piektdiena, 2013. gada 24. maijs

Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā (4.turpinājums)

Zelta ābele un sudraba avots (nobeigums)
Vispirms nedaudz atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma, vai tiešām mēs varam latviešu folkloras materiāla kontekstā runāt par meditāciju? Vai mums ir pamats par to runāt? Un vai patiešām baltu maztautu pirmskristīgajās tradīcijās un arī vēlāk, kad jau veidojās latviešu tauta, šeit ir koptas kādas darbības, ko mēs varētu saistīt ar meditāciju?

Ievadā grāmatai “Meditācija un Bībele” Arjē Kaplāns norāda, ka tradicionālajās kultūrās faktiski ir tikai divi veidi, kā cilvēki sasniedz izmainītos apziņas stāvokļus – vispirms tie ir dažāda veida meditācijas paņēmieni, noteiktas prāta un ķermeņa darbības, kuru mērķis ir izsaukt meditācijas stāvokli, kas sniedz pēc tam iespēju gan paplašināt uztveri, kas var būt mērķis pats sevī, gan arī nepieciešamības gadījumā attīstīt kādas praktiskas iemaņas, izmantojot iegūto prāta iedziļināšanās spēju. Un otrs veids ir dažādu no dabas iegūtu īpašu vielu lietošana.
Lietuviešu reliģiju vēstures speciālists un rakstnieks Gintaras Beresņēvičius savā darbā “Lietuviskā meditācija un kontemplācija. Ekstremālie stāvokļi. Lietuva un Austrumi” uzsver, ka izmainītu apziņas stāvokļu lietošana pie lietuviešiem un kuršiem ir bijusi pietiekami plaši izplatīta parādība līdz pat 19.gadsimtam. Viņš raksta: “Kaut kas tiek darīts,... dažkārt neapzināti, bet nereti apzināti tiek meklēts ekstremāls reliģisks pārdzīvojums vai arī tas tiek apgūts īpašā veidā, vai tas būtu tradīcijas svētīts vai noraidīts..., ja runājam par 14. – 19.gs. lietuviešu zemniecisko reliģiskumu, tas ir uzskatāms par sinkrētisku – noteikti stāvokļi tika tā vai citādi svētīti, veltīti, tolerēti vai netolerēti,  bet tie bija gan senajai tradīcijai piederoši, gan arī nāca no kristietības un kopā veidoja savdabīgu parādību, kas 14.gs. beigās bija jau sinkrētiska zemnieku reliģiozitāte, kurā saplūdušas gan arhaiskās šamanisma tehnikas, gan zintnieku slepeno zināšanu kopums vai tā paliekas, gan arī īpašo cilvēku tiešā garīgā dzīve vai tās ekstremālie stāvokļi, kā arī kristietības nestie tēli un priekšstati.”
Šim secinājumam var atrast apliecinājumu arī Strauberga savāktajā materiālā, kas publicēts krājumā “Latviešu buramie vārdi”, pie tam Straubergs norāda arī uz Beresņēvičius neminētu ietekmes faktoru, par ko ir norādes jau tik agri kā no 15.gs. - tie ir no Viduslaiku jūdaisma nākošie kabalistikas elementi. Jebkurā gadījumā kopumā situācija ir bijusi visai līdzīga iepriekš minētajai. Varbūt vienīgi Lietuvā, no vienas puses, ilgāk nekā Latvijas teritorijā saglabājās senās reliģijas organizētās formas, jo Lietuvas lielkņaziste ilgstoši praktizēja toleranci pret dažādām garīgās dzīves formām arī pēc kristietības kā oficiālas valsts reliģijas pieņemšanas, un, no otras puses, arī kristietība Latvijas teritorijā ienāca dziļāk tautas apziņā daudz vēlāk, jo Lietuvā agrāk tās izplatīšanā aktīvi sāka piedalīties pašu tautas pārstāvji.
Jāatzīmē arī Andreja Pumpura grāmata “Tēvijā”, kur mēs varam lasīt, ka vēl 19.gs. sākumā Vidzemē ir bijis visai daudz šādu īpašo cilvēku - “labvīru” un “labsievu” vai vispārīgā apzīmējumā “labdaru”, kurus piemin Beresņēvičius. No teikām mums ir pazīstams stāsts par šāda cilvēka darbošanos pie Gūtmaņa alas Siguldā, dziedinot ļaudis ar alas avotiņa ūdeni, no kā arī pēc tam vācu valodas ietekmē cēlies alas nosaukums.
Šeit mums jāatgriežas pie Arjē Kaplāna, kurš norāda, ka šādi cilvēki ar īpašu apziņas stāvokļu pieredzi nevar rasties tukšā vietā vai tikai kādas īpašas iedzimtības dēļ, ka šādu cilvēku esamība automātiski paredz kaut ko no divu viņa iepriekš minēto elementu lietošanas prakses. Līdzīgi kā Kaplāns raksta par Tuvo Austrumu pravietības tradīcijām, arī par mūsu folkloras materiālu mēs varam teikt, ka tajā nav atrodams praktiski nekas, kas būtu attiecināms, vismaz pozitīvā nozīmē, uz kādu īpašu vielu lietošanu, lai iegūtu izmainītus apziņas stāvokļus. Tādas ir noteikti tikušas lietotas, jo negatīvā nozīmē ir atrodams diezgan daudz materiāla, piemēram, par driģeņu lietošanu. Tomēr pozitīvā aspektā mums drīzāk jāmeklē folklorā norādes uz meditācijām, kuras piekopa mūsu tradicionālās kultūras ietvaros. Skat. zemāk dainu:

24930-2
Nu gulešu, nu nāk miegs,
Viņu nakti neguleju:
Ar Laimiņu runadams,
Viņu nakti sasēdeju.

Tautasdziesmas varonis ir pavadījis visu nakti sarunā ar pirmskristīgo dievību Laimu, ko vēlākā sinkrētisma periodā nereti tāpat kā Māru identificēja ar kristīgo Dievmāti (skat. Strauberga “Latviešu buramie vārdi”). Tātad runa ir par meditāciju koncentrējoties uz dievišķo tieši tādā pašā veidā, kā tas šodien tiek praktizēts visās lielajās reliģijās. Te būtu vietā atzīmēt, ka pats vārds “Laima”, ja to vērtējam, piemēram, no sanskrita pirmzilbju, indobudistiskās pasaules sēklas mantru, viedokļa, sniedz mums ļoti interesantu materiālu. Sanskrita zilbe “La” ir zemes elementa sēklas mantra, bez tam tā nozīmē prieku, mīlestību vai saldumu un arī iegūšanas procesu kā tādu, zilbe “aim” ir gudrības sēklas mantra, hinduismā tā attiecas uz gudrības dievieti Sarasvati, bet zilbe “ma”norāda uz laiku, ierobežojumu, pabeigšanu (skat. Paramahamsa Pragjānānandas grāmatu “Akšara Tattva – svētās zilbes” kā arī Cologne Digital Sanskrit Lexicon). Un, protams, laime ir sasniedzama caur gudrību un ne bez praktiskas pieejas, tā būtībā nav iespējama bez sirsnīgām attiecībām un pati kā tāda nozīmē prieku, un, tā vai citādi, tā ir ierobežota laikā, ko nosaka mūsu dzīve. Tādējādi no sanskrita pirmzilbju viedokļa vārds “Laima” ir kā atbilstoša tās nozīmei latviešu folkloras tradīcijā, ideāla mantriska struktūra. Var jau uzskatīt šāda veida atbilstības tikai par sakritībām. Tomēr līdzīgas interesantas paralēles var atrast attiecībā uz vairumu īpaši nozīmīgu vārdu mūsu folklorā, par kurām varēsim parunāt sīkāk kādā citā rakstā.
Šīs tautasdziesmas kontekstā būtu vietā atzīmēt, ka nomodā būšana senāko reliģisko svētku laikā, piemēram, Ziemsvētkos un Jāņos, pie latviešiem ir bijusi vispārēja parādība un, attiecībā uz Jāņiem, kaut arī reliģisko saturu sen zaudējušā formā, saglabājusies līdz mūsdienām. Nevar nepieminēt, ka citās tradīcijās nomodā būšana pati par sevi jau ir viena no darbībām, kas parasti tikusi veltīta izmainītu apziņas stāvokļu sasniegšanai. Turklāt par Jāņiem mums taču ir Papardes zieda stāsts, kuru bija jādodas meklēt uz vientuļām vietām, un ticējumos un tautas pasakās aprakstītais process būtībā tieši norāda uz meditāciju.

                                                                                                                                                                                      Att.1. Šajā jostā redzama svastika ar abos virzienos vērstiem zariem, ko sauc par Papardes ziedu, arī par Pērkona ziedu.

Att.1. redzamais simbols – “Papardes zieds” attēlo enerģijas rotāciju pretējos virzienos. Gan Kosmosā, gan cilvēkā nepārtraukti notiek pretēju virzienu cirkulācijas procesi. Dabā nepārtrauktā cirkulācija ir tā, kas rada un uztur dzīvību. Bez tam šo svastiku var uzskatīt par vēl vienu veidu, kā attēlot vīrišķā un sievišķā vienību, līdzīgi daosu iņ-jaņ simbolam vai Višnu zīmogam – sakrustotajiem augšup un lejup vērstajiem trīsstūriem. Krievu vecticībniekiem šī zīme ir viens no nozīmīgākajiem “oberegiem” – aizsardzības zīmēm. Arī meditācijas process ir sava veida cirkulācijas process, kurā, cikliski atkārtojot prāta virzību uz meditācijas objektu, caur vienlaicīgu atslābinājumu un uzmanību, prāts tiek virzīts arvien uz iekšu. Tāpēc Papardes zieds šāda grafiska attēlojuma kontekstā ir dabisks meditācijas simbols. Citā aspektā ar savu tautasdziesmās aprakstīto zelta, zilo un sudraba gaismu Papardes zieds simbolizē mūsu iekšējās intuīcijas spēju un tāpēc simbolisko gaišredzības orgānu - “trešo aci”. Intuīcija kā iekšējs process, kā vērojuma un nevis uz āru vērstas darbības rezultāts ir saistīta ar dabas sievišķo aspektu. Tā ir Mātes Dabas dāvana mums cilvēkiem. Tādējādi izpaužas Papardes zieda saistība ar sievišķo un personificētā formā ar Laimu, jo saskaņā ar teikām Papardes zieds taču dāvā cilvēkam laimi. No šejienes Papardes zieda saistība ar joni un tāpēc arī ar simbolisko Kosmisko joni cilvēkā – avotiņu, ar ko daudzās senajās tradīcijās tiek saistīta cilvēka vienotība ar gara pasauli, ar dievišķo. Šķiet, tieši šādā veidā mums rodas iespēja ieraudzīt mazliet dziļāk kā simboli spēlē mūsu folklorā savu simfoniju, nepaliekot uz vienkāršoti fiziskās izpratnes līmeņa. Problēma nerodas no fiziskās izpratnes līmeņa kā tāda. Tam ir sava vieta. Problēma rodas no nespējas redzēt tam pāri.

Atgriežamies pie pasakas par “Zelta ābeli un Sidraba avotu”. Kaut nenosaukta vārdā, vecā māmiņa, ko bārenīte sastop paralēlajā pasaulē, taču nav nekas cits kā Laima, kas dāvā katram meklētājam šķirstiņu, katram savu laimi. Turklāt, ir raksturīgi, ka katrs pats to izvēlas atbilstoši savam iekšējam stāvoklim. Pasaka mums tikai līdzībās parāda, ka visa esošā tīrais garīgais pamats nevienu nenosoda un nevienu negodina, pieņem visu un pacieš visu, bet atbilstošas balvas ikviens tāpat saņem pats pēc savas dabiskās izvēles.

                                                                                                                                            Att.2. K. Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele...”

No meditācijas tradīciju viedokļa nozīmīgas asociācijas “Zelta ābeles...” pasakā saistās ar putras vārīšanu un pirts kurināšanu. Lūk, tautasdziesma, kurā izmantoti līdzīgi simboli:

33844-4
Māte mani kult gribeja,
Es noteku lejiņâ,
Es noteku lejiņâ
Pie kuplaja ozoliņa.
Gar kuplaju ozoliņu
Sudrabiņa upe tek,
Sudrabiņa upe tek
Deviņàm(i) attekàm.
Devitâ attekâ
Dieva dēls pirti dara (taisa),
Dieva dēls pirti dara (taisa),
Zelta spāres spāredams,
Zelta spāres spāredams,
Zelta sūnas sūnodams.
Saules meita pirtî gāja,
Zelta slota padusê,
Zelta slota padusê,
Zīda reklis azotê.
Zvaigznes nesa ūdentiņu
Ar dimanta kausiņiem.
Mēnestiņš garu meta
Ar sudraba biķeriti,
Salda piena garu meta,
Vīnâ slotu slapinaja.
Met, Mēnesi, pamazam,
Lai nelūst zelta zari,
Lai nelūst zelta zari,
Lai dabù Dieva dēls?.

No vairāku garīgās prakses tradīciju viedokļa krāsns un pirts ir raksturīgi simboliski apzīmējumi vidējai zonai cilvēka augumā. Piemēram, daosu iekšējās alķīmijas tradīcijā krāsns atbilst apakšējai daļai nabas rajona enerģētisko centru jeb apakšējā cinobra lauka zonā (pavisam daoismā izdala trīs cinobra laukus – apakšējo jeb nabas rajona, vidējo jeb krūšu rajona un augšējo jeb galvas rajona, vēl tos sauc arī par “zelta zirņa” laukiem, kam ir atkal atrodama tuvāka asociācija ar latviešu kultūru).


Att.3. Xiuzhen tu – daosu klasiskā “Realitātes kultivēšanas diagramma”. Vēdera zonā redzama “alķīmiskā krāsns”. (Pēc Fabricio Pregadio “Zelta eliksīra ceļš”)

Attiecībā uz Mēnesi un tā mesto “salda piena garu” ir cits stāsts. Pagājušā gadsimta 30-to gadu Latvijas jogas biedrības skolotāja Svami Šivānandas grāmatā “Jogas terapija” lasām: “Džala- vai Soma-dhara-nabhi-mudra tiek lietota meditācijas un elpošanas tehniku – pranajamu – izpildes laikā, kad nepieciešams lejup ejošs ūdens [stihijas] spēka impulss vai Somas straume...”
Sanskrita terminu - sinonīmu „Džala-dhara-nabhi-mudra” jeb „Soma-dhara-nabhi-mudra” burtiskais tulkojums ir “Ūdens (Džala) jeb Mēness (Soma) atbalsta punkta simbols”. Soma ir viens no Mēness vārdiem sanskritā, bet Somas straume saskaņā ar Vēdām ir Mēness savāktais un sniegtais dievu dzēriens. Hatha jogā Soma-dhara-nabhi-mudra ir viena no mēles tehnikām, kas saistās ar mēles pacelšanu un griešanu atpakaļ. Taču tieši tādu pašu tehniku kā svarīgu palīgu meditācijā lieto arī daudzās citās tradīcijās.
Piemēram, populārais ķīniešu daosu skolotājs Mantak Čia grāmatā “Tao dziedināšanas gaismas atmodināšana” sadaļā “Siekalas un nektārs” raksta: “Kad dzīvības elektromagnētiskais spēks plūst caur aukslēju punktiem, mēli un Divkāršajiem Drakoniem (ar mēli saistīts daosu anatomisks termins), notiek siekalu atdalīšanās pastiprināšanās, pie tam siekalas kļūst saldas un aromātiskas (..). Daosi uzskata, ka siekalas (..) veicina enerģētiskā līdzsvara iestāšanos (..). Pareizi norītas siekalas palīdz atvērt funkcionālo kanālu, kas, savukārt, palīdzēs enerģijai brīvi plūst pa to gar ķermeņa priekšējo plakni (..). Es uzskatu, ka bez parastām siekalām mutes dobumā (..), aktivizējot čiekurveida dziedzeri, hipotalamusu un hipofīzi (..), tiek izsviesti hormoni, kas uzkrājas uz aukslējām kā Eliksīrs, ko daosu literatūrā sauc par „Zelta Eliksīru”. Parasti tas notiek cilvēkiem, kas dzīvo lielā mīlestībā (..). Pareizi norijot, šis šķidrums ir labākās zāles gara stiprināšanai un atveseļošanai un garīgās izaugsmes paātrināšanai kopumā.”
Indiešu jogā ir pieņemts ar Mēnesi apzīmēt galvas centru apakšējo aizmugurējo daļu, kamēr vēdera augšējo rajonu ar Sauli. Līdzīgs simbolisma variants sastopams arī Eiropas Viduslaiku alķīmijā. Ne velti vēl mūsdienās mēs vēdera augšējo rajonu saucam par “Saules pinumu”.
Interesanti, ka galvas centru kopumu daosi sauc par „Kristāla pili”, bet kristāls ir viens no materiāliem, ko saista ar Mēnesi.
Eiropas Viduslaiku alķīmijas ezoteriskā izpratne tieši tāpat kā daoismā saistās ar priekšstatu par iekšējo alķīmiju. Lai gan šis uzskats nav tik plaši izplatīts kā Ķīnā vai Indijas un Tibetas tantras filozofijā, tomēr tas ir labi zināms sākot ar pirmajiem rožkrustiešu tekstiem. Ne velti ir viedoklis, ka “Rozes un Krusta” ideju aizsākumi meklējami krusta karu krustnešu kontaktos ar islama sufismu, kuram savukārt bija saites ar visu plašo Austrumu kultūru telpu. Vēlāk J. Bēmes un viņa skolnieku mistikā tas ir viens no viņu mācības pamatiem. Interesanti, ka Bēmes mācībai raksturīgo uz augšu apgriezto sirdi mēs varam atrast uz kādas latviešu seno simbolu “uzrakstu klints”. Šobrīd šīm “zīmju klintīm” gan nav nekāda datējuma, un mēs nevaram neko pateikt par to, vai sirds tiešām ir zīmēta vienā laikā ar pārējiem uzrakstiem. Varbūt, ka tā te ir radusies pilnīgi citā laikā un citā nozīmē nekā pārējās zīmes. Tomēr gadījums pats par sevi interesants.
Att.4. viena no “zīmju klintīm” Ziemeļlatvijā, kur redzama arī J. Bēmes uz augšu apgrieztā sirds.

Iepriekš minētos vai tiem līdzīgus psihofizioloģiskos mehānismus izmanto arī tibetiešu tradīcijās. Piemēram, ķīniešu izcelsmes tibetiešu mūks un tulkotājs Garma Č. Čangs grāmatā “Tibetiešu jogas mācības” raksta par tā saucamo Dumo vai Tummo uguni nabas centrā: “Tās augšējā daļa smalka, līdzīga adatai, bet ļoti karsta, - tā sāk izstrādāt karstumu Centrālajā Kanālā kā rezultātā Galvas centra baltā Tig-le sāk “kust” un pa pilienam lāsot lejup (..). Veicot šo praksi jogam jāizpilda elpošanas vingrinājumi, lai attīstītu Dumo-siltumu zem nabas, kas savukārt “kausēs” balto Tig-le Galvas centrā. Tāpēc Tig-le lāses nepārtraukti un neizsmeļami kritīs Kakla centrā, no kurienes izplatīsies pa visiem ķermeņa smalkajiem kanāliem. Tādējādi attīstīsies ārkārtējs prieks un intensīvs siltums, kas aptvers visu ķermeni (..).”
„Tig-le” ir tibetiešu analogs sanskrita vārdam “bindu”, kas nozīmē lāsi, pērli, zirni, punktu utml. Visas Č. Čanga minētās darbības ir saistībā ar iekšējo koku, centrālo kanālu un visu pārējo tā saucamo “smalko kanālu” sistēmu. Tautasdziesmā to pašu attēlo ar ozolu, sidrabiņa upi un tās deviņām attekām. Manuprāt, gadījumā ar šo dainu analoģijas ir tik tiešas, ka grūti iedomāties, ka tas varētu būt gadījies nejauši. Arī pasakas elementi labi saistās ar šo tautasdziesmu un tās variācijām, kā tas ne reti ir ar folkloras materiālu, kur vieni elementi dabiski pāriet citos.
Protams, ar šo nebūt nav izsmeltas visas iespējas “Zelta ābeles...” pasakas atsevišķo sižeta līniju simboliskajām, ar meditāciju saistītajām interpretācijām, tomēr mūs jau gaida daudzi citi, bieži  vien mazliet savdabīgi, stāsti, par kuru iespējamo nozīmi mēs, diemžēl, ne vienmēr piedomājam, uztverot to visu tikai kā dažādas dabas skaistuma metaforas.
Latvijas daba ir bijusi ļoti skaista. Daudz kas no šī skaistuma ir zudis un droši vien tiks vēl nākotnē ievērojamā mērā neatgriezeniski sabojāts gan ar mežsaimniecības rūpnieciskošanu un mežu mega-izciršanu, vērtējot mežu tikai par kokmateriāliem iegūstamās naudas izteiksmē, gan ar lielmēroga intensīvo lauksaimniecību, kamēr tai nepiemērotās lauksaimniecības zemes un konkurenci neizturējušo mazo saimniecību platības tiek pamestas un aizaug ar krūmiem. Kādi cilvēki varbūt teiks, - jūs laikam gribat neiespējamo, cīnīties pret progresu! Cīnīties pret attīstības un pārmaiņu procesu kā tādu, protams, nav iespējams. Tas, uz ko tomēr var cerēt, ir lielāka līdzsvara meklējums starp iekšējo un ārējo, starp materiālajām un garīgajām vērtībām.
Dzintars Vilnis Korns
Turpmāk vēl...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru