pirmdiena, 2013. gada 25. novembris

Labie spēki un labās dziesmas

Baltu Sakrālā mantojuma 4.konferences otrā diena arī pagāja dažādus lektorus, dažādas pieredzes, dažādus redzējumus un piedzīvojumus klausoties.

Šai reizē dienas muzikālo iespēli īstenoja kopa DELVE no Limbažu puses: Aina, Vita, Ildze, Oskars, Jānis un Gvido - ar koklēm, basēm, divstīdžiem, bungām, stabulēm .. un balsīm - ar izdziedātām mīklām, stāstiem un spēka vārdiem. Līdztekus Delvei dienas tēmas iedziedāt līdzēja arī jaukā Vītolu saime.

Dienas vēstījumu sadaļu, piepildot tēmu "Sadzīviskā enerģētika", iesāka rīkstnieks Māris Zvaunis - domāju, - viņa mērķis izstāstīt mums, kā dabūt labos spēkus savā pusē, sasniedza dzirdīgas ausis un redzīgas acis un labos ieteikumus paklausīt (vai vismaz pārbaudīt) alkstošas sirdis. Tie ieteikumi jau gluži vienkārši izklausās - labā vietā dzīvot, labu ūdeni dzert, labu ēst, ar labiem ļaudīm kopā būt, labus darbus darīt. Sev prieku darīt. Protams, ka dziļumā vētot Māra sacīto, viss ir mazliet sarežģītāk. Un tomēr. Tikai mazliet sarežģītāk. Īstenojami.

Pirtnieks, pie tam daudzu iecienīts pirtnieks un jau labu pieredzi guvis un tālāk devis, skolotājs pirts zinībās un arīdzan baltu zīmju ikdienas pielietojumā, Ziedonis Kārkliņš dalījās savā redzējumā uz Baltu senajām zīmēm un to salikumiem. "Baltu zīmju spēks" - tā Ziedoņa tēma. Un tajā - mazliet burtniecības, mazliet labo stāstu, mazliet padoma, kā zīmes izvietot un kā no tām kopus labo starojumu un iedvesmojumu gūt - to te varēja gūt. Un lai arī varbūt mazliet atšķirīgi, kā to esam raduši no mums zināmākā baltu zīmju pētnieka Valda Celma dzirdēt. Bet tikai mazliet atšķirīgi. Un tas ir tikai dabiski, ka katrs paņem un savā pieredzē kādu citu zīmes šķautnīti ierauga citā izteiksmē. 

Tādas prakticiskas tēmas šodien. Un arī Dainis Ozoliņš - savu tēmu "Visuma "enerģijas" izpausmes uz Zemes un Latvijā" ne tikai iesāka visnotaļ provokatīvi - ar jautājumu - vai fizika ir vai nav vajadzīga, bet līdzīgi arī nobeidza, saceldams krietnu vētru klausītāju prātos, sēdams domu par vienas vai citas latvju zīmes, kā daudzi domā, spēka un labuma zīmes, raksturu nebūt nedauzinādams kā viennozīmīgi labu un radošu. Protams, Dainis jau lekcijas sākumā pats pauda, ka ne visu, kas pasaulē iraid, mēs spējam uztvert viennozīmīgi. Ne mēs spējam uztvert visas Laika, ne arī visas Telpas dimensijas. 

Lai vai kā - emocionāli viens no spilgtākajiem mirkļiem ikkatra dzīvē, kas to piedzīvojis, ir un paliek sastapšanās ar masku pasauli - ar Telpu ne no šīs telpas, - it kā. Ar tēlu ne no šī Laika - it kā. Aīdas Rancānes un Andra Kapusta stāstījums "Maskošanās rituāli" mūs centās izvest no pierakstā, vienkāršā, pieklājīgā... citā laukā - vabūt dažam labam, kā liktos - nekaunīgā, izaicinošā, ārdošā, trakā ... Un varbūt daļēji Maskoto tēlu pasaule tāda arī ir - un, lai sasniegtu mērķi - ienestu sētā, namā, kuŗā ienākuši, auglību, svētību, veselību, prieku, tai tādai arī jābūt - neparastai, neikdienišķai. Lai atjaunotu zudušo vai noārdījušos laiku gadskārtu krustpunktos un ļaužu dzīves krustpunktos - lai tiktu pāri bīstamībai, ko nes gadalaiku mijas, jo īpaši ziemas tumšajos laika ritu brīžos, lai cilvēkam līdzētu dzīves robežpunktos - dažādus savādus tēlus, Citsauli simbolizējošus tēlus var sastapt gan Veļu laikā, gan Mārtiņos, Ziemassvētkos, Meteņos, gan arī Krustabu rituālos, Vedībās un pat Bedībās. Gan arī citkārt - jaunu telpu, jaunu māju iesvētot. Te viss bija pa īstam. Dažiem konferences dalībniekiem bija tā laime pārtapt par citiem - un mēs aizmirsām, kas viņi bija "pirms tam", un zinām, ka atgriezās "pēc tam", bet mēs sastapām Budēli, kas bija no pavasara gaidīšanas Masku grupas, ko reāli var visbiežāk sastapt Meteņos, Dzērvi, kas visus, kas peknījuši izknābāja godam, Lāci, kuŗš prata parādīt gan to, kas jādara puišiem, gan to, kā darāms meitām...ar visu Dīdītāju. Mēs satikām arī Mazo Vīriņu un Garo Sievu, un pat Ubadzei katrs, kas vēlējās varēja ko ziedot. Jā, tas ir vēl svarīgais likums - maskotie jācienā, jāapdāvina. 

Uzmodinātās, ierosinātās Dzīvības un Prieka emocijas turpināja sildīt un izdziedāt, un izspēlēt DELVE, - dziedot par Savvaļu, par brībību, par piedzimšanu un lāča bērniem, par kumeļiem un meitu darbiem, par vilkiem arī, galugalā, jo nu jau vilku laiks notiek - kad ziema klāt (un dažviet Latvijā šai dienā jau ticis sniegs), tad Dieva suņiem mutes tiek atsietas un tiem sācies brīvestības laiks... 

Droši vien arī mēs pēc šīm divām pilnestīgajām, pilnasinīgajām, svētīgajām bagātīgajām dienām, esam tapuši atkla par kādu drusciņu brīvāki, par kādu mazumiņu zinošāki, saprotošāki, atbildīgāki. Varam doties tālāk. Atkal TĀLĀK.

Konferences albumi - Gunta - jau daži skatāmi, citi un video ieraksti sekos... 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana