkākus. Un apzinīgākus. 

Ziema ir ļoti piemērots laiks par to padomāt dziļāk. Par seno, tūkstošgadīgo viedumu, kas dzīvs mūsu Dainās, Teikās un Pasakās, mūsu Dziesmās un Balsos. Un par mūsu pašu līdzatbildību to tālāk nest, caur to dzīvot, tajā dzīvot. Un tā ir mijiedarbes dzīvība. Tu esi dzīvāks tradīcijā dzīvodams un tradīcija dzīvo caur tevi. Caur katru no mums.