ceturtdiena, 2013. gada 24. oktobris

Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā (6.turpinājums)

Dzintars Vilnis Korns

Rudens – Māras laiks

Ne tikai latviešu tradīcijas uzsver ziemeļu puslodes rudens mēnešu īpašo saistību ar sievišķo sākumu. Vēdiskā tradīcija šajā laika posmā svin Šaradija Navaratri – deviņas naktis un desmit dienas, kurās godina dievišķo māti visās tās formās. Un mēnesi vēlāk vēdiskajā kalendārā ir Gaismas svētki Divali, un dievišķās mātes labvēlīgo aspektu godināšana tajos ir viens no būtiskiem momentiem. Senās vēdu tradīcijas šim laikam norāda uz īpašo nozīmi, kāda ir gan sabiedriskajam darbam vispārības un dabas atveseļošanas labā, gan apceres tradīcijām cilvēku sabiedrības un pašas mātes Zemes veselības uzturēšanas atbalstam. Vēdiskais pandīts un mūks Svami Vidjadišānanda uzsver, ka apzinātībā dzīvojoši cilvēki var taču saprast, ka vesels ķermenis ir liela dāvana. Un ka veselīga cilvēciskā dzīve ir lielā mērā atkarīga no mātes Zemes veselības. Tāpēc ikvienam ir jākalpo arī pašas Zemes atveseļošanai, jo “ķermenis tāpat kā augsne dzīvo smalkā līdzsvarā ar atmosfēras skābekli un prānas enerģiju augstāk virs zemes” (Svami Vidjadišānanda vēstulē skolniekiem 2012.gada oktobrī). Un atveseļošana ir atkarīga no daudziem faktoriem, tajā skaitā daudzējādā ziņā no sabiedrības mentālā stāvokļa. Viņš uzsver, ka mums visiem vajadzētu mēģināt dziļāk saprast, ka bez mātes Zemes gādības nekādas cilvēciskās dzīves vajadzības nav realizējamas – ne fiziskās un arī ne garīgās.


Ne Viduslaikos, ne pat vēl agrāk neviena tauta nedzīvoja izolēti. Vikingu laiku pirms-kristīgajā arheoloģiskajā materiālā Eiropas ziemeļos ir bijuši pat tādi atradumi kā Buddhas statuetes (skat. http://www.strangehistory.net/2010/08/20/the-buddha-in-viking-sweden/), un ir taču plaši zināms par baltu un slāvu zemēs lietoto arābu rakstību, ko baltkrievu valodā retos gadījumos izmantojuši pat vēl līdz 19.gadsimtam (Juris Paiders “Senlatviešu rakstības noslēpumi”, 2003). Plašās saistības pierāda gan tradicionālā materiālā kultūra, gan folkloras materiāls. Vēl jo vairāk, izskatot šādu līdz šim ne tik plaši aplūkotu jautājumu loku kā apceres elementu klātesamība mūsu folklorā, nevaram iztikt bez mūsu tuvāku un tālāku kaimiņu šajā jomā iegūto rezultātu analīzes. Turklāt šāds mēģinājums mums var sniegt papildus informāciju par apceres tradīcijām ne tikai mūsu folkloras kontekstā, bet Rietumu kultūras tradīcijā vispār – gan pirms-kristīgajā, gan kristīgajā kultūrā. Iepriekš jau apspriedām kristīgo un pirms-kristīgo elementu integrāciju tradicionālajā baltu tautu kultūrā vairāku simtu gadu periodā, uz ko tika norādījis arī lietuviešu reliģiju un kultūras vēstures speciālists Gintaras Beresņēvičius. Uz līdzīgu integrāciju ķeltu kultūrā agrīnajā kristianizācijas periodā norāda, piemēram, Toms Kovans (skat. Tom Cowan “Yearning for the Wind. Celtic Reflections on Nature and the Soul”, Canada, 2003). Attiecībā uz apceres tradīcijām interesentu piemēru atrodam interneta vietnē http://www.englishfolkchurch.com, kur publicēts 8. - 9.gs. sakšu rūnu meditāciju tulkojums mūsdienu angļu valodā, kas pēc tulkotāju norādes ir neapšaubāmi pirms-kristīgas izcelsmes, bet prezentēts jau kā kristīgs materiāls (skat. arī Tony Linsell “Anglo Saxon Mythology, Migration & Magic”, Anglo-Saxon Books, 1994). Saistībā ar ģermāņu tautu tradīcijām analīzei plašu materiālu sniedz tādi daudzu tūkstošu gadu periodā darbojušies kulta centri kā Eksternšteina, ko spriežot pēc arheoloģiskā materiāla kā kulta vietu sāka izmantot jau tūliņ pēc pēdējā ledus laikmeta, bet agrajos Viduslaikos šeit izveidotās kristīgās kapelas un plaši pazīstamās vientuļniecības vietas eksistenci izbeidz Ziemeļeiropas luterāņu revolūcija 16.gadsimtā (skat. Dr. Elke Treude, Dr. Michael Zelle “Lippische Kulturlandschaften. Heft 18, Externsteine”, 2. Auflage, 2012; Damien Pryor “The Externsteine – discovering Europe's greatest Celtic site...”, 2011; Dorothea Regber “Die weisen weißen Frauen”, 1985; u.c.).

Att.1. Skats uz Eksternšteinas galvenajām klintīm

Šajā kulta vietā daudzviet senie simboli draudzīgi sadzīvo ar jaunākiem, rūnas ar kristīgiem simboliem un ģermāņu Kosmiskā koka Yggdrasila zīme ar Kristus noņemšanas no krusta ainu. Vai gan arī par krustu kādā no aspektiem nemeditē kā par Pasaules koku agrīnajā un Viduslaiku kristīgajā mistikā?! (skat. G. Ronald Murphy “Yggdrasil and Northern Christian art”, http://blog.oup.com/2013/ un G. Ronald Murphy “Tree of Salvation: Yggdrasil and the Cross in the North”, 2013)




Att.2. Noņemšanas no krusta aina, kas iekalta 
Eksternšteinas klintī, ar sarkanu elipsi apvilkts
ģermāņu svētā koka Yggdrasila simbols


Šodienas Eiropas kultūrā meditāciju uz pasaules koku praktizē gan to cilvēku vidū, kas sevi saista ar ķeltu kultūru, gan arī starp skandināvu un ģermāņu saknes sevī meklējošajiem (skat. John Michael Greer “The Druid Magic Handbook”, 2007; http://www.aynisummit.com/ u.c.). Amerikāņu budistu žurnāls “Wisdom Quarterly”savā rakstā 2010.gada aprīlī runājot par “Nībelungu gredzena” tēmu norāda, ka “visi indiešu, budistu un Austrumu filozofiju elementi ir tādā vai citādā veidā atrodami seno ģermāņu pirms-kristīgajā mitoloģijā. ...Patiesi, šie senie elementi plūst caur visām kultūrām, tos var atrast jau pie senajiem šumeriem Tuvajos Austrumos. Tie tiek trivializēti pasakās vai arī intelektualizēti kā arhetipi, pārveidoti, lai simbolizētu faktus, kuri vienkāršojot tiek ievīti personificētos stāstos ar vieglāk uztveramiem cilvēciskotiem motīviem.”

Interesants moments ir paša Buddhas dzīves stāsta pielāgošanās dažādām kultūrām, ievīšanās daudzās Austrumu tradīcijās, caur tām kristietībā un nonākšana līdz pat norvēģu sāgām (skat.http://www.worldwideschool.org/library/books/relg/historygeography/BarlaamandIoasaph/toc.htmlhttp://www.jewishencyclopedia.com/articles/2530-barlaam-and-josaphat; http://scienceblogs.com/aardvarchaeology/2013/04/08/norse-saga-about-the-buddha/).

Bet atgriezīsimies pie latviešu folkloras tēmas, jo mēs taču vēlamies atrast šos elementus mūsu pašu kultūrā.

Iepriekšējā turpinājumā nedaudz ieskatījāmies mūsu Jāņu svinēšanas saistībā ar senām tradicionālām meditācijas metodēm. Pavisam nesen e-Mistērijā nopublicējām arī jau pirms kāda laika rakstītu rakstu par tādu mūsu folkloras jēdzienu kā “zelta zirnis”: http://www.e-misterija.lv/index.php/blogi/guga/1369-zeltazirnis.html

Interesanti, ka šāda īpašā zirņa ideja ir plaši pazīstama arī pie slāviem. Vienā no aspektiem slāvu pasakās zirnis aizvieto mūsu balto pupu, kas aug līdz debesīm un pa kuras zariem galvenais varonis kāpj debesīs. Līdz ar to redzam tiešu saistību ar Pasaules koku. Turklāt vēl apēdot zirni tiek ieņemts un piedzimst kāds no spēkavīriem vai arī “Maļčik-s-paļčik” - mūsu Sprīdīša līdzinieks. Taču arī “Maļčik-s-paļčik” pilda to pašu vien spēkavīra lomu (skat. Е.А.Грушко, Ю.М.Медведев «Русские легенды и предания», digitālā versija, «Ни далеко, ни близко, ни высоко, ни низко — сказки славян», Л.,1976).

Zīmīgi, ka, līdz ar tradicionālo slāvu cīņas mākslu atdzimšanu, bijušās PSRS teritorijā diezgan plaši izplatījusies “zelta zirņa” meditācijas tehnika kā viena no apcerēm iekšējās aizsardzības vajadzībām. Sastopamas arī vairākas citas koncentrācijas tehnikas ar tā saucamo “bindu”, lietojot sanskrita terminoloģiju, ko visās šajās cīņas mākslas kustībās tā arī dēvē par “zirni”. Tiek piedāvātas arī citas līdzīgas enerģijas cirkulācijas metodes. Šobrīd, vadoties tikai no aktuālās austrumslāvu tautu cīņas mākslu literatūras un interneta avotiem, ir grūti spriest vai šīs tehnikas ir patiešām autentiskas, taču jebkurā gadījumā fakts ir ļoti interesants un būtisks diskusijas kontekstā par “zelta zirņa” nozīmi mūsu dainās. Pat, ja tās ir jaunradītas vai daļēji aizgūtas no Austrumu cīņu tradīcijām, tām ir folkloras un tradīciju saknes. Tas attiecas gan uz tām cīņas skolām, kas tiecas pēc pirms-kristīgo slāvu tradīciju atjaunošanas, gan uz tām, kas pamatojas tradicionālajā kristietībā, tādām kā tautā saglabātās kazaku cīņas tradīciju skolas, pasaulslavenā Kadočņikova sistēma vai lielā mērā tieši pirms-kristīgo un kristīgo vērtību integrācijā balstītās baltkrievu tradīcijas (skat. piemēram, И.Самусь «Боевая система "Великий Спаc"», Серебрянский Ю.А. «Русскоке боевое искусство "Система"», Алексей Кадочников «Психологическая подготовка к рукопашному бою» u.c.). Piemēram, vienā no minētajām tehnikām pieres centra rajonā iztēlē formē vairākas starojošas enerģijas lāses jeb “zelta zirņus”, ko rotē ap galvu gan vienā, gan otrā virzienā. Pēc tam cita veida enerģijas lāses formē arī zemākajos centros un tāpat rotē utt. “Zelta zirņu” formēšanas procesā izmanto arī elpošanu (skat. 3.att.).



Att.3. Diagramma vienam no “zirņa” 
meditācijas vingrinājumiem pēc grāmatas: 
В. Мешалкин, Е. Баранцевич 
«Славянская гимнастика. 
Свод Здравы Стрибога. 
Свод Здравы Макоши»


Virknē tautasdziesmu, kas saistītas ar “zelta zirņa” tēmu, redzam ne mazāk interesantus blakusmotīvus. Un tieši tādus motīvus, kas ievērojamā mērā pastiprina šajā rakstu sērijā piedāvāto interpretācijas virzienu. Lūk, līgo dziesma par zelta zirni:

Es pārsviedu zelta zirni
Par sudraba ozoliņu,
Lai tas krita skanēdams
Uz Jānīša cepurīti.

Vai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepurīti!
Apakš tavas cepurītes
Auga mani mieži, rudzi.

Vai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepurīti!
Apakš tavas cepurītes
Visa plata pasaulīte.

Kā redzam, šajā līgo dziesmā atkārtojas raksturīgā tēma par Jāni kā Kosmisko cilvēku, ko pieminējām arī iepriekšējā šīs rakstu sērijas turpinājumā un kas neapšaubāmi saistīts ar ļoti senu un visai universālu apceres tradīciju. Taču papildus tam te ir klātesošs daudzām “zelta zirņa” dainām kopīgais motīvs par to, ka šis “zirnis” kaut kur krīt vai pār kaut ko krīt skanēdams. Par ko gan te stāsts? Ja atceramies ierasto izskaidrojumu, ka ar zelta zirni domāta Saule, tad Saule taču ne pār ko un nekur nekrīt skanēdama (tāpat, kā arī neviens no mums to nemet, ko rakstījām jau iepriekš). Šajā dainā teicējs ir acīmredzami lepns ar to, ka viņš spēj veikt kādu visai neparastu darbību (pārsviest “zelta zirni pār sudraba ozoliņu”), kuras rezultātā spontāni izjūt Dieva dēla Jāņa – visaptveroša apzinīga dzīvības spēka – klātesamības priekšstatu. Protams, “zelta zirnis” simboliski ir saistīts ar Sauli. Kosmiskais cilvēks taču ir tas, kurā notiek Saules kustība, tomēr teicējs nevada Saules kustību, bet daina mums stāsta par teicēja ierosinātu kustību un par kādu ar to saistītu skaņu. Te būs vietā vēlreiz atgādināt par tradicionālajam pasaules uzskatam raksturīgo “kā augšā, tā apakšā” resp. mikrokosma un makrokosma identitātes principu (skat. Mirča Eliade “Mīts par mūžīgo atgriešanos”, Rīga, Minerva, 1995, lpp. 84.- 85., 89.- 90., Мирча Элиаде “Шаманизм“, “София“, 1998, 119.lpp. u.c.). Jāatzīmē, ka skaņas motīvs atkārtojas vairumā “zelta zirņa” tautasdziesmu. Visi elementi tautasdziesmā atrodas savās vietās, ja mums ir pareizās atslēgas. Un šajā gadījumā nevar iztikt bez tā saucamās Kosmiskās skaņas vai Universālās skaņas jautājuma apskata. Šī ir viena no absolūti universālām un praktiski visās kultūrās sastopamām idejām līdzīgi Pasaules koka priekšstatam.

Pievērsīsimies vēlreiz ķeltu tradīcijai. Toms Kovans (“Yearning for the Wind. Celtic Reflections on Nature and the Soul”) mums atstāsta kādu no daudzajām ķeltu pasakām un leģendām par lielo mednieku Finnu Me'Kūlu. Finnam ir etimoloģiska saistība ar gallu Saules dievu Belenus, kuru romieši identificēja ar Apollonu. Un, lūk, Finns ar saviem medniekiem spriež par to, kas ir skaistākā mūzika pasaulē. Viens mednieks saka, ka skaistākā mūzika ir brieža auri pāri ezeram. Cits, ka skaistāka ir lietus lāšu skaņa lapās. Vēl kāds dod priekšroku jaunas meitenes smiekliem, cits medību suņu smilkstiem vajājot medījumu, kāds piesauc upes ūdeņu šalkoņu krācē, kāds vēju pļavas zālē. Katram medniekam ir savs variants. Tie, kas kādreiz lasījuši latviski tulkoto dzena stāstu mazo krājumiņu “Ne vējš, ne karogs”, atcerēsies, kā japāņu mūks Tojo meklēja, kas ir vienas plaukstas plaukšķis. Tieši tāds pats stāsts, tikai tur ir viens Tojo, bet šeit mednieku komanda. Visbeidzot Finns sniedz gala slēdzienu – nekas no nosauktā nav īstais. Skaistākā mūzika pasaulē ir “tā-kas-notiek” mūzika. Toms Kovans jautā: “Vai tad tā nav būt šeit un tagad versija? “Tā-kas-notiek” mūzika virza mūsu uzmanību tagadnes momentā. Bet kā mēs tad atbildam? Ja šis brīdis ir baudu sniedzošs, nav grūti arī tā mūziku dzirdēt kā jauku un labu. Bet ja nu tas ir viens no ciešanu, sajukuma, zaudējuma, apnikuma, noraidījuma, sāpju brīžiem?” Un pats pēc tam atbild: “Tas, ko Finns piedāvā, ...nenozīmē, ka tagadnes moments ir vienmēr jauks un iepriecinošs. Viņš mūs aicina klausīties aiz pašreizējā brīža faktiem. Sauc mūs vērst uzmanību uz citu realitāti, kas transcendē tagadnes mirkli. Uz realitāti, kas transcendē tagadni, bet kam tagadne ir ieejas punkts. Šai realitātei ir daudz lielāka nozīme kā tam, ko satur tagadnes moments. Un tieši tā rada skaistāko mūziku pasaulē. Bet kas ir šī cita realitāte un šī cita mūzika? Tā ir patiešām citas pasaules mūzika – harmoniju motīvi, kas plūst no viņas puses, no mūžības. To sauc par debesu mūziku, eņģeļu koriem vai sfēru mūziku. Tā ir Dobo Kalnu feju mūzika Oran Mor. Tās dzirdēšanai vajag iekšējo ausi, to, kas klausās ar dvēseli. Ne vienmēr ir viegli to dzirdēt. Kādreiz mēs dzirdam, ka šeit nav nekā cita kā vien sauss, bezvēja klusums – tas, ko mistiķi sauc par “Dieva klusumu”. Bet viņi arī mūs mācīja, ka Dieva klusums pastāv patiesi un pilnībā tikai mūsu spējā (vai nespējā) dzirdēt. Pamēģiniet to nākamreiz, kad jūs būsiet zaudējuši drosmi, apnikumā, apjukumā vai pat lielās sāpēs vai nu savu vai citu ciešanu dēļ. Apstājieties un ieklausieties ne ar ausīm, bet ar dvēseli. ...Un, ja jūs nedzirdat neko citu kā vien lielu klusumu, atsauciet atmiņā, ka te ir vienmēr citas pasaules un debesu mūzika ap jums, vai nu jūs to dzirdat, vai nedzirdat. ...Jūs varbūt varat justies bezpalīdzīgs un zaudējis drosmi, bet turpinot klausīties “to-kas-notiek” un atgādinot sev atkal un atkal, lai cik tas arī neprasītu laika, ka tajā ir mūzika. Tas notiks, tā spēlē, tā dzied. Turpiniet piedalīties tajā, lai ko arī nedarītu, atgādinot sev, ka kādā mistiskā veidā – lai arī šajā brīdī jūs to nespējat izprast – tā ir visskaistākā mūzika visā pasaulē.”


Cits autors Franks Mak Eovens (Franc Mac Eowen “The Celtic Way of Seeing – Meditation on the Irish Spirit Wheel”, California, 2007) par ķeltu Lielo Dziesmu [Oran Mor] raksta: “Daudzās pasaules kultūrās (tādās kā iezemiešu, ar zemi un dabu saistītās vai budistu kultūrās, kas dziļi apzinās smalkākas enerģijas) kā daļu no to kosmoloģijas varam atrast stāstu par to, kā visa dzīve sākusies no sākotnējās skaņas un par kādu sākotnējās mūzikas melodiju – kā frekvenci, vibrāciju un ritmu – kas piepilda visu dzīvo. Indijas tradīcijās, piemēram, atrodam konceptu par Nāda Brahmu, ko var tulkot kā “Dievs ir skaņa” vai “pasaule ir veidota no skaņas”. Līdzīgi esmu dzirdējis no Amerikas indiāņu medicīnas ļaudīm kā tie stāsta par zemes un mūsu pašu ķermeņu sākumiem no sākotnējo sirds sitienu ritmiskajām emanācijām pasaules centrā. Īrijas un Skotijas mutiskajā tradīcijā mēs varam atrast cilvēkus, kas labi zina par šo sākotnējo mūziku. Kaut arī par to pauž atšķirīgā veidā, apzināta zināšana par seno “mūziku viņpus pasaules” ir vienmēr bijusi ieausta dažādām ķeltu tradīcijām piederošo ikdienas apziņā. Daudzi ķeltu garīguma praktiķi pazīst sākotnējo mūziku kā Oran Mor (Lielo Dziesmu).” Savā grāmatā Eovens līdzdala arī savu pieredzi ar Lielo Dziesmu kas viņam bijusi kā liels pārdzīvojums kādreiz naktī vientulībā meditējot senajos ķeltu apbedījumos, kā arī sniedz praktisku meditācijas tehnikuieklausīties skaņās ap sevi vai savas elpošanas troksnī. Un iesaka vislabāk to darīt no rīta ceļoties vai naktī pirms aizmigšanas.

Toms Kovans, savukārt, ir atjaunojis senu ķeltu meditācijas tradīciju, kas arī zināmā mērā pastarpināti saistīta ar Oran Mor – Lielās Dziesmas ideju. Šo meditācijas tehniku ķeltu tradīcijā sauc geancannach, ko varot tulkot kā “mīlas runa” un kas nāk no dziļi iedvesmoto ķeltu klejotāju bardu iekšējās prakses tradīcijām. Taču tā nav dzejas rakstīšana vai kaut kas tamlīdzīgs, bet gan metode, lai iedziļinātos dotā mirkļa izjūtā, prakse, lai izjustu aktuālo saistību ar dabu un dzīvību ap sevi. Bards ar lielu izjūtu un nodošanos vēršas pie dabas un, izvēloties vienkāršu ritmisku runu ar noteiktas izvēlētas frāzes atkārtotiem iestarpinājumiem, runā uz zvaigznēm, vējiem, kalniem, mežiem, avotiem un ūdenskritumiem. To var darīt arī cilvēkiem sev līdzās, draugiem utt., ja rodas īpaša mirkļa izjūta, tomēr vispirms tā ir bijusi domāta kā individuāla prakse, barda saruna ar apkārtējo dabu, klusa himnu dziedāšana tās skaistumam.

Stjuarts Harris Logans (Stuart A. Harris-Logan “Singing with Blackbirds: The Survival of Primal Celtic Shamanism in Later Folk-Traditions”, Grey House in the Wood, 2006) stāsta, ka Oran Mor jēdziens kā viens no senajiem Dieva vārdiem ir bijis plaši pazīstams ķeltu zemēs. “Oran Mor ir Lielā Dziesma, no kuras visas lietas ir radušās.”

Ģermāņiem šī pati ideja poētiski attēlota Odina pašupurēšanās ainā gudrības iegūšanai ar šķēpu pienaglojot sevi pie Pasaules koka Yggdrasila, ar kājām pie galotnes un galvu pie saknēm. Šādi guļot deviņas naktis Odins noklausās deviņas Gudrības dziesmas un izdzer Poēzijas medu (skat. “Языческие божества Западной Европы» под ред. К. Королева, Спб., 2005, 469. - 473.lpp). Poēzijas medum, savukārt, latviešu folklorā ir vistiešākā saistība ar Mēness nesto “saldo pienu” un “vīnu”, ko jau analizējām ceturtajā turpinājumā.

Odina stāstā deviņas Gudrības dziesmas tieši saistītas ar vēdiskajām Anahata Nadas (bezsitiena skaņas) un Pranavas (enerģijas mājokļa, enerģijas auduma) idejām. Nāda Bindu Upanišadā (ko latviski varētu tulkot kā “Skaņas zelta zirņa slepenā mācība”) teikts - “Sēžot Siddhāsanā un praktizējot Vaišnavi Mudru lai jogs vienmēr klausās iekšējo skaņu ar labo ausi. ... Tā pārvarot visus šķēršļus viņš var sasniegt Turja stāvokli (pilnīgas meditācijas stāvokli) pat tikai piecpadsmit dienās. ...Skaņai, kas nāk no Pranavas un kas ir pats Brahmans, ir mirdzuma daba. Prāts iegrimst tajā un tas ir augstākais Višnu sēdeklis. Skaņa eksistē, kamēr vien pastāv priekšstats par Telpu. Viņpus šī priekšstata ir Para-Brahmans, kas ir arī Paramātmans.” ("The 108 Upanishads", comp. by Parth Patel – 7. Nāda Bindu Upanišada, 31.-32., 46.-48.)

Tibetiešu ārsts, kas ir ieguvis gan klasisko medicīnisko izglītību, gan apguvis tibetiešu tradicionālās ārstniecības idejas, Nida Čenagcangs par universālās skaņas priekšstatiem savā kultūrā raksta:

“Kad es runāju, bet jūs klausāties, tā ir pati primitīvākā saskarsmes forma. Tā ir pilnīgi materiālā līmenī: es runāju, jūs klausāties, jūs jautājat, es atbildu. Šāda saskarsme materiālā līmenī – tas ir pirmais saskarsmes līmenis. Kad es, piemēram, parādu uzrakstītu mantru, un jūs, to redzot, domās formulējat ideju par to, kā to izrunāt – tas ir otrais saskarsmes līmenis. Trešais līmenis ir saistīts ar katra mūsu dabisko skaņu. Ja jums ir spēja uztvert savu paša dabisko skaņu, tas nozīmē, ka jūs spējat uztvert citu cilvēku dabisko skaņu. Jeb citādi sakot, caur savu dabisko skaņu jūs varat kontaktēties ar citu dabisko skaņu. Šajā saskarsmes līmenī man nav būtiski kaut ko runāt vai kustēties. Nav pat svarīgi, lai jūs mani redzētu. Es vienkārši atslābinos un šajā stāvoklī iegremdējos dabiskās skaņas dimensijā, un tad mans prāts var kontaktēties ar ko vien vēlas.

...Kur tad atrodams skaņas pirmsākums? Meklējot pirmsākumu, meklējot avotu, mums jāiemācās vērst savu uzmanību iekšienē, skatīties uz savu prātu un apziņu, tas ir, uz savu iekšējo, apslēpto dabu. Kad es stāstu, ka vajag ieklausīties tajā, kas notiek iekšienē, es nedomāju elpošanas vai sirdspukstu troksni. Pat kurls cilvēks var dzirdēt savu dabisko skaņu, savu skaņas avotu, bet, protams, ne jau ar ausīm, bet ar prātu.

...Tā ir īpaša sajūta, kad liekas, ka viss ir apstājies, ka nav iespējams ne kustēties, ne domāt, it kā prāts būtu sastindzis, bet šīs skaņas enerģija apstādinājusi laiku.

Mēs domājam, ka laiks eksistē, bet patiesībā viņa nav. Laika sajūta saistīta ar atskaites sistēmas jēdzienu, ar dažādu objektu salīdzināšanu. Šīs prakses laikā laiks it kā bloķējas, un mēs atrodamies ārpus tā robežām.... Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ir cilvēki, kuri dzird līdzīgas skaņas, kuras pavada dunoņa. Šādas skaņas ir saistītas ar mentālām un enerģētiskām problēmām, tās nevajag sajaukt ar prāta dabisko skaņu.

...Visas dažādās skaņas, kuras mēs dzirdam, ir saistītas ar sākotnējo skaņu. Kad esat nostiprinājušies iemaņās dzirdēt dabisko skaņu, tas nozīmē, ka esat ieguvuši spēju pacelties virs materiālā līmeņa. Kad attīstīsiet šo spēju, jūs varēsiet dzirdēt un pazīt skaņas, kas radušās daudzus kilometrus no jums un pat vēl daudz tālāk.” (Нида Ченагцанг «Лечение мантрами в тибетской медицине», Москва, 2003, Yu Thok Mendrong)
Att.4. Tibetiešu budistu ikona 
“Milarepa – dzirdīgā auss”

Att.5. Lietuviešu tradicionālās 
koka Rūpintojēļa  – “rūpju vīra” 
figūriņas no izstādes ASV 
“Rūpju vīra mistērija”

Noliekam blakus tibetiešu ikonu “Milarepa – dzirdīgā auss” un lietuviešu tradicionālās Rūpju vīra figūriņas (skat. attēlus 4. un 5.). Tās ir, protams, divas tālas un ļoti atšķirīgas tradīcijas, bet vai tajās nav pārsteidzošas līdzības?



Lietuviešu rūpju vīrs – Rūpintojēlis. Tā atkal ir viena no figūrām, kurā savienojušās pirms-kristīgās un kristīgās idejas, lietuviešu koka dieviņu tradīcijas ar līdzcietīgā Kristus tēlu. Un tas patiešām tā ir, ka Universālās skaņas idejas ir pazīstamas kristīgajā mistikā.


Viens no lielākajiem spāņu mistiķiem un kristīgās meditācijas tradīciju atjaunotājs 16.gs. Jānis no Krusta raksta:

“Jāatzīmē, ka garīgā balss ir efekts, kas rodas garā tieši tāpat kā skaņa ausī un zināšana garā ir materiālās balss efekti. Dāvids domāja šo, kad sacīja: „Dievs dos savai balsij spēka balsi” Ps. 68.34 (Jānis no Krusta citē Vulgātu latīniski, netulkojot, mūsdienu izdevumos iekavās sniedz attiecīgās vietas vairāk vai mazāk burtiskus tulkojumus; salīdzinot minēto vietu dažādos Bībeles tulkojumos: modernajā latviešu Bībeles biedrības izdevumā - „Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij” ; Gliks - „Redzi, Viņš dos savam pērkonim spēcīgu skaņu.”, krievu val. gan pareizticīgo sinodālajā tukojumā, gan Romas katoļu versijā vienādi - «Вот, Он даст (дает) гласу Своему глас силы», ravi Dāvida Josefona krievu tulkojumā «Ведь раздастся голос Его, голос сильный» - tulk.). Šis spēks ir iekšējā balss, jo, kad Dāvids teica – „Viņš dos savai balsij spēka balsi” - viņš ar to domāja, ka ārējai balsij, kas ir dzirdama no ārpuses, Viņš (Dievs) dos spēka balsi, kas ir dzirdama iekšienē.

Tādējādi vajadzētu būt saprotamam, ka Dievs ir bezgalīga balss un, komunicējot pats sevī ar dvēseli, šādā veidā Viņš rada neaptveramās skaņas efektu.

Svētais Jānis dzirdēja šo balsi un saka Apokalipsē, ka balss, ko viņš dzirdēja no debesīm „bija kā daudzu ūdeņu balss un kā liela pērkona balss” Atkl. 14.2 (Bībeles biedrības latviešu izdevumā: „Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm.”; krievu sinodālajā tulkojumā: „И услышал я голос с неба, как шум от множества вод и как звук сильного грома; и услышал голос как бы гуслистов, играющих на гуслях своих” – tulk.). Līdz ar to nevajadzētu domāt, ka šīs balss varenības dēļ tā bija skarba un sāpinoša, jo Jānis turpat pievieno, ka tā bija tik liega, ka skanēja „kā kad daudzi arfisti spēlē savas arfas” Atkl. 14.2 (oriģinālā lietots grieķu stīgu mūzikas instrumenta apzīmējums kithara, no šī vārda cēlies gan vārds „ģitāra”, gan arī Latvijā senāk lietotā instrumenta cītaras apzīmējums – tulk.). Un Eceķiels saka, ka šī daudzu ūdeņu skaņa ir „kā visaugstākā Dieva skaņa”; tas ir - bezgalīgā balss sarunājas ļoti augsta toņa skaņas un ļoti maigā veidā. Jo, kā jau mēs iepriekš teicām, tas ir pats Dievs, kas sarunājas pats ar sevi, izraisot šo skaņu dvēselē. Bet Viņš ierobežo pats sevi katrā dvēselē, samērojot spēka balsi atbilstoši dvēseles spējai ietilpināt un uztvert, un šī balss rada lielu iepriecinājumu un godību. Tieši tāpēc Viņš saka līgavai Dziesmu dziesmā: „Ļauj savai balsij skanēt manās ausīs, jo tava balss ir salda” Zāl. Augstā dz. 2.14. …” (“The Collected Works of St. John of the Cross”, Revised edition, ICS, 1991, The Spiritual Canticle, 14., 15., commentary – 10. - 14.)

20.gs. 30-tajos gados Latvijas Jogas biedrības vadītāji Harijs Dīkmanis un Jānis Veselis raksta: “Kosmiskā skaņa ir visuresoša. Ikviena saskaņa ar to atradīs savu apziņu izplatītu Visuresamībā. Šī saskaņa nerada neapzinātību, bet gan izplata jūsu apziņu [līdz visu aptverošai]. Bez šīs saskaņas jūs paliekat saistīti pie sava personiskuma. ...Progresējošs students OM skaņu sajūt kā visu dzīvi.” (Jogodas kursa 4.lekcijas 2.daļa, biedrības “Jogas Zinātņu centrs Latvijā” izdevums biedru personīgai lietošanai).

Šajos vārdos mēs varam ieraudzīt atslēgu iepriekš citētās tautasdziesmas tālāko divu pantu izpratnei. Teicējs ir saklausījis Universālo skaņu, sākotnējo Vārdu vai Lielo Dziesmu, kas latviešu folklorā vēl saistās ar “Dieva dēlu koklēm” vai “Zelta koklēm” arī bišu dziesmu u.c. un spontāni sajutis Kosmisko cilvēku – Jāni, savas paša apziņas spēju uztvert dabisko saistību ar visu esošo (skat. Andris Mičulis “Dvēseles dziesma”, Rīga, 2001, kur citētas vēl daudzas dainas, kas būtiski saistītas ar šo stāstu par Universālo skaņu).

Šodien mēs visās malās dzirdam vārdus par altruismu, par visaptverošu visu cilvēku mīlēšanu, arī dabas mīlēšanas un sargāšanas nepieciešamību utt. Diemžēl daudzu gadsimtu pieredze jau ir pierādījusi, ka tiklab prāta koncepcijām par altruismu un visa esošā mīlēšanu kā emocionālām iedvesmām vien ir visai maza vērtība. Tādas lietas sabrūk kā kāršu namiņš, bieži vien nesniedzot ievērojamus pozitīvus impulsus darbībai ārpus pašu vien izdevīguma. Mūsu ego ļoti labi māk pielāgoties, atrast pamatojumus un slēpties aiz jebkurām idejām, ja tas tam ir izdevīgi. Zināmā mērā palīdzēt gan var tā sauktā nesavtīgā egoisma koncepcijas, kas šodien ir visai izplatītas sakārtotās Rietumu demokrātijas valstīs. Tomēr apzināta iekšēja izjūta par visa esošā saistību, vēl jo vairāk, ja tā var atkārtoties regulāri vai pat palikt par pastāvīgu un augošu apziņu, veidos cilvēkā patiesu iekšēju nepieciešamību darboties vispārības labā, un ne tikai cilvēku, bet visa dzīvā interesēs. Un tieši tāda ir visa iepriekš minētā jēga.

Vēl tikai mazliet par “zelta zirņa” krišanu “uz „Jānīša cepurīti”. Daina runā par enerģijas virzīšanu no lejas uz augšu, pāri “iekšējam kokam” un tad virzīšanu uz augšējo enerģētisko centru rajonu. Zemāk (skat. 6.att.) attēloti galvenie cilvēka enerģētiskie centri un centrālā dabiskā pranas cirkulācija ķermenī saskaņā ar indusu tantrisko tradīciju un atzīmēts domājamais “Jānīša cepurītes” apgabals cilvēka ķermenī. Spriežot pēc folkloras materiāla, šķiet, mūsu senči gan ir izdalījuši deviņus centrus, taču tas šajā jautājumā lietas būtību nemaina. Arī indusu tantriskajās tradīcijās faktiski apskatīto enerģētisko centru skaits ir daudz lielāks. Septiņu centru struktūrā dažu tuvu stāvošu centru grupas apvieno, lai izveidotu saskaņotu sistēmu noteiktām praktiskām vajadzībām. Arī slāvu senatnes entuziasti, kas atjauno senās kazaku “haraktjerņiku” tradīcijas šobrīd runā par deviņiem centriem un uzskata, ka tas ir pierādāms, balstoties uz tradicionālo folkloras materiālu. Taču nav būtiski, cik centri tiek apskatīti. Tibetas budisti, piemēram, savās tehnikās lielākoties izmanto tikai piecus svarīgākos centrus. Svarīgi ir nevis kāds noteikts, parasti simbolisks skaits, bet gan tas, kāda tam visam ir praktiska jēga.

Skatot Jāni kā Kosmisko cilvēku, “Jānīša cepurīte” ir debesis. Taču “kā augšā tā apakšā”. Jānis ir arhetips, un Tas vienlaicīgi projicējas ikvienā no mums, ikvienā cilvēkā. Arī indusu tantriskajās meditācijas tradīcijās šo augšējo galvas daļu, kurā ietilpst galvas vidus centri, pieres daļa, aizmugurējā daļa un galvas virsa vai avotiņš, nereti simboliski sauc par debesīm. Tam ir zināma saistība ar telpas izjūtas pastiprinājumu, ko bieži izraisa ilgāka koncentrācija uz šo apgabalu. Jāuzsver, ka simboli folklorā nav “cieti” definēti kā zīmes - ceļa zīmes, piemēram, kur nevar būt nekādi dažādi traktējumi. Gan lielajās, dzīvajās garīgajās tradīcijās, gan dažādu tautu folklorā simboli plūst, mainās atkarībā no konteksta, pāriet viens otrā. Savā veidā tā ir dzīva un dinamiska vide. Vienu un to pašu simbolu var vienmēr traktēt atšķirīgi dažādos līmeņos. Taču, īpaši jāuzsver arī tas, ka šie traktējumi nevar būt gluži patvaļīgi. Šajā vidē pastāv noteikti likumi.

Att.6. Svarīgākie enerģētiskie centri cilvēkā un 
centrālā dabiskā energocirkulācija pēc

 “The Bhagavad Gita in the Light of Kriya Yoga” 
by Paramahamsa Hariharananda with Foreword 
by Paramahamsa Prajnanananda, Vol.I

Dažās no dainām Jāņa cepurītes vietu var ieņemt arī ēkas jumts. Piemēram, ir virkne Mārai veltītu tautasdziesmu, kurās izmanto ēkas vai sētas sakrālās analoģijas. Skat. sekojošas dainas:

33386-0
Mīļa Māra rotā
Pa nama jumtu,
Sievu, meitu godiņu
Raudzīdama,
Vai šķīts namiņš,
Vai balti trauciņi,
Vai jaunas sieviņas
Linautiņos,
Vai jaunas meitiņas
Vara vaiņakos.

6628-0
Mīļa Māŗa rotā
Pa nama jumtu,
Meitiņu godiņu
Lūkodama:
Vaj skaidras istabas,
Vaj skaidri trauki.
Gan skaidras istabas,
Gan skaidri trauki. 

Šīs grupas dainām aktuāla gan burtiskā, gan simboliskā izpratne visos tās aspektos. Varbūt kādam radīsies jautājums, kā gan māja un Māra ir saistīta ar visu iepriekš rakstīto. Ir gan visnotaļ saistīta. Lūk, tautasdziesma:

33845-0
Maza maza man mājiņa,
Divtrejādi vara vārti:
Par vieniem Saule lēca,
Par otriem Mēnestiņš,
Pa trešiem Māra jāja
Ar pelēku kumeliņu.

Šajā dainā skaidri redzams Māras kā garīgās enerģijas un apziņas saistītājas aspekts un arī tiešā saistība ar iepriekš aprakstīto asociāciju grupu – Kosmoss – teicēja fiziskās vides reālijas (koki, mājas, sēta utt.) - cilvēka ķermenis – norises dabā – apceres norises cilvēka apziņā. No tantras tradīcijas pozīcijām šķiet pašsaprotami, ka šī daina runā par trim galvenajiem enerģētiskajiem kanāliem – vīrišķo, sievišķo un centrālo, kurā cirkulējot enerģijai, cilvēkā dzimst iepriekš apspriestās integrālās apziņas fenomens vai tas, ko sauc par meditācijas stāvokli. No otras puses, Saules un Mēness lēktu apcerei ir nozīme pašai par sevi daudzās meditācijas tradīcijās. Piemēram, antroposofiskās kustības dibinātājs Rūdolfs Šteiners norāda uz šādas apceres būtisko nozīmi īpašas, garīgas pieredzes ieguvei ("How to know Higher Worlds" by Rudolf Steiner, translated by Christopher Bamford, Hudson, N.Y., USA, 1994).

Meditatīvais Māras aspekts uzskatāmi redzams vēl sekojošā dainā:

33696
Tu, Māriņa, viegla sieva,
Dod man savu vieglumiņu;

Jau iepriekš rakstījām par viegluma īpašo nozīmi meditatīvās, apcerīgās apziņas veidošanās kontekstā. Viegluma, nepiespiestības, iekšējās brīvības attīstīšana ir būtiska sekmīgai apcerei, meditācijas stāvokļa sasniegšanai. Zināmā nozīmē iekšējs vieglums ir gan apceres nepieciešams nosacījums, gan viens no rezultātiem.

Turpmāk vēl...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru