Dzīvesziņas skolā otrdien, 13.novembrī plkst. 18.00 Latvijas Kara muzejā -
TĒVZEMES mācība - viesos Jānis Sils
Jānis Sils
Klāt viena no dienām, kas nes sevī pārlaicīgu spēku. Tik lielu, ka ar to nevar nerēķināties pat valdošās aprindas, kuru ikdienas veikums ir klajā pretrunā ar šīs dienas ideāliem. Tāpēc mēs dzirdam arī daudz standartizētu patriotisku frāžu, daudz liekulīgu vārdu.
Mūsu Brīvības altāris - Brīvības piemineklis, mūsu dienās ir ieguvis jaunu simboliku; Tas ģeogrāfiski ir kļuvis par viduspunktu starp Ministru kabineta ēku un Rīgas domes ēku, kur vienā saimnieko Rietumu pakalpiņi, otrā, Austrumu varas taustekņi Latvijā. Mūsu Brīvība tam visam pa vidu. Kā parasti, kā gadu simtiem ilgi.
Ja mēs negribam līdzināties dežūrpatriotisma kultivētājiem, bet šī diena mums no tiesa kaut ko nozīmē, ja vēlamies sekot ideāliem, kurus godinām šajā dienā, tad mums ir jāspēj izdarīt vismaz minimums - jāatzīst, ka esam bijuši vāji valsts cēlāji, ka esam jūtami novirzījušies no mūsu valsts Latvijas rasējumiem, kas zīmēti izlietajām Brīvības cīnītāju, leģionāru, partizānu asinīm.
Mums jāatzīst, ka, ar savu pasivitāti, vientiesību un nespēju pacelties virs savu ikdienišķo rūpju apvāršņa, esam pieļāvuši, ka mūsu valsts vara ir kļuvusi par pretvaru, spēku, kas ar likuma varu darbojas pret mums pašiem. Kas grauj mūsu saimniecisko labklājību, kas aizdzen svešumā jauniešus, kuri neprot krieviski, kas mērķtiecīgi uzspiež svešas patiesības, drupinot izpratni par dzimumu lomām un ģimenes nozīmību.
Ar atzīšanu vien būs par maz. Patiesa atzīšana nozīmē rīcību. Rīcību, kas, līdzīgi kā Brīvības cīņu laikā, aizslauka visu svešo varu sabiedrotos. Mums sava valsts ir jāatgūst, jāatgriežas pie tās izsapņotāju un izcīnītāju ideāliem! Un tieši tāda mūsu rīcība būs vislabākais piemineklis Lācplēšiem! Ugunīm lapās un svecītēs ir nozīme tikai tad, ja šīs ugunis mirdz arī mūsu sirdīs!
Mums būs sava valsts! Lepnuma pilnu un priecīgu Lāčplēša dienu, latvieši!
TĒVZEMES mācība - viesos Jānis Sils
Jānis Sils
Klāt viena no dienām, kas nes sevī pārlaicīgu spēku. Tik lielu, ka ar to nevar nerēķināties pat valdošās aprindas, kuru ikdienas veikums ir klajā pretrunā ar šīs dienas ideāliem. Tāpēc mēs dzirdam arī daudz standartizētu patriotisku frāžu, daudz liekulīgu vārdu.
Mūsu Brīvības altāris - Brīvības piemineklis, mūsu dienās ir ieguvis jaunu simboliku; Tas ģeogrāfiski ir kļuvis par viduspunktu starp Ministru kabineta ēku un Rīgas domes ēku, kur vienā saimnieko Rietumu pakalpiņi, otrā, Austrumu varas taustekņi Latvijā. Mūsu Brīvība tam visam pa vidu. Kā parasti, kā gadu simtiem ilgi.
Ja mēs negribam līdzināties dežūrpatriotisma kultivētājiem, bet šī diena mums no tiesa kaut ko nozīmē, ja vēlamies sekot ideāliem, kurus godinām šajā dienā, tad mums ir jāspēj izdarīt vismaz minimums - jāatzīst, ka esam bijuši vāji valsts cēlāji, ka esam jūtami novirzījušies no mūsu valsts Latvijas rasējumiem, kas zīmēti izlietajām Brīvības cīnītāju, leģionāru, partizānu asinīm.
Mums jāatzīst, ka, ar savu pasivitāti, vientiesību un nespēju pacelties virs savu ikdienišķo rūpju apvāršņa, esam pieļāvuši, ka mūsu valsts vara ir kļuvusi par pretvaru, spēku, kas ar likuma varu darbojas pret mums pašiem. Kas grauj mūsu saimniecisko labklājību, kas aizdzen svešumā jauniešus, kuri neprot krieviski, kas mērķtiecīgi uzspiež svešas patiesības, drupinot izpratni par dzimumu lomām un ģimenes nozīmību.
Ar atzīšanu vien būs par maz. Patiesa atzīšana nozīmē rīcību. Rīcību, kas, līdzīgi kā Brīvības cīņu laikā, aizslauka visu svešo varu sabiedrotos. Mums sava valsts ir jāatgūst, jāatgriežas pie tās izsapņotāju un izcīnītāju ideāliem! Un tieši tāda mūsu rīcība būs vislabākais piemineklis Lācplēšiem! Ugunīm lapās un svecītēs ir nozīme tikai tad, ja šīs ugunis mirdz arī mūsu sirdīs!
Mums būs sava valsts! Lepnuma pilnu un priecīgu Lāčplēša dienu, latvieši!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru