sestdiena, 2012. gada 1. decembris

Seminārā Ģimeņu godi

Gunta Saule, ZALTIS

2012.gada 1.decembrī norisinājās visnotaļ unikāls notikums mūsu tradicionālās kultūras izzināšanas, kopšanas un uzturēšanas kopsakarā - Latviskās Dzīvesziņas centra ZALTIS rīkots, Ģimeņu godiem veltīts izglītojošs seminārs. Ar nopietnu, pieredzes un zināšanu bagātu vēstītāju piedalīšanos. Semināru vadīja Latvijas Dievturu sadraudzes valdes loceklis Jānis Kušķis, - pats jau vairākus gadus sniedz palīdzību un atbalstu Godu rīkotājiem, un arī Sadraudzē Jānis uzņēmies atbildību par Ģimeņu godiem.
Par rituāla būtību un saturu vēstīja 3x3 nometņu rīkotāja, grāmatas "Pirts sakrālie aspekti" autore Inese Krūmiņa. Inese atzina, ka mūsdienu cilvēki lielā mērā gan savās ikdienas, gan svētku izpausmēs ir zaudējuši, precīzāk, aizmirsuši par saiti ar dievišķo, kas senatnē bijusi likumsakarīga un nepārprotama. Taču mūsdienās šī saite ir caur rituālām darbībām, caur pareizu un saturīgu rituāla uzbūvi - gan vietas, gan laika izvēli, gan norišu secību atjaunojama tiem, kas to zaudējuši un uzturama tiem, kuŗiem tā pilnība vēl nav zudusi.
Nākamā Ģimeņu godu rituālu vadīšanas pieredzē dalījās Rīgas folkloras kopas Grodi dalībniece (vadītāja) Aīda Rancāne. Stāstījumā tika ietvertas gan krustabas, gan vedības un arī bedības. Savukārt Andris Kapusts semināru kuplināja ar uzvedinošiem un domātliekošiem jautājumiem, uz kuŗiem lektoriem ne vienmēr bija viegli un ērti atbildēt, bet kas kopējā semināra skanējumā ienesa pa derīgai dzirkstelei.
Semināra dienas otrā puse tika veltīta jau ļoti konkrētiem godiem - Sievu kopas Vilcenes daklībniece Ieva Kalniņa izstāstot konkrētu rituāla norišu secību, vēstīja par to, kā mūsdienās viņa ar saviem domubiedriem īsteno Līdzināšanas un Mičošanas rituālus.
Savukārt Ieva Kušķe dalījās Krustabu rituālu vadīšanas pieredzē. Īpaši Ieva uzsvēra to, ka īstenībā viņi kā rituāla vadītāji drīzāk ir nevis vadītāji, bet atbalstītāji ar dziesmām un padomu krustabu galvenajiem cilvēkiem - bērna kūmām un vecākiem.
Spraiga diskusija izvērsās par nepieciešamību pēc kādiem rituāliem, kas jau pieaugušus cilvēkus ievestu latvju dievestības laukā. Šeit galvenie uguns turētāji bija Mežu Roberts un Liepājas biedrības Viedums pārstāvis Voldis Prancāns. Protams, šāds rituāls būtu izdomājums un nekādi neatbilstu Tradīcijai, tomēr, ja nu ļaudīm tāds ir nepieciešams... Daudz neizrunāta, protams palika ne tikai šī jautājuma, bet arī citu sakarā - šai seminārā plašāk netika apskatītas ne Atšķirības, ne Bedības, kas tāpat ir ļoti nozīmīgi Mūža godi.
Šķīrāmies ar domu turpināt šāda veida kopāsanākšanu, jo gan stāstāmā, gan izzināmā, gan dažādu pieredžu stāstu vēl ir nešaubīgi daudz. Tiek domāts gan par iespējamām semināru norises vietām Kurzemē (Liepājā), Zemgalē (Bauskā) un Vidzemē (izskanējis piedāvājums no Amatas novada).
Katrā ziņā - uz tikšanos!

6 komentāri:

  1. Mūža godu rituālus mūsu senči esot veikuši katras atsevišķas dzimtas ietvaros, tāpēc valdījusi liela dažādība. Jebkurš rituāls ir kādreiz kāda izdomāts atbilstoši vajadzībai konkrētā situācijā. Piemēram, kristīgās okupācijas apstākļos piespiedu kārtā nokristītie latgaļi kristību mēdza nomazgāt Daugavā. Līdz šim laikam saglabājies termins "atkristīties" ar nozīmi "atbrīvoties no sveša, nederīga, kaitīga". Šodienas aktualitāte ir garīgā ziņā mazliet apjucis, reliģisko orientāciju zaudējis latvietis, kas meklē ceļu pie savas Dvēseles. Mūsu svēts pienākums ir palīdzēt šai ceļā ar padomu un rituāliem, kādi agrāk varbūt nekad nav bijuši. Radīsim tos kopā! Tās ir ne tikai mūsu tiesības, bet pienākums pret latviešu tautas Dvēseli!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Kāda lieta, kas man ienāca prātā šīs dažiem ļaudīm svarīgās problēmas sakarā - iespējams, ka tāda iesvēte vai "atkristīšanās" varētu būt aktuāla ļaudīm, kuŗi savā ikdienā nav saistīti ar Tradīciju un tajā nedzīvo. Taču tie, kuŗi ikdienā dzied, skandē, zintē, daino, spēlē, auž, vij puzurus un dara citas tradicionālas lietas... tiem, kuŗi pilnestīgi svēta tradicionālos gadskārtu svētkus, iet maskās, kaļado, veļ bluķi, tērpjas tautastērpos, nēsā tradicionālās rotas... - tiem šī "atbrīvošanās no svešā un kaitīgā" notiek dabiski un brīvi... Tāpēc arī runāju par to pašatbildību, jo - kādus darbus dari, tādu dzīvi dzīvo. Ik katrs Bluķa vakars, lai arī atkārtojas gadu no gada, tomēr katru reizi ir citāds un mūsu sajūtas tajos ir citādas. Mēs ik katrā tādā rituālā tiekam it kā no jauna iesvētīti, ja vēlamies to tā sajust... Tā ir tā pašatbildība, paša klātbūtne, paša darbība. Tradīcija ir dzīva tad, ja to mēs uzturam un mēs esam dzīvi, jo dzīvojam Tradīcijā.

      Dzēst
    2. Būs jāpaiet kaut kādam laikam, līdz lielākā latviešu daļa ar visu sirdi iejutīsies tradīciju ritmā, ritumā, ritā... varbūt pat paaudzei, vai vairāk. Bet to garīgo "iztikas minimumu", sasaisti ar latviešu tautas Dvēseli mums jābūt spējīgiem piedāvāt.
      Ir vēl viens risināms uzdevums - mēs neprotam draudzīgi šķirties, kad kopdzīve pilnīgi sabrukusi. Tradīcija tādu (ne)godu nepiedāvā. Cilvēki cieš no šīm neatrisinātām attiecībām un SLIMO. Starp maniem klientiem tādu ir nospiedošais vairākums. Mums jāapzinās pilnīgi skaidri un nepārprotami, ka jebkurai fiziskai kaitei ir garīgs cēlonis, - un tas neapšaubāmi ir dziednieka/zintnieka/burtnieka/krīva darba lauks.

      Dzēst
    3. Daudzi ilgstoši ir dzīvojuši ar domu un pārliecību, ka "atnāks kāds un viņa dzīvi sakārtos" - vai tas būs dziednieks, mācītājs, krīvs vai burtnieks, bet kāds no malas atnāks un visu viņa vietā izdarīs - es esmu tieši šādu teikumu no kristietības sekotajiem dzirdējusi: "jā, nu ir jau interesantas tās tradīcijas, bet man baznīcā vieglāk - mācītājs visu pasaka, visu izskaidro un man nav pašam jādomā...". Ko te lai saka? Es ļoti negribētu šo kultivēt un domāju, ka lielākā daļa no tradīcijas kopējiem to negribētu, tāpēc mūsu uzdevums ir modināt ļaudis darīt pašiem, sākt kaut ar mazumiņu, nevis ļauties. Tāda, darītāju, nu ir tā mūsu tradīcija un tur nevar neko darīt... IR JĀDARA. Un priesteri un dziednieki nāk palīgā tikai ļoti īpašos gadījumos. Protams, ir Skolotāji, no kuŗiem un pie kuŗiem mēs mācaāies, bet darām PAŠI. Es nezinu, ko es varu dot cilvēkam, kuŗš ir gatavs tikai paņemt, bet nav gatavs darīt PATS.

      (Šobrīd, es, piemēram, vēlētos, lai šai sarunā iesaistās vēl kāds... :) bet...

      Dzēst
    4. ...mūsu uzdevums ir modināt ļaudis darīt pašiem, sākt kaut ar mazumiņu, nevis ļauties.

      Pilnīgi piekrītu. Arī saviem klientiem ierādu darāmo, nevis daru viņu vietā.

      Dzēst
  2. Biedrības Viedums vārdā diskutēja Voldis Prancāns pirms privatā Google konta atvēršanas.

    AtbildētDzēst